* * *
Izrādījās, ka uzvarētāja kauss ir tāds pats kā mierinājuma kauss. Kad Stančionam beidzot izdevās izvadīt mūs cauri ļaužu pūlim līdz brīvai vietai pie bāra letes, dzeramais mani jau gaidīja. Stančions pat vēlējās izmaksāt skutenu Simmonam un Vilemam, teikdams, ka arī patroniem pienākoties daļa no uzvarētāja balvas. Es viņam sirsnīgi pateicos no pašiem dilstošā maka dziļumiem.
Kamēr mēs gaidījām draugiem solītos dzērienus, es centos ziņkārīgi ieskatīties savā augstajā kausā un pārliecinājos, ka, nenoņemot to no letes, kaut ko varētu saredzēt tikai tad, ja es uzkāptu ar kājām uz soliņa.
- Meteglīns! Stančions paskaidroja. Nogaršo, un pateikties varēsi vēlāk! Manā dzimtajā pusē mēdza teikt, ka cilvēks esot gatavs piecelties no miroņiem, lai varētu to dabūt.
Piesitu pirkstus pie iedomātas cepures malas. Gatavs pakalpot!
- Gatavs pakalpot tev un tavai ģimenei! viņš galanti atbildēja.
Iedzēru malku no augstā kausa, lai atgūtos no satraukuma, un jutu,
ka mutē ielīst kaut kas brīnumains: vēss pavasara medus, krustnagliņas, kardamons, kanēlis, spiestas vīnogas, piededzināti āboli, saldi bumbieri un tīrs avota ūdens. Tikai tā es varu raksturot meteglīnu. Ja neesat to pamēģinājuši, es diemžēl nespēšu to atbilstoši aprakstīt. Ja esat, tad jums nav jāatgādina, kā tas garšo.
Ar atvieglojumu redzēju, ka skutens ir atnests vidēja lieluma glāzēs; viena bija paredzēta arī Stančionam. Ja mani draugi izdzertu lielos kausus ar melno vīnu, man būtu jāmeklē ķerra, lai nogādātu viņus atpakaļ otrā upes pusē.
- Uz Savjena veselību! Vilems uzsauca tostu.
- Piekrītam! sacīja Stančions, paceldams glāzi.
- Uz Savjena… Simmons izdvesa kaut ko līdzīgu apslāpētam šņukstam.
- …un Aloinas veselību! es piebildu un pabīdīju kausu tā, lai varētu pieskandināt viņu glāzēm.
Stančions izdzēra savu skutenu ar tādu nevērību, ka es samirkšķināju acis. Nu tā! viņš noteica. Pirms es atstāju tevi gozēties draugu sajūsmā, gribu kaut ko pajautāt. Kur tu to iemācījies? Tas ir, spēlēt ar pārtrūkušu stīgu?
Es brīdi domāju. Vai man atbildēt gari vai īsi?
- Pagaidām lai iet īsi!
Es pasmaidīju. Labi, tad teikšu, ka apguvu to gadījuma pēc. Nevērīgi pametu ar roku, it kā aizmezdams kaut ko projām. Palieka no manas izšķiestās jaunības!
Stančions labu bridi raudzījās manī, un viņa seja pauda uzjautrinājumu. Laikam jau biju to pelnījis. Nākamreiz prasīšu garo atbildi. Dziļi ievilcis elpu, viņš aplaida skatienu istabai. Zeltītais auskars šūpodamies iedzirkstījās lampu gaismā. Iešu pagrozīties starp apmeklētājiem. Gādāšu, lai nenāk tev virsū visi vienlaikus.
Es atviegloti pasmaidīju. Paldies, ser!
Viņš papurināja galvu un nepacietīgi pamāja kādam aiz letes; apkalpotājs tūlīt atnesa viņam dzēriena kausu. Vakara sākumā “ser” bija pareizi un īstajā vietā. Bet tagad ir Stančions! Viņš paskatījās atpakaļ uz mani, un es smaidīdams atbildēju ar galvas mājienu. Un kā lai es saucu tevi?
- Par Kvoutu, es teicu. Vienkārši Kvouts.
- Lai dzīvo vienkārši Kvouts! Vilems pacēla glāzi.
- Un Aloina! piebilda Simmons un, iespiedis seju elkoņa līkumā, sāka klusi raudāt.
* * *
Viens no pirmajiem pie manis pienāca grāfs Threpe. Tuvumā viņš izskatījās mazāks un vecāks. Tomēr par manu priekšnesumu viņš runāja dzirkstošām acīm un mundriem smiekliem
- Un tad tās pārtrūka! viņš iesaucās un sparīgi savēcināja roku.
Un es spēju domāt tikai vienu: Tikai ne tagad! Tikai ne pirms beigām!
Bet tad ieraudzīju tavu asiņaino roku, un man sadumpojās māga. Tu paskatījies uz mums, pēc tam uz stigām, un tās kļuva arvien klusākas. Bet tad tu vēlreiz uzliki pirkstus uz lautas, un es domāju: Tas ir drosmīgs zēns. Pārāk drosmīgs. Viņš nesaprot, ka nevar saglābt pārrautas dziesmas beigas ar pārrautu stīgu. Bet tu to izdarīji! Grāfs Threpe iesmējās tā, it kā es būtu izjokojis pasauli, un ātri nodejoja vairākus džigas soļus.
Simmons, kas bija pārstājis raudāt un nupat grasījās savilkt glaimīgu seju, iesmējās reizē ar grāfu. Vilems nesaprata, ko par Threpi domāt, un vēroja viņu ar nopietnu skatienu.
- Tev kādu dienu jāatnāk spēlēt pie manis mājās! Threpe teica un aši pacēla plaukstu. Tagad par to nerunāsim: es negribu traucēt tavu vakaru. Viņš pasmaidīja. Bet, pirms aizeju, man jāuzdod vēl kāds jautājums. Cik gadus Savjens pavadīja kopā ar Amiru?
Tas man nebija īpaši jāgudro. Sešus. Trīs gadus, apliecinādams sevi, un trīs gadus mācīdamies.
- Vai seši tev šķiet labs skaitlis?
Nesapratu, uz ko viņš tēmē. Seši nav īpašs veiksmes skaitlis, es izvairījos no tiešas atbildes. Ja man būtu jāmeklē labs skaitlis, es ietu tālāk, proti, uz septiņi. Paraustīju plecus. Vai arī atpakaļ uz trīs.
Threpe pārdomāja dzirdēto, viegli sizdams ar pirkstu pa zodu.
- Tev taisnība. Bet seši gadi kopā ar Amiru nozīmē, ka viņš atgriezās pie Aloinas septītajā gadā. Pameklējies kabatā, grāfs izvilka sauju monētu, starp kurām bija vismaz trīs dažādu zemju nauda. Viņš izvilka no tās septiņus talantus un iespieda tos man plaukstā.
- Godātais lord… es pārsteigts sastomījos, es nevaru ņemt jūsu naudu! Mani bija samulsinājusi nevis pati nauda, bet tās daudzums.
Threpe izskatījās izbrīnījies. Kāpēc gan ne?
Es stāvēju, iepletis acis, un rets gadījums! nespēju atrast piemērotus vārdus.
Threpe guldzoši pasmējās un sakļāva manus pirkstus virs monētām.
- Tas nav atalgojums par spēlēšanu. Nē, īstenībā jau ir, bet drīzāk tas domāts kā pamudinājums, lai tu turpinātu vingrināties un spēlētu arvien labāk. Tas ir mūzikas labā!
Viņš paraustīja plecus. Redzi, lai lauru koks augtu, tam ir vajadzīgs lietus. Tur es neko nevaru grozīt. Bet es varu gādāt, lai lietus
nelīst dažiem mūziķiem uz galvas, vai ne? Viņa sejā parādījās viltīgs smaids. Dievs rūpēsies par lauru kokiem un gādās tiem mitrumu. Bet es rūpēšos par mūziķiem un gādāšu, lai tie var dzīvot sausumā. Un gudrāki prāti par manējo lems, kad savest tos abus kopā.
Es brīdi klusēju. Man šķiet, jūs esat gudrāks nekā pats sevi vērtējat.
- Nu, nu, viņš novilka, cenzdamies slēpt apmierinājumu. Tikai nelaid tādas valodas tālāk, citādi ļaudis sāks gaidīt no manis lielas lietas! Grāfs Threpe pagriezās un nozuda pūlī.
Ieslidināju septiņus talantus kabatā un jutu, ka man no pleciem noveļas milzīgs smagums. Tā bija gluži kā nāvessoda atcelšana. Varbūt pat tiešā nozīmē, jo es nezināju, ar kādiem paņēmieniem Devi būtu centusies piespiest mani atdot parādu. Pirmo reizi divu mēnešu laikā es bezrūpīgi uzelpoju. 11 bija laba sajūta.
Pēc Threpes aiziešanas pie manis pienāca viens no agrāk apbalvotajiem mūziķiem, vēlēdamies izteikt uzslavu. Nākamais bija keldiešu augļotājs, kas paspieda manu roku un piedāvāja izmaksāt dzeramo.
Pēc viņa mani apsveica mazāk pazīstams augstmanis, vēl kāds mūziķis un skaista, jauna dāma. Nodomāju, ka varbūt viņa ir mana Aloina, tomēr, izdzirdot viņas balsi, sapratu, ka esmu maldījies. Viņa bija vietējā augļotāja meita, un pēc īsas sarunas par dažādiem sīkumiem mēs šķīrāmies. Tikai pēdējā brīdī atcerējos, ka jāievēro pieklājība, un atvadoties noskūpstīju viņai roku.
Pēc neilga laika visi apsveicēji man šķita saplūstam vienā neskaidrā straumē. Cits pēc cita tie nāca sasveicināties, izteikt atzinību, dot padomus, paust skaudību un apbrīnu. Kaut gan Stančions turēja vārdu un rūpējās, lai visi nesteigtos pie manis vienlaikus, drīz vien es vairs nespēju atšķirt citu no cita. Arī meteglīns, protams, stāvokli nedarīja vieglāku.