Klīdu pa “Eolijas” pirmo stāvu, meklēdams pūlī būtni, kuru nepazinu. Palaikam cilvēki man uzsmaidīja vai pamāja ar roku. Pēc piecām minūtēm biju redzējis visu klātesošo sejas un devos uz otro stāvu.
Tas atgādināja teātra balkonu, tikai sēdvietu rindas aizstāja galdiņi, kuru izvietojums uz slīpās grīdas ļāva pārredzēt apakšējo stāvu. Metu lokus starp tiem, lūkodamies pēc savas Aloinas, bet prāta balss joprojām čukstēja ausī to pašu. Nelolo cerības! Tevi gaida tikai vilšanās. Viņa nebūs tik skaista, kā tu iedomājies, un tad tu kritīsi izmisumā.
Kad biju izstaigājis otro stāvu, manī iezagās jaunas bailes. Varbūt viņa aizgājusi projām, kamēr es sēdēju pie bāra letes, dzēru meteglīnu un gozējos klausītāju apbrīnā. Man vajadzēja doties pie viņas tūlīt, nomesties uz viena ceļgala un pateikties viņai no visas sirds. Ja nu viņa ir aizgājusi? Ja nu neviens nezina, kas viņa bijusi un kurp devusies? Ar nervozu kņudoņu pakrūtē devos augšup pa kāpnēm uz “Eolijas” augstāko stāvu.
Redzi nu, kurp noved cerības, čukstēja prāta balss. Viņa ir projām, un tev paliek tikai krāšņā, naivā iztēle, kas tevi mocīs arī turpmāk.
Zāles augstākais līmenis aizņēma vismazāk telpas. Šaurā puslokā tas stiepās gar trim sienām augstu virs “Eolijas” grīdas. Galdiņi un soli šeit bija izvietoti tālāk cits no cita, un cilvēku bija mazāk. Staigādams starp galdiņiem, ievēroju, ka te apmetušies galvenokārt mīlnieku pārīši, un jutos gluži kā lūriķis.
Cenzdamies izturēties nevērīgi, pārlaidu skatienu visiem, kas šeit sēdēja, sarunājās un malkoja dzērienus. Tuvodamies pēdējam galdiņam, jutu krūtīs bangojam arvien lielāku satraukumu. Galdiņš atradās kaktā, tāpēc neuzkrītoši pieiet tam nebija iespējams. Abi cilvēki sēdēja ar muguru pret mani, un es redzēju gaišmatainu un tumšmatainu galvu.
Gaišo matu īpašnieks iesmējās un sakustējās, un īsu mirkli es pamanīju lepnu seju ar dižciltīgiem vaibstiem. Vīrietis. Pievērsu uzmanību sievietei ar garajiem, tumšajiem matiem. Šeit bija mana pēdējā cerība. Es zināju, ka tai jābūt manai Aloinai.
Piegājis galdiņam no sāna, es ieraudzīju viņas seju. Nē, viņa seju. Abi sēdētāji bija vīrieši. Mana Aloina bija aizgājusi. Biju viņu pazaudējis, un šī doma lika man justies tā, it kā sirds krūtīs būtu zaudējusi līdzsvaru un nokritusi dziļi lejā man papēžos.
Vīrieši paskatījās uz mani, un gaišmatainais pasmaidīja. Skaties, Thria, jaunais sešstīgu spēlmanis atnācis parādīt mums godu! Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām. Tu esi jauks puisis. Vai gribi ar mums kopā iedzert?
- Nē, es samulsis nomurmināju. Es tikai meklēju kādu cilvēku.
- Tu esi viņu atradis! vīrietis nepiespiesti attrauca un pieskārās manai rokai. Mani sauc Fallons, un viņš ir Thria. Nāc, iedzersim! Es apsolījos gādāt, lai Thria netiek projām un nemēģina vest tevi sev līdzi. Viņam ir liela vājība uz jauniem mūziķiem. Fallons veltīja man pievilcīgu smaidu.
Nomurminājis ašu ieganstu, es steidzos projām. Pēc neveiksmīgajiem meklējumiem jutos pārāk izmisis, lai raizētos, vai neesmu padarījis sevi par muļķi.
Bezcerības nomākts, devos uz kāpņu pusi, un prāta balss izmantoja izdevību mani sarāt. Lūk, pie kā noved cerības, tā teica. Tur nav nekādas jēgas. Un ir pat labāk, ka tu viņu nesatiki. Viņa nevarēja būt līdzvērtīga savai balsij. Tādai balsij, kas ir dzidra un ugunīga kā kvēlojošs sudrabs, kas ir kā mēness gaisma virs upes oļiem, kas glaužas pie lūpām maigi kā putna spalva…
Steidzos uz kāpnēm, nolaidis skatienu, lai kāds neiedomātos iesaistīt mani sarunā.
Un tad es izdzirdēju balsi. Tā bija kā kvēlojošs sudrabs, kā glāstošs skūpsts manai ausij. Paskatījos augšup un jutu, ka mana sirds uzgavilē: es zināju, ka esmu atradis savu Aloinu. Paskatījos augšup, ieraudzīju viņu un spēju domāt tikai vienu: skaista!
Skaista.
PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. starpspēle — daļas, kas mūs veido
BASTS LĒNĀM KUSTĪBĀM izstaipījās un pārlaida skatienu istabai. Beidzot viņa nelielā pacietības deva bija galā. Reši?
- Hmm? Kvouts palūkojās uz viņu.
- Un kas notika pēc tam, Reši? Vai tu runāji ar viņu?
- Protams, es runāju ar viņu. Ja nebūtu to darījis, mums tagad nebūtu vispār nekāda stāsta. To daļu izklāstīt ir ļoti viegli. Bet vispirms man jums jāizstāsta, kāda viņa bija. Un es nezinu, kā to izdarīt.
Basts nervozi sagozījās krēslā.
Kvouts iesmējās, un labsirdīgā izteiksme atvairīja milstošo aizkaitinājumu. Tātad tev šķiet, ka aprakstīt skaistu sievieti ir tikpat vienkārši kā paskatīties uz viņu?
Basts pietvīcis nolaida skatienu, un Kvouts smaidīdams saudzīgi uzlika plaukstu uz viņa rokas. Man vislielākās grūtības, Bast, sagādā tas, ka viņa ir ļoti nozīmīga. Ļoti nozīmīga šim stāstam. Un es nezinu, kā viņu aprakstīt, nenodarot pāri patiesībai.
- Es… es laikam saprotu, Reši, Basts sacīja samierinošā tonī. Arī es esmu viņu redzējis. Vienu reizi.
Kvouts izbrīnījies atlaidās dziļāk krēslā. Ak tā, tu viņu esi redzējis? To es biju aizmirsis. Viņš piespieda pirkstu pie lūpām. Nu tad saki: kā tu viņu aprakstītu?
Basta seja iemirdzējās, jaušot tik īpašu izdevību. Viņš izslējās krēslā taisni, tad brīdi kļuva domīgs un teica: Tai sievietei bija teicami veidotas ausis. Izdarījis izsmalcinātu plaukstas kustību, viņš piebilda:
- Izcilas, teicami veidotas ausis, gluži kā izgrebtas no… no kaut kā.
Hronists iesmējās, bet pēc tam viņa sejā parādījās mazliet apmulsusi izteiksme, it kā viņš būtu pārsteidzis pats sevi. Ausis? viņš jautāja, it kā nebūtu drošs, vai ir pareizi dzirdējis teikto.
- Tu taču zini, cik grūti ir atrast glītu meiteni ar pareizi veidotām ausīm, Basts lietišķi teica.
Hronists vēlreiz iesmējās, un šoreiz smiekli šķita plūstam brīvāk nekā iepriekš. Nē, viņš teica. Laikam tomēr nezinu.
Basts uzmeta stāstu pierakstītājam dziļas nožēlas pilnu skatienu.
Nu tad tev atliek tikai uzklausīt to, ko es saku. Viņai bija neparasti izsmalcinātas ausis.
- Šķiet, šo stīgu tu esi uztvēris ļoti veiksmīgi, Bast, uzjautrināts sacīja Kvouts. Bridi klusējis, viņš lēni ierunājās atkal, skatienam klīstot kaut kur nenosakāmā tālumā: Grūtības sagādā tas, ka viņa nav līdzīga nevienam, ko es jebkad esmu pazinis. Viņai piemita kaut kas netverams. Kaut kas neatvairāms, gluži kā uguns karstums. Viņai piemita grācija un dzirksts…
- Viņai bija līks deguns, Reši, Basts pārtrauca sava skolotāja sapņainās pārdomas.
Kvouts paskatījās uz Bastu, aizkaitināti savilcis pieri. Ko?
Basts itin kā aizstāvēdamies pacēla rokas. Es vienkārši to pamanīju, Reši. Tavos stāstos visas sievietes ir skaistas. Es to nevaru apstrīdēt, jo nevienu no viņām neesmu redzējis. Bet šo sievieti es redzēju. Viņai bija drusciņ līks deguns. Un, ja runājam atklāti, viņas seja manai gaumei bija mazliet par šauru. Viņa noteikti nebija klasiska skaistule, Reši. Es zinu, ko runāju. Esmu papētījis šīs lietas.
Kvouts krietnu brīdi raudzījās savā audzēknī ar svinīgi nopietnu izteiksmi sejā. Mēs esam kaut kas vairāk nekā daļas, kas mūs veido, Bast, viņš teica ar pārmetuma pieskaņu balsī.
- Es nesaku, ka viņa nebija pievilcīga, Reši, Basts ātri piebilda.
- Viņa man uzsmaidīja. Tas bija… tam bija kaut kas tāds… tas aizķēra līdz dziļumiem, ja tu saproti, ko es domāju.
- Es saprotu, Bast. Bet, redzi, es esmu viņu pazinis. Kvouts paskatījās uz Hronistu. Visas grūtības rodas no salīdzinājumiem. Ja es saku: “Viņa bija tumšmataina,” tu varētu nodomāt: “Es esmu pazinis tumšmatainas sievietes, un dažas ir bijušas ļoti jaukas.” Tomēr tu smagi kļūdītos, jo tām sievietēm nebija nekādas līdzības ar viņu. Tām nebija viņas asā prāta un dabiskās pievilcības. Viņa nebija līdzīga nevienai, ko es jebkad esmu redzējis…