Tad viņa man uzsmaidīja. Tas bija silts, brīnišķs un bikls smaids, kas atgādināja plaukstošu puķi. Draudzīgs, atklāts un mazliet samulsis smaids. Kad viņa man uzsmaidīja, es jutos…
Laikam jau nespēšu aprakstīt, kā tobrīd jutos. Vieglāk būtu samelot. Es varētu nozagt frāzes no neskaitāmiem stāstiem un pasniegt jums tik pazīstamus melus, ka jūs tos norītu bez vilcināšanās. Es varētu teikt, ka mani ceļgali kļuva ļengani. Ka elpa man aizrāvās un sastinga krūtīs. Bet tā nebūtu patiesība. Mana sirds nesalēcās, neapstājās un nesastomījās. Apmēram tā mēdz izteikties stāstos. Tās ir muļķības. Pārspīlējumi. Nodeldētas frāzes. Un tomēr…
Izejiet ārā agrīnā ziemas dienā, kad zemi skāris pirmais sals. Sameklējiet dīķi, kam pārvilkusies ledus kārtiņa joprojām neskarta, jauna un dzidra kā stikls. Pie paša krasta ledus jūs noturēs. Slīdiet tālāk. Vēl tālāk. Beidzot jūs sasniegsiet vietu, kur ledus tik tikko spēs izturēt jūsu svaru. Tur jūs jutīsieties tā, kā es jutos šajā brīdī. Zem jūsu kājām radīsies plaisas. Paskatieties lejup, un jūs redzēsiet, kā baltās svītras neapturami traucas pa ledus virsmu kā smalki tīmekļa pavedieni. Valdīs pilnīgs klusums, bet caur kāju pēdām jūs jutīsiet piepešās, asās vibrācijas.
Kaut kas līdzīgs notika ar mani, kad Denna man uzsmaidīja. Nebūtu pareizi sacīt, ka es jutos kā uz trausla ledus, kas kuru katru brīdi salūzīs man zem kājām. Nē. Es pats jutos kā ledus, kas negaidot satricināts, un no pieskāriena vietas uz krūtīm pār mani visos virzienos izstaroja plaisu svītras. Vienīgais iemesls, kāpēc es turējos kopā, bija tas, ka visas manas tūkstoš daļas balstījās cita pret citu. Ja es pakustētos, laikam patiešām salūztu gabalos.
Varbūt pietiks, ja teikšu, ka mani sastindzināja viņas smaida burvība. Kaut gan tāds teiciens izklausās kā no pasaku grāmatas, tas ir ļoti tuvs patiesībai.
Man nekad nav bijis grūti atrast vārdus. īstenībā tieši otrādi nereti tas, kas uz sirds, man pārāk viegli nonāk uz mēles, un tāpēc palaikam rodas sarežģījumi. Tomēr tagad, stāvēdams Dennai pretī, es biju tik sastindzis, ka nespēju izrunāt neviena vārda. Es nebūtu spējis pateikt neko pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
Toties priekšplānā iznira visas izsmalcinātās uzvedības nianses, ko man savulaik bija iemācījusi māte. Es pasniedzos un saudzīgi satvēru Dennas izstiepto plaukstu savējā, it kā viņa būtu to sniegusi sasveicinādamās. Tad atkāpos pussoli atpakaļ un galanti paklanījos trīs ceturtdaļu reveransā. Vienlaikus ar brīvo roku satvēru apmetņa malu un aizbāzu to aiz muguras. Tas bija reveranss, kas pauž cildinājumu, galants, tomēr ne smieklīgi formāls, turklāt tas nevainojami iederējās šābrīža publiskajā situācijā.
Bet tālāk? Tradicionāls paņēmiens bija rokas skūpstīšana, bet kāds skūpsts šajā gadījumā bija piemērots? Aturā vīrietis tikai noliec galvu virs sievietes plaukstas. Keldiešu dāmas, tādas kā augļotāja meita, ar kuru biju pirms neilga laika sarunājies, gaidīja, lai kungs viegli pieskaras ar lūpām viņas pirkstu kauliņiem un atdarina skūpsta skaņu. Mondegā vīrietis faktiski piespiež lūpas pats sava īkšķa pamatnei.
Taču mēs bijām Kopvalstībā, un Dennas valodā nebija jaušams nekāds svešzemju akcents. Tātad šoreiz vietā būs īsts, tiešs skūpsts. Viegli piekļāvu lūpas Dennas plaukstas virspusei tik ilgi, cik vajadzīgs, lai ātri ievilktu elpu. Viņas elpa bija silta un mazliet smaržoja pēc viršiem.
- Esmu jūsu rīcībā, milēdijl es teicu, izsliedamies taisni un atlaizdams viņas roku. Pirmoreiz mūžā sapratu tādas oficiālas frāzes patieso jēgu. Tā deva ievirzi turpmākai sarunai, ja mulsums neļāva pateikt neko sakarīgu.
- Milēdij? Denna atsaucās, un viņas balsī skanēja izbrīns. Nu labi, ja jūs tā vēlaties! Ar vienu roku pieturēdama kleitu, viņa pakniksēja un kaut kādā neizprotamā veidā prata gan izdarīt to graciozi, gan piešķirt tam rotaļīgi smejošu raksturu. Man ir tas gods! Izdzirdējis viņas balsi, tūlīt sapratu, ka neesmu maldījies. Viņa bija mana Aloina.
- Ko tu šeit dari viens pats augšējā stāvā? Denna pārlaida skatienu pusloka balkonam. Vai tu patiešām esi viens?
- Es biju viens, atbildēju. Pēc tam, nespēdams atrast piemērotus vārdus, ņēmu talkā rindu no dziesmas, kura joprojām dzīvi skanēja atmiņā. “Bet tagad, pavisam negaidot, man Aloina stāv blakus.”
Denna pasmaidīja, izskatīdamās acīmredzami iepriecināta. Kāpēc tu saki “negaidot”? viņa jautāja.
- Biju jau gandrīz pārliecināts, ka tu esi aizgājusi.
- Daudz patiešām netrūka, Denna šķelmīgi atbildēja. Es divas stundas gaidīju, kad nāks mans Savjens. Viņa sērīgi nopūtās, pavērsdama skatienu sānis un augšup kā svētā tēla statuja. Līdz beidzot, izmisuma pārņemta, nolēmu, ka šoreiz Aloina pati var doties viņu meklēt, un lai izput viss stāsts! Viņa pazibināja draisku smaidu.
- Tātad “mēs bijām tumsā klīstoši kuģi”… es atkal tvēros pie dzejas rindas.
- …“kas paslīd tuvu viens otram garām, bet paši to nenojauš,” Denna pabeidza iesākto pantu.
- “Felvarda kritiens”, es teicu ar neslēptu bijību balsī. Daudzi šo lugu nav pat dzirdējuši.
- Es neesmu daudzi, viņa atbildēja.
- To es nekad neaizmirsīšu, es augošā bijībā noliecu galvu. Denna nicīgi nosēcās. Nepievērsis tam uzmanību, es turpināju nopietnākā tonī. Nezinu, kā lai tev pateicos par tavu šāvakara palīdzību.
- Tu nezini? viņa atjautāja. Žēl gan! Bet ja nu tomēr?
Es nedomādams pacēlu plaukstu pie apmetņa apkakles un atsprādzēju savas talanta stabulītes. Tas ir viss, ko es varu! sacīju, dodams tās viņai.
- Es… Denna pārsteigta sastomījās. Tu taču to nedomā nopietni!
- Bez tevis es tās nebūtu nopelnījis, es teicu, un nekā cita vērtīga man nav, tikai šī lauta.
Dennas tumšās acis pētīja manu seju, it kā viņa nespētu izdibināt, vai es jokoju vai runāju nopietni. Manuprāt, stabulītes tu nedrīksti dot nevienam citam…
- Drīkstu gan, es atbildēju. Stančions man paskaidroja: ja es tās pazaudēšu vai atdošu citam, man vajadzēs nopelnīt jaunas. Satvēru viņas roku, atliecu pirkstus un ieliku plaukstā sudraba stabulītes.
- Tas nozīmē, ka es drīkstu ar tām rīkoties, kā patīk, un vislabāk man patīk atdot tās tev.
Denna ilgi lūkojās uz stabulītēm savā plaukstā, tad paskatījās uz mani ar īpašu uzmanību, it kā iepriekš nebūtu īsti redzējusi. Brīdi es sāpīgi izjutu savas ārienes trūkumus. Mans apmetnis bija nodilis, un, kaut gan šovakar biju uzvilcis labāko, kas man piederēja, es izskatījos tikai mazlietiņ labāk par skrandaini.
Denna vēlreiz nolaida skatienu un lēni sakļāva pirkstus ar stabulītēm. Pēc tam viņa ar neizdibināmu sejas izteiksmi palūkojās uz mani.
- Man šķiet, ka tu esi brīnišķīgs cilvēks, viņa teica.
Es ievilku elpu, lai atbildētu, bet Denna ierunājās pirmā. Tomēr tāda pateicība ir pārāk liela, viņa sacīja. Tas ir daudz vairāk par to, ko esmu varējusi tev palīdzēt. Tātad es paliktu tava parādniece. Viņa satvēra manu plaukstu un iespieda stabulītes tajā atpakaļ. Man labāk patiktu, ja tu apmierinātos ar vienkāršu atzinību. Viņas sejā spēji uzdzirkstīja smaids. Tad tu joprojām paliktu man pakalpojumu parādā!
Telpa ap mums bija manāmi pieklususi. Es paskatījos apkārt, ar mulsumu apzinādamies, ka esmu aizmirsis, kur atrodos. Denna pacēla pirkstu pie lūpām un norādīja pāri margām lejup uz skatuvi. Mēs piegājām tuvāk balkona malai un, paskatījušies lejup, ieraudzījām vecu vīru ar baltu bārdu, kurš vēra vaļā dīvainu apveidu instrumenta futrāli. Redzēdams, ko viņš satvēris rokās, es pārsteigts strauji ievilku elpu.