- Kas tas ir? Denna jautāja.
- Tā ir sena galma lauta, es atbildēju, nespēdams apslēpt pārsteigumu balsī. Patiesībā es tādu nekad vēl neesmu redzējis.
- Tā ir lauta? Dennas lūpas klusi sakustējās. Es saskaitīju divdesmit četras stīgas. Kā tādu vispār iespējams spēlēt? Tas ir vairāk nekā dažām arfām!
- Tā lautas gatavoja agrāk, kad vēl nebija metāla stīgu un cilvēki vēl neprata nostiprināt garo grifu. Patiesībā tas ir gluži neticami. Tāds gulbja kakls sevī ietver smalkākas tehnoloģiskās prasmes nekā trīs katedrāles kopā. Noskatījos, kā vecais vīrs pastumj bārdu sānis, lai tā netraucētu, un iekārtojas sēdeklī. Ceru, ka viņš to uzskaņoja, pirms kāpa uz skatuves, es klusi piebildu. Citādi mums būs jāgaida vesela stunda, kamēr viņš grozīs tapiņas. Mans tēvs mēdza teikt, ka senie menestreli esot divas dienas vilkuši stīgas un divas stundas skaņojuši instrumentu, lai no senās galma lautas izvilinātu divu minūšu ilgu mūziku.
Vecajam vīram vajadzēja tikai piecas minūtes, lai piešķirtu stīgām vajadzīgo skanējumu. Tad viņš sāka spēlēt.
Kauns atzīties, bet es dziesmu tikpat kā nedzirdēju. Par spīti tam, ka nekad nebiju redzējis galma lautu un dzirdējis nepavisam ne, manas domas tik ļoti virpuļoja ap Dennu, ka nekam citam vairs galvā neatlika vietas. Mēs stāvējām blakus, atbalstījušies pret balkona margām, un es ik pa brīdim iesāņus pametu uz viņu zaglīgu skatienu.
Viņa nebija uzrunājusi mani vārdā vai pieminējusi mūsu agrāko tikšanos Roenta vezumu rindā. Tas nozīmēja, ka viņa mani neatceras. Laikam jau nebija iemesla brīnīties, ka viņa aizmirsusi slikti ģērbto zēnu, ar kuru kopā pavadījusi tikai pāris ceļojuma dienu. Tomēr tas mazliet iedūrās sirdī, jo es visu šo laiku biju glabājis par viņu sirsnīgas atmiņas. Lai nu kā, tagad nebūtu jēgas viņai to atgādināt, un tas mani tikai nostādītu muļķīgā stāvoklī. Labāk sākt pazīšanos no jauna un cerēt, ka šajā otrajā reizē ieņemšu nozīmīgāku vietu viņas atmiņā.
Nepaguvu pat attapties, kad dziesma bija galā, un es dedzīgi aplaudēju, maskēdams savu neuzmanību.
- Kad tu spēlēdams vēlreiz atkārtoji piedziedājumu, es nodomāju, ka esi kļūdījies, Denna man teica, pēc aplausiem sagaidījusi klusuma bridi. Nespēju noticēt, ka tu patiešām gribi, lai priekšnesumā iesaistās svešinieks. Kaut ko tamlīdzīgu es esmu dzirdējusi vienīgi vakaros pie apmetņu ugunskuriem.
Es paraustīju plecus. Visi man stāstīja, ka šī esot vieta, kur uzstājas vislabākie mūziķi. Aplaidu roku apkārt zālei. Es paļāvos uz to, ka kāda no klātesošajām sievietēm pratīs šo partiju.
Denna savilka augšup vienu uzaci. Tas notika pēdējā brīdī, viņa teica. Visu laiku gaidīju, ka dziesmā iesaistīsies kāda cita dziedātāja. Man pašai bija pagrūti saņemties.
Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Kāpēc? Tev taču ir ļoti jauka balss!
Viņa izskatījās mazliet nokaunējusies. Es šo dziesmu biju dzirdējusi tikai divas reizes. Nebiju pārliecināta, ka visu pareizi atcerēšos.
- Divas reizes?
Denna pamāja ar galvu. Otrā reize bija tikai pirms vienas dienkopas. To izpildīja kāds pāris svinīgās vakariņās Etnijā, kur biju ari es.
- Vai tu runā nopietni? es neticīgi jautāju.
Viņa piešķieba galvu ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu pieķerta melos. Tumšie mati pārkrita pāri sejai, un viņa tos izklaidīgi atbīdīja atpakaļ. Nu labi, patiesībā es dzirdēju, kā viņi pirms vakariņām to izmēģina…
Es papurināju galvu, joprojām negribēdams ticēt. Tas ir apbrīnojami! Melodija taču ir ļoti grūta. Un vēl atcerēties visu tekstu… Bijībā apklusu un papurināju galvu. Tev ir nepārspējama auss!
-Tu neesi pirmais, kurš to saka, Denna mazliet zobgalīgi attrauca.
- Bet laikam gan pirmais, kurš to saka un reizē patiešām skatās uz manām ausīm. Viņa zīmīgi nolaida skatienu.
Jutu, ka man sejā sakāpj nodevīgs sārtums, bet nākamajā brīdī aiz muguras izdzirdēju pazīstamu balsi: Ak te tu esi! Pagriezdamies ieraudzīju Sovoju, savu slaido, izskatīgo draugu un līdzsazvērnieku no padziļinātās simpātijas kursa.
- Te es esmu! atbildēju, izbrīnījies, ka viņš sadomājis mani meklēt. Un divtik izbrīnījies, ka viņš nepiedienīgi pārtraucis mani brīdī, kad sarunājos divatā ar jaunu sievieti.
- Te mēs visi esam! Sovojs atsaucās un, piegājis pie Dennas, nevērīgi aplika roku viņai ap vidukli. Viņš savilka seju šķelmīgā grimasē. Es klīstu pa apakšstāvu, palīdzēdams meklēt tavu dziedātāju, bet jūs abi tikmēr slēpjaties te augšā, viltnieki tādi!
- Mēs nejauši saskrējāmies, Denna paskaidroja un uzlika plaukstu uz Sovoja rokas, kas balstījās viņai uz gurna. Domāju, ka tu atgriezīsies kaut vai tādēļ, lai iztukšotu savu glāzi… Viņa pamāja uz tuvējā galdiņa pusi, uz kura stāvēja tikai divas vīna glāzes.
Abi pagriezās un, rokās sadevušies, devās pie sava galda. Denna paskatījās pār plecu atpakaļ uz mani un jautājoši savilka uzacis. Man nebija ne jausmas, ko šī izteiksme varētu nozīmēt.
Sovojs pamāja, lai es viņiem piebiedrojos, un atvilka no galda brīvu krēslu. Es pilnīgi nespēju noticēt, ka tas tur lejā esi tu! viņš man teica. Izklausījās it kā tava balss, bet… Viņš ar žestu norādīja uz “Eolijas” augstāko līmeni. Kaut gan šis balkons ir ērta privāta vieta jauniem mīlētājiem, skatuve no šejienes nav teicami pārredzama. Es nezināju, ka tu spēlē lautu. Ar garo roku apņēmis Dennas plecus, viņš pasmaidīja savu valdzinošo smaidu un veltīja viņai savu valdzinošo zilo acu skatienu.
- Šad un tad, nevērīgi izmetu, apsēzdamies pie galdiņa.
- Tev paveicās, ka es šovakar nolēmu izklaidēties tieši “Eolijā”, Sovojs teica. Citādi tavi vienīgie līdzdziedātāji būtu circeņi un atbalsis.
- Tad jau es esmu tavs parādnieks, es sacīju, ar cieņu palocīdams galvu.
- To tu varēsi nolīdzināt, ja nākamajā “stūru” spēlē ņemsi par partneri Simmonu, viņš atbildēja. Tādā gadījumā tu būsi tas, kuram jācieš, kad tas ķēms atkal sadomās blefot ar tukšām kārtīm.
- Norunāts, es apsolīju. Tiesa, man tas būs sāpīgi. Pievērsos Dennai: Un kā būs ar tevi? Esmu tev milzīgu pakalpojumu parādā, bet kā lai to atmaksāju? Prasi jebko, un es būšu gatavs to izpildīt, ja vien tas būs manos spēkos.
- Ja vien tas būs tavos spēkos, Denna rotaļīgi atkārtoja. Ko vēl tu spēj darīt, ja neņem vērā tavu prasmi spēlēt tā, ka pat Tehlu un viņa eņģeļiem birtu asaras?
- Man šķiet, jebko, es nepiespiesti attraucu, ja vien tu to vēlētos!
Viņa iesmējās.
- Tādus vārdus sievietei sacīt ir bīstami, Sovojs teica. It sevišķi šai sievietei. Viņa liks tev atnest lapu no dziedoša koka otrā pasaules malā.
Denna atlaidās krēslā un uzlūkoja mani ar bīstamu skatienu. Lapu no dziedoša koka, viņa domīgi atkārtoja. Tas būtu jauki. Vai tu būtu gatavs man tādu atnest?
- Būtu, es atbildēju un pārsteigts aptvēru, ka tā ir patiesība.
Viņa brīdi to apsvēra, tad šķelmīgi papurināja galvu. Tik tālu es
tevi nedrīkstu sūtīt. Pataupīšu tavu parādu citai reizei.
Es nopūtos. Tātad man jāpaliek tev parādā!
- Ak vai! viņa iesaucās. Šķiet, ka es esmu uzvēlusi dārgā Savjena sirdij vēl vienu nastu…
- Mana sirds ir smaga cita iemesla dēļ: baidos, ka varbūt nekad neuzzināšu tavu vārdu. Es varētu domās saukt tevi par Felurianu, es teicu. Bet tas var izraisīt nevēlamus pārpratumus.
Denna vērtējoši paskatījās uz mani. Par Felurianu? Tas man varbūt patiktu, ja vien nebūtu jādomā, ka tu esi melis.