- Es gribētu veselu talantu…
Galvens saprotoši pamāja, virpinādams pirkstos savu plāksnīti. Cena bija godīga. Neviens nevēlējās doties uz eksāmenu pirmajā pēcpusdienā. Varbūt vēlāk. Es vēl drusku paskatīšos.
Vērodams viņu aizejam, es klusībā brīnījos, kādu atšķirību dzīvē var ienest viena vienīga diena. Vakar pieci džoti man būtu nozīmējuši veselu bagātību. Bet šodien mans maks bija krietni piebriedis…
Kamēr es kavējos neskaidrās atmiņās par to, cik īsti esmu iepriekšējā vakarā nopelnījis, ieraudzīju tuvojamies Vilemu un Simmonu. Zem Vilema melnīgsnējās keldieša sejas bija jaušams neveselīgs bālums. Spriedu, ka arī viņš arimredzot cieš no mūsu iepriekšējā vakara uzdzīves sekām.
Turpretī Simmons izskatījās tikpat možs un apmierināts kā vienmēr. Uzmini: kurš izlozēja šo pēcpusdienu? Viņš ar rokas mājienu norādīja man pāri plecam. Ambrozs un vairāki viņa draugi! Šādos brīžos es spēju ticēt Visuma taisnīgumam.
Pagriezies pārlaidu acis pūlim un, vēl neredzēdams Ambrozu, izdzirdēju viņa balsi: …no tā paša maisa, tātad lozes nebija kārtīgi sajauktas. Viņiem pienāktos sākt visas šīs stulbās izdarības vēlreiz no gala un…
Ambrozs un vairāki viņa labi ģērbušies draugi lēni gāja garām pārējiem, lūkodamies pēc paceltas rokas. Kad viņi atradās pēdas desmit no manis, Ambrozs beidzot paskatījās lejup un aptvēra, ka izslietā roka ir manējā.
Viņš spēji apstājās, sarauca pieri, tad nodārdināja rejošus smieklus.
- Ak, nabaga zēn, tev ir tik daudz brīva laika un nav nekādu iespēju to izmantot! Vai Lorrens joprojām nelaiž tevi atpakaļ?
- Āmurs un rags, Vilems man blakus gurdi noteica.
Ambrozs pasmaidīja. Paklausies! Es par tavu plāksnīti došu puspe-
niju un vienu no saviem vecajiem krekliem. Tad tev vismaz būs, ko uzvilkt, kad mazgāsi upē savu vienīgo kreklu! Draugi viņam aiz muguras ieķiķinājās, ar skatienu nomērodami mani no galvas līdz kājām.
Es rādīju vienaldzīgu seju, nevēlēdamies sagādāt viņam gandarījumu. Patiesībā es sāpīgi apzinājos to, ka man ir tikai divi krekli, un pēc diviem mācību dimestriem abi sāk izskatīties diezgan bēdīgi. Novalkāti. Turklāt es tiešām tos mazgāju upē, jo man nekad neatlika naudas veļas mazgātavai.
- Es tomēr atteikšos! bezbēdīgi atmetu. Tavu kreklu apakšdaļa ir pārāk koši iekrāsota, lai atbilstu manai gaumei. Paraustīju pats sava krekla priekšpusi, lai darītu skaidrāku savu vārdu nozīmi. Vairāki studenti tuvumā iesmējās.
- Es nesapratu, Simmons klusi sacīja Vilemam.
- Tas ir mājiens, ka Ambrozam ir… Vilems bridi sastomījās,
- …Edamete tass, slimība, ko dabū no maukām. No tās rodas pleķi…
- Labi, labi sapratu, Simmons aši attrauca. Fū! Un Ambrozs labprāt valkā zaļu.
Tikmēr Ambrozs bija piespiedis sevi pasmieties kopā ar pārējiem par manu joku. Labi, tas bija pelnīts, viņš noteica. Nu tad dosim nabagiem penijus! Viņš izvilka maku un to sapurināja. Cik tu gribi?
- Piecus talantus, es teicu.
Viņš sastindzis blenza uz mani, neatvēris maku līdz galam. Tā bija satriecoša summa. Vairāki vērotāji no malas piebikstīja cits citam ar elkoni, acīmredzot cerēdami, ka es piespiedīšu Ambrozu samaksāt daudzkārt vairāk, nekā mans izlozētais laiks bija vērts.
- Piedošanu! es teicu. Vai vajadzētu pārveidot to penijos? Visiem bija labi zināms, ka Ambrozs iepriekšējos eksāmenos nav ticis galā ar aritmētikas daļu.
- Tas ir smieklīgi! Ambrozs teica. Pēcpusdiena nav tālu, un tev ļoti veiksies, ja dabūsi kaut vai vienu talantu!
Es māksloti paraustīju plecus. Esmu ar mieru nolaist līdz četriem.
- Tu nolaidīsi līdz vienam! Ambrozs nepiekāpās. Es neesmu idiots.
Dziļi ievilcis elpu, es nopūtos, tēlodams samierināšanos. Laikam jau neizdosies izspiest no tevis… teiksim, vienu un četrus? es jautāju, iekšēji viebdamies pats par savu žēlabaino balsi.
Ambrozs pasmaidīja savu haizivs smaidu. Vai zini ko? viņš augstsirdīgi sacīja. Došu tev vienu un trīs. Man nav nekas pretī reizēm nodarboties ar labdarību.
- Paldies, ser! es pazemīgi teicu. Es to augsti novērtēju. Jutu, ka pūlī uzšalc vilšanās par manu sunisko tieksmi pēc Ambroza naudas.
- Nav par ko! Ambrozs pašapmierināti atbildēja. Vienmēr priecājos palīdzēt trūkumcietējiem.
- Vintasas naudā tas būs divi nobli, seši biti, divi peniji un četri šimi.
- Es pats māku pārrēķināt! viņš atcirta. Esmu ceļojis pa pasauli kopā ar tēva svītu kopš bērnu dienām. Zinu, ko nozīmē nauda.
- Protams, zini, es vainīgi piešķiebu galvu. Tas bija muļķīgi no manas puses. Ziņkāri paskatījos uz viņu. Tātad tu esi bijis ari Modegā?
- Bez šaubām! viņš izklaidīgi atmeta, meklēdams makā atbilstošās monētas. Esmu viesojies ari Keršenas augstajā galmā. Divas reizes.
- Vai tā ir taisnība, ka Modegas aristokrāti uzskata kaulēšanos par apkaunojošu rīcību no augstdzimušu pilsoņu puses? es nevainīgi apjautājos. Ja pareizi atceros, viņi to uzskatot par drošu zīmi, ka cilvēks ir vai nu no zemas kārtas, vai arī nonācis galējā trūkumā…
Ambrozs paskatījās uz mani un pārtrauca rakņāties monētās. Viņa acis samiedzās šaurāk.
- Ja tā ir patiesība, tad tu esi bezgala laipns, ka nolaidies līdz manam līmenim tīrā prieciņa dēļ. Es veltīju viņam zobgalīgu smaidu.
- Mums, Edema Rū ļaudīm, ļoti patīk kaulēties. Apkārt atskanēja paklusu smieklu murdoņa. Šobrīd mūs vēroja vairāki duči studentu.
- Nekā tamlīdzīga! Ambrozs atcirta.
Es uzklāju sejai raižpilnu masku. Ā, lūdzu piedošanu, milord! Es nezināju, ka tevi piemeklējuši grūti laiki. Paspēru dažus soļus tuvāk un sniedzu viņam savu eksāmena plāksnīti. Ņem, tu vari to dabūt par puspeniju! Arī man nav nekas pretī reizēm nodarboties ar labdarību. Stāvēju Ambrozam tieši pretī, pastiepis veiksmīgo lozi.
- Lūdzu, neatsakies! Es vienmēr priecājos palīdzēt trūkumcietējiem.
Ambroza acis meta zibeņus. Paturi pats un aizrijies! viņš man uzšņāca. Un atceries to, kad ēdīsi kārtējās pupas un mazgāsi kreklu upē! Es joprojām būšu tepat, kad tu vilksies projām no šejienes ar tukšām rokām un vēl tukšākām kabatām! Viņš apsviedās un devās projām iespaidīgs aizskarta pašlepnuma iemiesojums.
Man apkārt atskanēja aplausi. Cienīgi paklanījos uz visām pusēm.
- Kā tu to vērtētu? Vilems jautāja Simmonam.
- Divi Ambroza labā. Trīs Kvouta labā. Simmons paskatījās uz mani. Patiesībā tas nebija tavs labākais sniegums.
- Pagājušajā naktī nedabūju kārtīgi izgulēties, es paskaidroju.
- Ar katru tādu reizi tu palielini atmaksu, ko beigās riskē dabūt, sacīja Vilems.
- Mēs varam tikai riet viens uz otru, es teicu. Maģistri par to ir parūpējušies. Jebkāda galējība nozīmētu izslēgšanu “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Kāpēc es, pēc jūsu domām, neesmu viņam pilnīgi sabojājis dzīvi?
- Varbūt aiz slinkuma? minēja Vilems.
- Slinkums ir viena no manām labākajām īpašībām, es nebēdīgi atbildēju. Ja es nebūtu slinks, varētu papūlēties un atrast Edamete tass tulkojumu un justies sāpīgi aizskarts, atklājot, ka tas nozīmē “Edemas piles”. Es atkal pacēlu roku, izslējis īkšķi un vidējo pirkstu.
- Bet man labāk tīk domāt, ka tas ir tiešs slimības nosaukuma tulkojums: “nemserria”, un tādējādi nesagādāt liekus draudus mūsu draudzībai.
Beigu beigās es pārdevu savu lozi izmisušam Re’laram no “Frakcijas”, vārdā Džeksims. Pēc pamatīgas kaulēšanās iztirgoju to par sešiem džotiem un vēl konkrēti nenosauktu pakalpojumu tuvākajā nākotnē.