Es gandrīz nejutu, ka publika ir turpat, un pēc brīža to pilnīgi aizmirsu. Manas rokas te dejoja, te skraidīja pār stīgām, te neskaidri zibēja, kamēr es pūlējos saglabāt abas lautas balsis, pievienodams dziesmai savējo. Kaut gan es redzēju klausītājus, es viņus aizmirsu aizmirsu visu, paturot prātā vienīgi dziesmas beigu daļu.
Tad atkal skanēja piedziedājums un atkal dziedāja Aloina. Es neuztvēru viņu kā dzīvu būtni, neuztvēru viņu pat kā balsi: viņa bija tikai daļa no dziesmas, kas dega manī un plūda no manis.
Un tad viss bija galā. Paceldams galvu un palūkodamies zālē, es jutos kā peldētājs, kas izniris virs ūdens, lai ievilktu elpu. Atgriezos tagadnē un jutu, ka man asiņo roka un visu ķermeni klāj sviedri. Tad krūtīs kā dūre ietriecās dziesmas beigas tā ar mani notiek ikreiz, lai kur un kad es klausītos “Savjena” balādi.
Paslēpu seju plaukstās un ļāvu vaļu asarām. Es neraudāju nedz par satrūkušo stīgu, nedz par piedzīvoto neveiksmi. Nedz par asinīm, nedz par ievainoto roku. Es pat neraudāju par zēnu, kurš pirms vairākiem gadiem mežā bija iemācījies spēlēt lautu ar sešām stīgām. Es raudāju par seru Savjenu un Aloinu, par zaudētu, atrastu un vēlreiz zaudētu mīlestību, par nežēlīgo likteni un par cilvēku muļķību. Kādu laiku ļāvos bēdu vilnim, neko citu neredzēdams un nezinādams.
PIECDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. Liesmas un pērkons
SĒRĀS PAR SAVJENU un Aloinu es kavējos tikai neilgu bridi. Apzinādamies, ka joprojām esmu uz skatuves, es saņēmos, izslējos krēslā taisni un paskatījos uz publiku. Uz savu klusējošo publiku.
Cilvēkam, kurš spēlē, mūzika skan citādi. Tas ir mūziķa lāsts. Jau tagad, sēžot turpat uz skatuves, manas improvizētās beigas sāka pagaist no atmiņas. Tad uznira šaubas. Ja nu tās nav izdevušās tik saliedētas, kā bija licies man pašam? Ja nu tās nav atklājušas dziesmas sāpīgo traģēdiju nevienam citam, vienīgi man? Ja nu manas asaras ir saprastas tikai kā bērnišķīgas bēdas par paša neveiksmi?
Šajā gaidu brīdī es sadzirdēju no publikas plūstam klusumu. Klausītāji sēdēja nekustīgi, saspringti kā stīgas, it kā dziesma būtu dedzinājusi tos skaudrāk par uguns liesmu. Ikviens glabāja sāpes sevī, sastindzis tajās un ieslēdzis tās pašā sirds dziļumā kā dārgu dāvanu.
Tad zāli pāršalca šņuksti kā izlaušanās, kā atbrīvošanās no sprosta. Visaptveroša asaru nopūta. Šalcoša augumu sakustēšanās, lēna atraisīšanās no sastinguma.
Un tad atskanēja aplausi. Dārdoši kā neapvaldītas liesmas, kā pērkons pēc zibens uzliesmojuma.
PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA . Patroni, sievietes un meteglīns
ES PĀRSTĪGOJU LAUTU. TĀ bija patīkama nodarbe, kas paņēma manu uzmanību, kamēr Stančions apstaigāja klausītājus un uzzināja viņu domas. Mani pirksti veica ierastās darbības, noņemot pārrauto stigu, bet domas satraukti šaudījās. Tagad, kad aplausi bija apklusuši, mani atkal mocīja šaubas. Vai ar vienu dziesmu pietiek, lai apliecinātu savu meistarību? Varbūt publiku ietekmēja dziesmas izcilais spēks, nevis mans izpildījums? Un mans improvizētais nobeigums? Varbūt dziesmu kā vienotu veselumu biju uztvēris vienīgi es…
Noņēmis pārrauto stīgu, uzmetu tai paviršu skatienu, un visas manas iepriekšējās domas izbira no galvas kā nebijušas.
Stīga nebija ne izdilusi, ne bojāta, kā biju gaidījis. Norautais gals bija gluds, it kā tas būtu pārgriezts ar nazi vai šķērēm.
Krietnu bridi raudzījos uz to gluži kā apdullis. Vai kāds būtu rīkojies ar manu lautu? Tas nebija iespējams. Es nekad neizlaidu savu instrumentu no acīm. Turklāt pirms aiziešanas no Universitātes pilsētiņas es visas stīgas biju pārbaudījis un apskatījis tās vēlreiz pirms uzkāpšanas uz skatuves. Kā tas varēja notikt?
Kamēr šī doma kā virpulis riņķoja man pa galvu, es pamanīju, ka pūļa čalas pieklust. Laikus pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Stančions jau sper pirmo soli uz skatuves. Steigšus piecēlos kājās un pagriezos viņam pretī.
Viņa sejas izteiksme bija patīkama, taču neizdibināma. Viņam tuvojoties, es jutu pakrūtē sažņaudzamies kamolu, bet tas aizripoja, aizraudams līdzi manas drosmes un cerību paliekas: Stančions sniedza man roku tieši tāpat kā diviem iepriekšējiem mūziķiem, kuri nebija iemantojuši pietiekamu atzinību.
Uzklāju sejai pēc iespējas varonīgu smaidu un satvēru pasniegto roku. Es biju sava tēva dēls un trupas dalībnieks! Man jāpieņem noraidījums ar Edema Rū cilts cienīgu lepnumu! Drīzāk zeme atvērsies un apris šo mirguļojošo, augstprātīgo vietu, nekā es izrādīšu kaut kripatu nožēlas.
Turklāt kaut kur publikas vidū mani vēroja Ambrozs. Drīzāk zeme apris “Eoliju”, Imri un visu Kentes jūru, nekā es ļaušu viņam baudīt kaut kripatu gandarījuma par notikušo.
Tāpēc es gaiši pasmaidīju un satvēru Stančiona roku. Kad es to paspiedu, sajutu plaukstā iegulstam kaut ko cietu. Paskatījies lejup, redzēju tajā iemirdzamies sudrabu. Manas talanta stabulītes!
Tobrīd droši vien bija vērts redzēt manu sejas izteiksmi. Paskatījos augšup uz Stančionu. Viņa acīs dzirkstīja uguntiņas, un viņš man šķelmīgi pamirkšķināja.
Pagriezos un pacēlu stabulītes tā, lai visi tās varētu redzēt. “Eolija” atkal vētraini iedārdējās. Šoreiz tie bija apsveikuma dārdi.
* * *
- Tev man jāapsola, Simmons nopietni teica, mirkšķinādams apsarkušās acis, ka tu nekad vairs to dziesmu nespēlēsi, iepriekš mani nebrīdinājis! Nekad!
- Vai tad bija tik briesmīgi? Es viņam uzsmaidīju, vēl neatguvies no pārdzīvojuma.
- Nē! Simmons gandrīz iekliedzās. Tas bija… Es nekad… Brīdi viņš cīnījās, meklēdams vārdus, tad nolaida galvu rokās un sāka izmisīgi šņukstēt.
Vilems gādīgi aplika roku Simmonam ap pleciem, un viņš nekautrēdamies atbalstījās pret draugu. Mūsu Simmonam ir mīksta sirds! Vilems saudzīgi teica. Cik noprotu, viņš gribēja teikt, ka viņam dziesma ļoti patikusi.
Es ievēroju, ka arī Vilema acis ir mazliet apsarkušas. Uzliku roku Simmonam uz pleca. Kad es šo dziesmu dzirdēju pirmoreiz, arī man tā bija kā belziens, es viņam atklāti atzinos. Kad man bija deviņi gadi, mani vecāki to dziedāja Vidusziemas svētkos, un pēc tam es divas stundas nebiju nekur liekams. Viņiem nācās izņemt manu lomu no “Cūkgana un lakstīgalas”, jo es nebiju spējīgs iziet uz skatuves.
Simmons pamāja ar galvu un ar rokas kustību lika saprast, ka viss ir kārtībā, bet sarunāties viņš tik drīz nespēs, tāpēc lai eju un daru, kas man darāms.
Es paskatījos uz Vilemu. Biju aizmirsis, ka reizēm iespaids ir tik satriecošs, es neveikli sacīju.
- Iesaku ieraut kādu skutenu! Vilems bez aplinkiem teica. Jeb īsļipu, ja labāk patīk tautas valoda. Bet es atceros, ka tu solīji šovakar izpeldināt mūs skutena jūrā, ja dabūšot stabulītes. Nezinu gan, kā tev tas izdosies, jo pašlaik man kājās ir svina dzeramkurpes.
Izdzirdēju aiz muguras Stančiona guldzošos smieklus. Šie laikam ir tavi draugi, kas nav kastrāti, vai ne? Tāds pārsteidzošs apzīmējums palīdzēja Simmonam mazliet atgūties, un viņš noberzēja degunu piedurknē.
- Vilem, Simmon, šis ir Stančions! Simmons atbildēja ar galvas mājienu. Vilems atturīgi, stīvi paklanījās. Stančion, vai tu pavadīsi mūs līdz bāram? Es apsolīju izmaksāt viņiem dzeramo.
- S, Vilems izlaboja. Dzeramos.
- Atvainojiet, dzeramoS! es uzsvēru daudzskaitļa galotni. Ja nebūtu manu draugu, es nekad nebūtu nokļuvis šeit!
- Ā! Stančions plati pasmīnēja. Patroni! Es pilnīgi saprotu.