Kvouts apklusa un pievērsa skatienu kopā saņemtajām plaukstām. Viņš klusēja tik ilgi, ka Basts kļuva nemierīgs un sāka bažīgi raudzīties apkārt.
- Laikam nav jēgas par to raizēties, Kvouts beidzot teica, pacēlis skatienu un pamājis Hronistam. Ja šī daļa man neizdosies, tas tik un tā būs tīrais sīkums uz pasaules vaiga.
Hronists paņēma rakstāmspalvu, un Kvouts sāka runāt, pirms viņš to bija iemērcis tintē. Viņai bija tumšas acis. Tumšas kā šokolāde, tumšas kā kafija, tumšas kā mana tēva lautas pulētais koks. Tās mirdzēja skaistā, ovālā sejā. Sejā, kas bija dzidra kā asaru lāse.
Kvouts spēji apklusa, it kā vairs nespētu atrast vārdus. Klusums bija tik piepešs un dziļš, ka Hronists pacēla skatienu no lapas, kā parasti nemēdza darīt. Taču tajā pašā brīdī Kvouts ļāva vaļu jaunai vārdu straumei.
- Viņas nepiespiestais smaids spēja apstādināt vīrieša sirdi. Viņai bija sarkanas lūpas. Ne jau spilgti krāsotas sarkanas, kādas, pēc daudzu sieviešu domām, dara viņas iekārojamas. Viņas lūpas vienmēr bija sarkanas gan no rīta, gan vakarā. It kā īsu brīdi pirms satikšanās viņa būtu ēdusi sulīgas ogas vai dzērusi sirds asinis.
Lai kur viņa atrastos, viņa vienmēr bija telpas centrā, Kvouts teica un sarauca pieri. Nepārprotiet mani! Viņa nebija ne uzkrītoša, ne ārišķīga. Mēs raugāmies ugunī tāpēc, ka tā liesmo, tāpēc, ka tā kvēlo. Spožums piesaista skatienu, taču cilvēks tiecas būt ugunij tuvāk ne jau spožās ārienes dēļ. Cilvēks tiecas pēc uguns siltuma, ko sajūt, nonācis tās tuvumā. To pašu varēja teikt par Dennu.
Kvoutam runājot, viņa seja savilkās arvien sāpīgāk, it kā ikviens izteiktais vārds skaudri durtos sirdī. Un, kaut gan viņa vārdi izskanēja skaidri, tie šķita līdzīgi samocītajai sejas izteiksmei, it kā katrs no tiem pirms nonākšanas uz lūpām būtu apstrādāts ar rupju vīli.
- Viņa… Kvouts turpināja, noliecis galvu tik zemu, it kā sarunātos ar klēpī saņemtajām plaukstām. Ko es daru? viņš vārgi jautāja, it kā mute būtu pelēku pelnu pilna. Kas no tā var iznākt? Kā es varu dot jums kādu nojausmu par viņu, ja pats nekad neesmu spējis saprast pat mazāko daļiņu no viņas?
Hronists bija jau pierakstījis lielāko daļu no teiktā, kad aptvēra, ka Kvouts to nemaz nav domājis iekļaut stāstā. īsu brīdi viņš nekustīgi sēdēja, tad uzskricelēja teikumu līdz galam. Pēc tam viņš ilgi klusēdams gaidīja un tikai pēc krietna brīža pameta slepenu skatienu uz Kvoutu.
Kvouts to pamanīja, un abu skatieni sastapās. Hronists redzēja tās pašas tumšās acis, ko bija iepazinis jau agrāk. Dusmīga Dieva acis. Kādu laiku Hronists spēja tikai nekustīgi sēdēt un saņemties tiktāl, lai nerautos atpakaļ. Valdīja ledains klusums.
Tad Kvouts piecēlās un norādīja uz papīra lapu Hronista priekšā.
- Izsvītro to! viņš skarbi pavēlēja.
Hronists nobālēja un izskatījās gluži tāds, it kā būtu saņēmis dunča dūrienu.
Tā kā viņš neizkustējās no vietas, Kvouts pastiepās un nesteidzīgi izvilka pa pusei aprakstīto papīra lapu no Hronista rakstāmspalvas apakšas. Ja tev ir grūti pārsvītrot savu rakstīto… Kvouts lēni un rūpīgi pārplēsa iesākto lapu vairākās daļās, un šņirkstošā skaņa lika Hronistam vēl vairāk nobālēt.
Ar stindzinošu apņēmību Kvouts nolika apstulbušā pierakstītāja priekšā tīru papīra lapu. Slaidais pirksts iebakstīja pārplēstajā lapā, izsmērēdams vēl nenožuvušo tinti. Pārraksti līdz šai vietai! viņš pavēlēja balsī, kas bija salta un nedzīva kā dzelzs. Arī viņa acīs zalgoja cieta un tumša dzelzs.
Par iebildumiem nevarēja būt ne runas. Hronists klusēdams pārrakstīja stāstu līdz vietai, kuru bija cieši norādījis Kvouta pirksts.
Kad tas bija izdarīts, Kvouts atsāka stāstu, runādams skaidri un spraigi, kā grauzdams ledus gabalus. Kādā nozīmē viņa bija skaista? Nojaušu, ka nespēju izteikties pietiekami skaidri. Tā, lūk, tas ir. Un, tā kā nespēju izteikties pietiekami skaidri, es centīšos vismaz nepateikt neko lieku.
Tātad sākšu ar to, ka viņa bija tumšmate. Lūk, tā. Viņas mati bija gari un taisni. Viņai bija tumšas acis un gaiša sejas āda. Lūk, tā. Viņai bija iegarena seja un apņēmīgs, izsmalcināti veidots zods. Viņai bija pievilcīga stāja un graciozas kustības. Lūk, tā.
Ievilcis elpu, Kvouts turpināja: Galu galā jāsaka viens: viņa bija skaista. Tas ir vienīgais, ko varu pateikt skaidri un nepārprotami. Viņa bija skaista visādā nozīmē, no papēžiem līdz matu galiem, par spīti jebkādiem iespējamiem trūkumiem vai nepilnībām. Viņa bija skaista vismaz Kvoutam. Vismaz? Kvoutam viņa bija neaprakstāmi skaista. Kvouts brīdi saspringa, it kā būtu gatavs pielēkt kājās un vēlreiz izraut Hronistam papīra lapu.
Tad viņš atslāba kā bura, ko pametis vējš. Bet, ja gribam būt godīgi, jāteic, ka viņa bija skaista arī citiem…
PIECDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . vārdi sākumam
BŪTU JAUKI SACĪT, ka mūsu acis sastapās un es nepiespiesti pieslīdēju viņai blakus. Būtu jauki sacīt, ka es pasmaidīju un uzsāku tīkamas sarunas ritmiski skanīgos pantos kā Drosmīgais Princis kādā no feju pasakām.
Diemžēl dzīvē reti viss notiek pēc šādiem nevainojamiem paraugiem. Patiesībā es gluži vienkārši paliku stāvam. Tā bija Denna jaunā sieviete, ar kuru biju iepazinies pirms ilga laika, ceļodams ratos kopā ar Roentu un viņa līdzbraucējiem.
Patiesībā pagājis bija tikai pusgads. Klausoties stāstu, tas var likties pavisam maz, taču reālajā dzīvē pusgads ir ilgs laika posms, it sevišķi jaunam cilvēkam. Un mēs abi bijām ļoti jauni.
Es pamanīju Dennu, kad viņa kāpa pēdējos pakāpienus augšup uz “Eolijas” trešo stāvu. Viņa bija nolaidusi acis, un viņas sejā rotājās domīga, gandrīz skumja izteiksme. Viņa pagriezās un nāca uz manu pusi, nepaceldama skatienu un neredzēdama mani.
Aizritējušie mēneši bija viņu pārvērtuši. Agrāk viņa bija vienkārši jauka, bet tagad turklāt ari pievilcīga. Varbūt galvenā atšķirība bija tāda, ka viņai mugurā bija nevis ceļojuma drēbes, bet garš vakara tērps. Tomēr tā neapšaubāmi bija Denna. Es pazinu pat gredzenu uz viņas pirksta gredzenu ar sudrabā iestrādātu bāli zilu akmeni.
Kopš brīža, kad šķīrāmies, es biju slepenā sirds kaktiņā glabājis bērnišķi naivas, sirsnīgas domas par Dennu. Biju domājis par iespēju aizceļot uz Anilinu un uzmeklēt viņu, par iespēju vēlreiz nejauši satikties uz ceļa, par to, ka viņa varētu ierasties šeit un meklēt mani Universitātes pilsētā. Tomēr sirds dziļumos gluži labi sapratu, ka tādas domas ir tikai bērnišķīgi sapņi. Patiesība šķita skaidra: es nekad viņu vairs neredzēšu.
Tomēr viņa bija šeit, un es tādam brīdim nepavisam nebiju gatavs. Vai viņa mani atcerēsies lempīgo zēnu, kuru bija pazinusi tikai dažas dienas, turklāt ļoti sen?
Apmēram desmit soļu attālumā no manis Denna pacēla skatienu un ieraudzīja mani. Viņas seja iemirdzējās, it kā aiz tās būtu iedegusies svece, izgaismojot viņu ar savu spožumu. Denna metās man pretī, un trīs strauji, pacilāti soļi izdzēsa attālumu starp viņu un mani.
Bridi šķita, ka viņa neapstājusies iekritīs manās rokās, tomēr pēdējā brīdī viņa aprāvās un pameta skatienu uz apkārt sēdošajiem cilvēkiem. Pēdējā pussolī Denna pārvērta jūsmīgo, neapvaldīto skrējienu kautrā piedienīga attāluma sveicienā. Tas izdevās pievilcīgi un nepiespiesti, tomēr viņai vajadzēja izstiept roku, atbalstot to pret manām krūtīm, lai piepešā apstāšanās neliktu paklupt.