Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad iedomājos palūkoties apkārt pēc Ambroza. Pārlaidis skatienu telpai, iebukņīju Simmonam ar elkoni, un viņš pacēla acis no šimu spēles, ko spēlēja divatā ar Vilemu.
- Kur ir mūsu labākais draugs? es jautāju.
Simmons neizpratnē blenza uz mani, un es attapos, ka viņš ir pārlieku apskurbis, lai spētu uztvert ironiju. Ambrozs, es paskaidroju.
- Kur ir Ambrozs?
- Aizlaidās! Vilems paziņoja ar naidīgu pieskaņu balsī. Tūlīt, tikko tu beidzi spēlēt. Jau pirms tu dabūji stabulītes.
- Viņš zināja. Viņš zināja! Simmons līksmi iedziedājās. Zināja, ka tu tās dabūsi, un nespēja noskatīties.
- Aiziedams viņš izskatījās diezgan nelāgi, Vilema balsī skanēja apslāpēts, ļauns prieks. Bāls kā līķis! Drebēja tā, ka redzams pa gabalu. It kā būtu atklājis, ka viņam visu vakaru kāds mīzis dzēriena kausā.
- Varbūt tā arī bija, Simmons teica ar viņam neraksturīgu ļaunumu. Es tā labprāt būtu darījis.
- Drebēja? es pārjautāju.
Vilems apstiprinoši pamāja. Drebēja gan! It kā viņam kāds būtu iebelzis pa zarnām. Iekārās Lintenam elkonī, lai tiktu līdz durvīm.
Simptomi izklausījās pazīstami: tie atgādināja sasaistītāja iespējamo sastingumu un drebuļus. Manī sāka gruzdēt aizdomas. Iztēlojos, kā Ambrozs klausās mani izpildām visskaistāko dziesmu, kādu viņš jebkad dzirdējis, un aptver, ka es iegūšu sudraba stabulītes.
Atklāti kaitēt man viņš nebūtu uzdrošinājies, bet varbūt viņam izdevās atrast kādu atrisušu diegu vai garu skabargu no koka galdiņa. Kā viens, tā otrs spētu veidot tikai vārgu simpātijas saikni ar manas lautas stīgu: labākajā gadījumā vienu procentu, bet varbūt tikai procenta desmitdaļu.
Iztēlojos, kā Ambrozs, saspringti koncentrēdamies, ņem karstumu pats no sava ķermeņa un viņa rokās un kājās lēni ieplūst aukstums. Domās redzēju, kā viņš trīc, kā elpa arvien smagāk laužas no krūtīm, un beidzot mana stīga pārtrūkst…
…un es, par spīti visam, pabeidzu dziesmu. Šīs domas man izvilināja rūgtu smaidu. Protams, tas bija tikai pieļāvums, taču kāds bija nepārprotami parūpējies, lai man pārtrūktu stīga, un es ne mirkli nešaubījos, ka Ambrozs šajā situācijā bija gatavs izmēģināt jebkādus līdzekļus. Es atkal pievērsos Simmonam.
- …pieietu viņam un teiktu: Es neņemu ļaunā to reizi "Tīģelī", kad tu man sajauci sāļus un es veselu dienu staigāju gandrīz akls. Nē. Tik tiešām nē, dzer vesels! Simmons iesmējās, nodevies savām atriebīgajām fantāzijām.
Apsveicēju plūsma kļuva retāka: cits lautas spēlētājs, talanta stabulīšu īpašnieks, kuru biju redzējis uz skatuves, vēl kāds vietējais tirgotājs. Kodīgi sasmaržojies kungs ar garām, saeļļotām ūsām un vintasieša akcentu uzsita man pa plecu un iedeva man naudas maku “jaunām stigām”. Man viņš nepatika. Tomēr maku es pieņēmu.
* * *
- Kāpēc viņi visu laiku runā tikai par to? Vilems jautāja.
- Par ko?
- Puse no tiem, kuri pienāca spiest tev roku, burbuļoja par to, cik skaista bijusi dziesma. Otra puse dziesmu pat nepieminēja un runāja tikai par to, kā tu spēlēji ar pārrautu stigu. Gluži tā, it kā dziesmu vispār nebūtu dzirdējuši.
- Pirmā puse no mūzikas neko nesaprot, sacīja Simmons. Tikai tie, kuri mūziku ņem nopietni, spēj novērtēt to, ko šovakar paveica mūsu jauniņais E’lirs!
- Tātad tas bija grūti? Vilems domīgi norūca.
- Es nekad neesmu redzējis nevienu, kas spēlētu “Vāveri niedrēs” bez pilna stīgu komplekta, Simmons viņam paskaidroja.
- Hmm… Vilems novilka. Tu to izdarīji tā, ka izskatījās pavisam viegli. Tā kā tu esi nācis pie saprašanas un atsakies no tās illiešu augļu sulas, vai drīkstu tev izmaksāt vienu kārtīgu, tumšu skutenu keldimu karaļu dzērienu?
Viņa nepārprotamais cildinājums mani aizkustināja, tomēr es negribēju piedāvājumu pieņemt, jo jutu, ka galva nupat sāk noskaidroties.
Par laimi, no aizbildināšanās mani paglāba Mareja, kas tobrīd pienāca mani apsveikt. Tā bija pievilcīgā, zeltmatainā arfiste, kas bija neveiksmīgi centusies iegūt talanta stabulītes. Brīdi domāju, vai šī varētu būt manas Aloinas balss, tomēr, ieklausījies tajā, sapratu, ka ari šoreiz esmu maldījies.
Tomēr viņa bija skaista sieviete. Pat vēl skaistāka nekā uz skatuves, un tas negadās bieži. Sarunas laikā es sapratu, ka viņa ir kāda Imres pilsētas padomnieka meita. Maigi zilais tērps izcēla krāšņos, zeltainos matus un dzidro acu zilumu.
Kaut gan Mareja bija nenoliedzami pievilcīga, es nespēju veltīt viņai atbilstošu uzmanību. Mani urdīja vēlme iet projām no bāra, lai atrastu balsi, kas kopā ar mani bija dziedājusi Aloinas partiju. Mēs bridi parunājāmies, uzsmaidījām viens otram un šķīrāmies, pārmijot laipnus vārdus un solījumus satikties vēl kādu citu reizi. Sieviete atgriezās pie pārējiem, un vijīgais augums līganām kustībām pazuda pūlī.
- Kāda pārdroša izrādīšanās! Vilems izmeta, kad viņa bija projām.
- Ko? es pārjautāju.
- Ko? viņš mēdoši atkārtoja. Vai tu gribi izlikties par galīgu stulbeni? Ja tik skaista meitene būtu mani uzlūkojusi ar vienu aci tā, kā uzlūkoja tevi ar abām… Tad mēs, maigi izsakoties, šobrīd būtu jau sameklējuši istabu.
- Viņa vienkārši bija draudzīga! es protestēju. Un mēs tikai aprunājāmies. Viņa jautāja, vai es varētu pamācīt viņai dažas pirkstu kombinācijas arfai, bet es ļoti ilgi neesmu spēlējis arfu. Negribas izgāzties.
- Tu ne tā vien izgāzīsies, ja laidīsi garām tik nepārprotamus mājienus, Vilems attrauca. Viņa jau tikpat kā palīdzēja tev atpogāties!
Simmons pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu man uz pleca kā visīstākais gādīga drauga paraugs. Kvout, es gribēju runāt ar tevi taisni par to pašu! Ja tu patiešām nepamanīji, cik ļoti tu viņu interesē, tev nudien pašam laiks apjēgt, ka attiecībā uz sievietēm tu esi izcili neaptēsts. Varbūt tev jāapsver iespēja kļūt par priesteri.
- Jūs abi esat pilnā! es pietvīcis atcirtu. Vai no mūsu sarunas jums nepielēca, ka viņa ir padomnieka meita?
- Bet vai tev nepielēca, kāpēc viņa tā skatās uz tevi? Vilems tādā pašā tonī atjautāja.
Es zināju, ka attiecībās ar sievietēm esmu nožēlojami nepieredzējis, taču negrasījos to atklāti daudzināt. Tāpēc uz draugu izteikumiem es tikai atmetu ar roku un nošļūcu no augstā bāra soliņa. Šaubos, vai viņai bija padomā ašs kniebiens aiz letes! Padzēros malku ūdens un izlīdzināju savu apmetni. Tagad man jāiet uzmeklēt savu Aloinu, lai varu no sirds viņai pateikties. Kā es izskatos?
- Kāda tam nozīme? Vilems noprasīja.
Simmons aizskāra Vilema elkoni. Vai redzi? Viņam prātā ir bīstamāki gājieni nekā dekoltētas padomnieka meitas aplidošana!
Ar nicinošu žestu pagriezu viņiem muguru un ieniru pilnās telpas vidū.
Man nebija ne jausmas, kā es viņu atradīšu. Kāda muļķīga, romantiska iedoma sirds dziļumos man čukstēja, ka es viņu pazīšu, līdzko ieraudzīšu. Ja šī sieviete ir kaut vai uz pusi tik spoža kā viņas balss, tad viņa mirdzēs kā iedegta svece tumšā istabā.
Bet tajā pašā laikā prāta balss man otrā ausī čukstēja kaut ko citu. Nelolo cerības, tā teica. Neļauj sev cerēt, ka sieviete lai kas viņa būtu var mirdzēt tik spoži kā balss, kura dziedāja Aloinas partiju. Un, kaut gan šie čuksti nedeva mierinājumu, es sapratu, ka tie pauž veselīgu dzīvesgudrību. Ieklausīties prāta balsī biju iemācījies Tarbeanas ielās, un tieši tā man bija ļāvusi toreiz izdzīvot.