Stančions nesteidzīgi atgriezās savā vietā pie bāra letes.
- Es gribētu spēlēt nākamais, ser, ja jums nav iebildumu! es teicu, cerēdams, ka neizskatos tik nervozs, kā jutos. Lautas futrālis bija kļuvis gluži slidens no manām nosvīdušajām plaukstām.
Viņš pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tev ir laba acs uz pūļa noskaņojumu, zēn. Šī publika alkst pēc skumjas dziesmas. Vai tu joprojām esi apņēmies dziedāt “Savjenu”?
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Viņš apsēdās un paņēma dzēriena kausu. Labi, ļausim viņiem dažas minūtes norimt un pabeigt sarunas.
Es piekritu un atspiedos pret bāra leti. Šis laiks man pagāja veltīgās raizēs par to, ko mainīt nebija manā varā. Viena lautas tapiņa bija kļuvusi vaļīga, un man nebija naudas, lai savestu to kārtībā. Uz skatuves līdz šim nebija parādījusies neviena sieviete, kas būtu apbalvota ar sudraba stabulītēm. Jutos neomulīgi, iedomādamies, ka šis varētu būt neparasts vakars, kurā visi “Eolijas” apbalvotie mūziķi ir nejauši sagadījušies vīrieši vai varbūt sievietes, kuras neprot Aloinas partiju.
Šķiet, bija pagājis pavisam īss brīdis, kad Stančions piecēlās un jautājoši savilka uzacis. Es pamāju ar galvu un paņēmu savu lautu. Pēkšņi futrālis man izskatījās ļoti nobružāts. Mēs divatā devāmies augšā uz skatuvi.
Līdzko es uzkāpu uz skatuves dēļiem, sarunu troksnis pierima līdz klusai murdoņai. Tajā pašā brīdī mans uztraukums izgaisa, pūļa uzmanības sadedzināts. Tā ar mani ir noticis vienmēr. Ārpus skatuves es uztraucos un svīstu. Uz skatuves esmu mierīgs kā bezvēja ziemas nakts.
Stančions aicināja publiku klausīties mani kā stabulīšu balvas kandidātu. Viņa vārdiem piemita rituāla miers. Kad viņš norādīja uz mani, zālē neatskanēja pazīstamie aplausi un mūs ieskāva gaidošs klusums. Vienu zibenīgu mirkli es redzēju sevi tādu, kādu mani redzēja klausītāji. Es nebiju eleganti ģērbies kā pārējie, un, atklāti sakot, tikai pāris soļu šķīra mani no skrandām. Biju jauns, gandrīz vai bērns. Jutu, ka publikas ziņkārība mūs savstarpēji pievelk.
Ļaudams tai pieaugt, es nesteidzīgi atvēru savu apbružāto, lietoto lautas futrāli un izvilku no tā savu apbružāto, lietoto lautu. Jutu, ka klausītāju uzmanība saasinās, redzot mana instrumenta neizskatīgo ārieni. Nospēlēju dažus klusus akordus, tad piegriezu tapiņas, pavisam viegli uzskaņojot instrumentu. Nostrinkšķināju vēl dažus vieglus akordus, pārbaudīju skanējumu, ieklausījos un apmierināts pamāju ar galvu.
Skatuves apgaismojums pārējo telpas daļu atstāja pustumsā, un no savas vietas es neko daudz nevarēju redzēt. No krēslainās zāles pretī lūkojās, šķiet, tūkstotis acu. Tur bija Simmons un Vilems. Stančions pie bāra letes. Deohs pie durvīm. Tad man iekņudējās pakrūte: pūlī es saskatīju Ambrozu, kas vēroja mani ar draudīgu, gruzdošu naidu acīs.
Novērsos no viņa un ļāvu skatienam slīdēt tālāk; redzēju bārdaino vīrieti sarkanajā apģērbā grāfu Threpi, pavecu pāri sadotām rokām, jauku, tumšacainu meiteni…
Mani klausītāji. Es viņiem uzsmaidīju. Smaids tuvināja mūs vēl vairāk, un es sāku dziedāt.
"Nu pieklustiet, balsis! Jo tagad es dziedāt jums gribu Skaistāko pasaules dziesmu par skaistāko mīlestību.
Pirms mūžu mūžiem ko radījis Iljens spožākā zvaigzne.
Ikviens no mums skaudrās likteņa takas lai zina,
Ko staigājis Savjens un viņa vismīļotā Aloina.”
Ļāvu, lai pūlim pāršalc čukstu vilnis. Tie, kuri zināja šo dziesmu, pārmija klusus izsaucienus, bet tie, kuri nezināja, jautāja blakussēdētājiem, ko nozīmē šī sakustēšanās.
Uzliku rokas uz stīgām, atkal piesaistīdams viņu uzmanību sev. Telpā iestājās klusums, un es sāku spēlēt.
Melodija viegli plūda pār manām lūpām, un lauta man bija gluži kā otra balss. Es savirpināju pirkstus, un lauta ieskanējās vēl trešajā balsī. Es dziedāju lepnā, spēcīgā intonācijā, kāda piemita Savjenam Traljardam, dižākajam no Amira vīriem. Publika šūpojās līdzi mūzikai kā zāle vējā. Es dziedāju kā sers Savjens un jutu, ka klausītāji sāk mani iemīlēt un no manis baidīties.
Biju tik pieradis dziedāt šo dziesmu viens, ka gandrīz aizmirsu atkārtot trešo piedziedājumu. Atcerējos to pēdējā brīdī, un uz muguras man izspiedās salti sviedri. Dziedādams to otrreiz, es lūkojos publikā ar cerību, ka beigās dzirdēšu kādu balsi atsaucamies manējai.
Pabeidzu piedziedājumu pirms Aloinas pirmās rindas. Enerģiski uzsitu pirmo akordu un gaidīju, klausīdamies, kā skaņa pamazām izgaist, neatradusi publikā atbildes balsi. Rāmi lūkojos zālē un gaidīju. Katrs nākamais mirklis viesa manī gan atvieglojumu, gan sarūgtinājumu, kas gluži kā sacenzdamies auga augumā.
Un tad līdz skatuvei atplūda dzidra balss maiga un glāstoša kā putna spalva…
“Kā zināji, Savjen, kā spēji tu just,
Ka sirds mana tiecas pēc tevis?
Vai nojauti, Savjen, ka nevar zust Tas, ko mums liktenis devis?
Vai dziļākās dvēseles slēptuvēs Tu atmiņas loloji tāpat kā es?"
Viņa bija Aloina, un es biju Savjens. Viņas balss dzidri vērpās ap manējo, savīdamās un saplūzdama vienotā skanējumā. Es jutu neatvairāmu vēlmi ciešāk ielūkoties publikā, ar skatienu sameklēt sievieti, kura dziedāja kopā ar mani. īsu brīdi mēģināju atrast seju, kas atbilstu neredzamās līdzdziedātājas vēsās mēness gaismas balsij, bet tad mani pievīla pirksti. Novērsis uzmanību, es nospēlēju aplamu noti, un melodijā ielauzās skarba skaņa.
Neliela kļūda. Sakodu zobus un pievērsu visu uzmanību spēlei. Atmetis ziņkāri, noliecu galvu un vērīgi sekoju pirkstu kustībām, lai tie nezaudētu pareizo vietu uz stīgām.
Un mēs dziedājām! Viņas balss bija degošs sudrabs, un es biju viņas atbalss. Savjena rindas bija noturīgas un spēcīgas kā mūžsena ozola zari, un Aloina bija lakstīgala, kas vizēdama riņķoja ap lepno koku.
Tagad es tikpat kā vairs nejutu publiku un nejutu sviedrus, kas klāja manu miesu. Biju tik dziļi iegājis mūzikā, ka nespētu jums pateikt, kur tā beidzās un kur sākās manu asiņu plūdums.
Un tomēr tā beidzās. Tas notika divus pantus pirms dziesmas beigām. Nospēlējis pirmo Savjena dziedājuma akordu, es izdzirdēju griezīgu skaņu, kas izrāva mani no mūzikas kā zivi no ūdens dziļumiem.
Pārtrūka lautas stīga. Augstu virs grifa tā nostrinkšķēja, atrāvās un spēji atsitās man pret plaukstas virspusi, ievilkdama tur tievu, sarkanu svītru.
Es apstulbis skatījos lejup. Stīgai nevajadzēja pārtrūkt. Neviena no manas lautas stīgām nebija tik nodilusi, lai varētu pārtrūkt. Tomēr tas bija noticis, un, pēdējām mūzikas skaņām izgaistot klusumā, es dzirdēju publiku sakustamies. Klausītāji sāka atgūties no nomoda sapņa, ko biju tiem noaudis no dziesmas pavedieniem.
Klusēdams jutu, kā šis audums izirst, kā klausītāji pamostas, neizsapņojuši sapni līdz galam, kā mans darbs sabrūk pīšļos un pazūd tukšumā. Bet manī joprojām dega dziesma, manī joprojām dega dziesma. Dziesma!
Neapzinādamies, ko daru, uzliku rokas atpakaļ uz stīgām un iegāju dziļi sevī. Atgriezos senajā laikā, kad mani pirksti bija cieti un norūdīti un mūzika plūda viegli kā elpa. Tajā laikā, kad biju atradis skanējumu “Koka lapai vējā” un spēlējis to uz lautas ar sešām stīgām.
Un es sāku spēlēt. Sākumā lēni, pēc tam ātrāk, un mani pirksti arvien labāk atcerējās ceļu. Savācu izirušos dziesmas pavedienus un rūpīgi ieaudu tos atpakaļ tur, kur tie bija atradušies pirms īsa brīža.
Tas neskanēja izcili. Tik sarežģītu dziesmu kā “Sers Savjens” nav iespējams nospēlēt izcili, ja septiņu stīgu vietā ir sešas. Tomēr dziesma bija atdzīvināta, un es spēlēju. Zālei pāršalca nopūta, publika viegli notrīsēja un lēnām atgriezās burvības pasaulē, ko biju tai radījis.