- Melis? es sašutis iesaucos. Tikko ieraudzīju tevi, mana pirmā doma bija “Feluriana! Ak, ko gan esmu izdarījis! Manu līdzcilvēku slavinājumi ir bijuši veltīgi izšķiestas stundas! Ja vien es spētu atsaukt brīžus, ko esmu bezrūpīgi aizlaidis vējā, man būtu cerība izmantot tos saprātīgāk un sildīties gaismā, kas spēj mēroties ar dienasgaismas spožumu!”
Denna pasmaidīja. Melis un turklāt zaglis! To tu nozagi no “Daeonikas” trešā cēliena.
Tātad viņa zina ari “Daeoniku”? Esmu vainīgs, es atzinos. Bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība.
Uzsmaidījusi Sovojam, viņa atkal pievērsās man: Glaimi ir noderīgi un patīkami, bet ar tiem tu neizvilināsi manu vārdu. Sovojs teica, ka tu mācoties Universitātē kopā ar viņu. Tas nozīmē, ka tu sadarbojies ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mierā. Ja es tev pateikšu savu vārdu, tu iegūsi briesmīgu varu pār mani! Viņas seja bija nopietna, bet acu kaktiņos un galvas atmetienā jautās draisks smaids.
- Pilnīgi pareizi, es tikpat nopietni atbildēju. Bet es piedāvāšu abpusēju darījumu. Došu tev pretī savu vārdu. Tad es tikpat daudz būšu tavā varā.
- Tu gribi iztirgot man to, kas tāpat jau ir mans! viņa atbildēja.
- Sovojs zina tavu vārdu. Ja ari viņš vēl nebūtu man to pateicis, es varētu jebkurā brīdi no viņa to uzzināt.
- Taisnība, Sovojs apstiprināja un izskatījās apmierināts, ka esam atcerējušies viņa klātbūtni. Satvēris Dennas roku, viņš to noskūpstīja.
- Viņš var tev pateikt manu vārdu, es noraidoši sacīju, bet viņš to nevar tev iedot to spēju vienīgi es. Uzliku plaukstu uz galdiņa virsmas. Mans piedāvājums paliek spēkā: tavs vārds pret manējo. Vai esi ar mieru? Vai tomēr man vienmēr vajadzēs domāt par tevi kā par Aloinu, nevis par tevi pašu?
Dennas acis dzirkstīja. Nu labi! viņa teica. Bet vispirms es gribu uzzināt tavu vārdu.
Es pieliecos tuvāk un pamāju, lai viņa dara to pašu. Atlaidusi Sovoja plaukstu, viņa pagrieza ausi pret mani. Ar pienācīgo svinīgumu es iečukstēju viņai ausī savu vārdu: Kvouts. No viņas vēdīja puķu dvesma; droši vien tās bija smaržas, bet aiz tām jautās viņas pašas aromāts: zaļa zāle, ceļš zem klajām debesīm pēc viegla pavasara lietus.
Tad Denna atlaidās atpakaļ savā krēslā un šķita brīdi domājam.
- Kvouts, viņa beidzot teica. Tev piestāv šis vārds, Kvout. Viņas acis draiski mirdzēja, it kā viņa glabātu sevī kādu noslēpumu. Viņa lēni izrunāja manu vārdu, itin kā izgaršodama to, tad pamāja ar galvu.
- Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē daudz ko, es atbildēju, izteiksmīgi atdarinādams Tarbolina Lielā balsi. Bet tev neizdosies tik vienkārši novērst manu uzmanību. Es esmu samaksājis un līdz ar to nonācis tavā varā. Vai tagad tu pateiksi man savu vārdu, lai es varētu tevi tajā uzrunāt?
Denna pasmaidīja, vēlreiz paliekdamās uz priekšu, un es darīju to pašu. Pagriezis galvu sānis, jutu ausij pieskaramies atrisušu matu šķipsnu. Dianna. Viņas siltā elpa noglauda manu ausi kā putna spalva. Dianna.
Abi atlaidāmies atpakaļ savus krēslos. Kad es neko nesacīju, viņa mani paskubināja: Nu?
- Esmu to dabūjis, es sacīju. Tas man pieder tikpat droši kā savējais.
- Tad pasaki to!
- Es gribu to paglabāt, ar smaidu atbildēju. Tādas dāvanas nedrīkst neapdomīgi izšķiest.
Viņa lūkojās manī.
Es padevos. Dianna, es teicu. Dianna. Arī tev tas piestāv.
Mēs ilgi lūkojāmies viens otrā, un tad es pamanīju, ka Sovojs raugās uz mani ar visai izteiksmīgu skatienu.
- Man jāiet atpakaļ lejā, es teicu un steigšus piecēlos no galda. -Jāsatiek daži svarīgi cilvēki. To pateicis, tūlīt iekšēji sarāvos, dzirdot, cik neveikli tas izskanējis, taču atpakaļ paņemt vārdus vairs nevarēju.
Sovojs piecēlās un paspieda manu roku, nepārprotami priecādamies, ka var tikt no manis vaļā. Tu sevi šovakar labi parādīji, Kvout! Tiksimies vēlāk.
Pagriezdamies redzēju, ka arī Denna ir piecēlusies kājās. Viņa uztvēra manu skatienu un pasmaidīja. Ceru, ka arī mēs vēl tiksimies! Viņa sniedza man roku.
Pasmaidīju no visas sirds. Cerība dzīvo vienmēr. Biju gribējis izklausīties asprātīgs, taču vārdi, tikuši pār lūpām, izskanēja gluži lempīgi. Vajadzēja steigties projām, iekams neesmu padarījis sevi par vēl lielāku muļķi. Ātri saņēmu viņas roku. Plauksta bija mazliet vēsa. Maiga, smalki veidota un stingra. Es nemēģināju to noskūpstīt, jo Sovojs bija mans draugs, un draugi tā nemēdz rīkoties.
PIECDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA. viŅi zina
y
STUNDĀM RITOT un ar ievērojamu palīdzību no Deoha un Vilema puses es krietni noreibu.
Tā nu trīs studenti mazliet grīļīgā gaitā devās atpakaļ uz Universitāti. Iztēlojieties, kā viņi, viegli šūpodamies, iet cauri tumsai. Apkārtne ir pilnīgi klusa, un, kad zvanu tornis piesaka vēlo stundu, skaņa drīzāk akcentē klusumu, nevis to pārtrauc. Arī circeņi bijīgi izturas pret nakts mieru. To sisināšana ir kā pārdomāti dūrieni klusuma audumā gandrīz pārāk sīki, lai tos saskatītu.
Tumsa ieskauj gājējus kā silts samta apmetnis. Zvaigznes kā spoži dimanti mirdz skaidrajās debesīs, sijājot pelēcīgu sudrabu uz ceļa zem viņu kājām. Universitāte un Imre ir prāta darbības un mākslas centri, visstiprākie no Četriem Civilizācijas Stūriem. Bet te, uz klusā ceļa starp abām vietām, aug tikai veci koki un gara zāle, kas līgani šūpojas vieglā vēja pūsmā. Nakts iemieso savvaļas krāšņuma pilnību; tās skaistums ir gandrīz satriecošs.
Trīs puiši viens tumšmatis, otrs blonds un trešais ar uguns krāsas matiem, jo piemērotāku vārdu nevaru atrast, neredz lielisko nakti. Varbūt zemapziņā pat redz, taču viņi ir jauni, iereibuši un sirds dziļumos nešaubīgi pārliecināti, ka nekad nekļūs veci un nemirs. Viņi turklāt zina, ka ir draugi un ka viņus saista īpaša mīlestība, kas nekad neizzudīs. Puiši zina vēl daudz ko, taču pārējais nav tik svarīgs. Varbūt viņiem ir taisnība.
SEŠDESMITĀ NODAĻA . Veiksme
NĀKAMAJĀ DIENĀ ES DEVOS uz eksāmenu dienas izlozi, cīnīdamies ar savām pirmajām paģirām. Gurdens un vieglu nelabumu pakrūtē iestājos īsākajā rindā un centos neievērot kņadu, kas valdīja apkārt, simtiem studentu staigāja tur un atpakaļ, pirka, pārdeva, kaulējās un bez mitas sūdzējās par izlozēto eksāmena laiku.
- Kvouts, Arlidena dēls! es teicu, kad beidzot biju izstāvējis rindu. Sieviete ar garlaikotu sejas izteiksmi atzīmēja manu vārdu, un es izvilku no melnā samta maisa savu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Heptena. Dienas vidus”. Tātad vēl piecas dienas pietiekami daudz laika, lai sagatavotos eksāmenam.
Taču atpakaļceļā uz “Steliņģiem” man prātā iešāvās kāda doma. Cik ilga gatavošanās man patiesībā vēl vajadzīga? Un pats galvenais: cik daudz es vēl varu apgūt, ja man liegta pieeja Arhīviem?
Apsvēris šo domu, es pacēlu roku virs galvas, izstiepis īkšķi un vidējo pirkstu: tas bija signāls, ka mans izlozētais laiks ir pēc piecām dienām un es esmu gatavs to pārdot.
Itin drīz pie manis piesteidzās nepazīstama studente. Ceturtā diena! viņa paziņoja, pacēlusi savu eksāmena plāksnīti. Došu tev apmaiņai džotu. Es papurināju galvu. Viņa paraustīja plecus un devās projām.
Pēc brīža man tuvojās Galvens, viens no “Medikas” Re’lariem. Viņš bija izslējis gaisā rādītājpirkstu, dodams zīmi, ka eksāmens jākārto šajā pēcpusdienā. Loki zem viņa acīm un raižpilnā sejas izteiksme lika domāt, ka tik drīzam pārbaudījumam viņš nejūtas gatavs. Kā būtu ar pieciem džotiem?