Eksāmeni pagāja apmēram tā, kā varēja gaidīt, ja ņem vērā, ka man nebija laika papildus mācīties. Hemmem joprojām bija zobs uz mani. Lorrens izturējās vēsi. Elodins bija nolaidis galvu uz galda un šķita aizmidzis. Man tika noteikta mācību maksa sešu talantu apmērā, un tas man radīja interesantu situāciju…
* * *
Garais ceļš uz Imri bija gandrīz tukšs. Saules stari spraucās caur koku zariem, un vējš nesa līdzi tikko jaušamu vēsumu, kas atgādināja par rudens tuvumu. Vispirms es devos uz “Eoliju”, lai paņemtu savu lautu. Iepriekšējā vakarā Stančions bija uzstājis, lai es atstāju to turpat un garā mājupceļa skurbumā nenodaru tai kādu kaitējumu.
Tuvodamies “Eolijai”, es ieraudzīju Deohu, kas stāvēja, atspiedies pret ārdurvju stenderi, un virpināja pār pirkstu kauliņiem naudas gabalu. Mani ieraudzījis, viņš pasmaidīja: Nu sveiks! Kad redzēju, kā tu aiziedams līgojies, nodomāju, ka tu ar saviem draugiem ieklunkurosi tieši upē.
- Mēs līgojāmies dažādos virzienos, es paskaidroju, tāpēc viss izlīdzinājās.
Deohs iesmējās. Tava dāma ir tur iekšā.
Centos neielaist sejā tvīkumu un klusībā nobrīnījos, kā viņš zina, ka es te cerēju satikt Dennu. Diez vai es varu saukt viņu par savu dāmu. Sovojs galu galā bija mans draugs.
Deohs paraustīja plecus. Sauc, kā gribi, bet Stančions ir savācis viņu pie sevis uz bāra letes. Es tavā vietā pasteigtos, pirms viņš kļūst pārāk aktīvs un sāk praktizēt pirkstu vingrinājumus.
Manī uzbangoja dusmas, un es ar pūlēm noriju dažus spēcīgus vārdus. Mana lauta. Viņš runāja par manu lautu. Ātri iesteidzos iekšā: jo īsāku bridi Deohs redzēs manu seju, jo labāk.
Apstaigāju visus trīs “Eolijas” stāvus, bet Denna nekur nebija redzama. Toties es saskrējos ar grāfu Threpi, kas iepriecināts aicināja mani apsēsties.
- Nez, vai es varētu pierunāt tevi kādreiz paviesoties manā mājā? Threpe kautrīgi vaicāja. Gribu sarīkot nelielas vakariņas, un daži mani paziņas ļoti vēlētos ar tevi iepazīties. Viņš pamirkšķināja ar aci. Runas par tavu priekšnesumu jau ir izskanējušas diezgan tālu.
Sajutu pakrūtē nepatīkamas bažas, taču zināju, ka draudzēšanās ar aristokrātiem ir viens no neizbēgamiem ļaunumiem. Es jutīšos pagodināts, milord.
Threpe saviebās. Vai noteikti jāsaka “milord”?
Diplomātija ir svarīga daļa ceļojošu aktieru dzīvē, un titulu un pakāpju ievērošana ir nozīmīga diplomātijas daļa. Etiķete, milord! es ar nožēlu atbildēju.
- Uzspļaut etiķetei! Threpe neiecietīgi atmeta. Etiķete ir cilvēku izdomāts noteikumu kopums, kas ļauj viņiem sabiedrībā būt rupjiem citam pret citu. Vispirms es piedzimu kā Denē, pēc tam kļuvu Threpe un tikai visbeidzot grāfs. Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. Varbūt mēs varētu palikt pie Denē vai, vienkāršības labad, pie Dena?
Es vilcinājos.
- Vismaz šeit, viņš lūdza. Ja šajās telpās kāds sāk ar mani “lordot”, es jūtos kā nezāle puķu dobē.
Atlika piekrist. Ja jūs tā jūtaties labāk, Den.
Threpe pietvīka, it kā es būtu izteicis komplimentu. Nu tad pastāsti man kaut ko par sevi! Kur tu dzīvo?
- Upes pretējā pusē, es izvairīgi atbildēju. “Steliņģu” guļamlāvas nebija nekāds krāšņais variants. Kad Threpe jautājoši paskatījās uz mani, es paskaidroju: Esmu Universitātes students.
- Tu mācies Universitātē? viņš acīmredzamā neizpratnē pārjautāja. Vai tagad tur māca ari mūziku?
Tāda doma man gandrīz izvilināja smieklus. Nē, nē. Es esmu Arkanuma loceklis.
Jau nākamajā brīdī es nožēloju, ka esmu to pateicis. Grāfs atlaidās dziļāk sēdeklī un veltīja man neomulīgu skatienu. Tu esi burvis?
- Ai nē! es attraucu. Es vienkārši studēju. Saprotiet, valodniecību, matemātiku… Apzināti izraudzījos divus nevainīgākos kursu apzīmējumus, kuri ienāca prātā, un šķita, ka Threpe mazliet nomierinās.
- Es biju iedomājies, ka tu esi… viņš atstāja teikumu pusceļā un mazliet noskurinājās. Kāpēc tu tur studē?
Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Es… Man vienmēr ir gribējies mācīties. Ir tik daudz neizzinātu jautājumu…
- Bet tev tas nav vajadzīgs! Tas ir, es gribēju teikt… Grāfs meklēja atbilstošus vārdus. Spriežot pēc tā, kā tu spēlē, tavs patrons noteikti ir mudinājis tevi pievērsties mūzikai…
- Man nav patrona, Den, es atbildēju ar biklu smaidu. Saprotiet, ne jau tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tādu iespēju.
Viņa reakcija bija citāda, nekā es gaidīju. Kāda sasodīta neveiksme! Viņš spēcīgi trieca plaukstu pret galdu. Es iedomājos, ka tevi kāds piesardzības labad slēpj un nerāda citiem. Šoreiz pret galdu atsitās dūre. Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!
Kaut cik atguvis savaldīšanos, viņš paskatījās uz mani. Piedod! Es vienkārši… Bezcerīgi noplātījis rokas, Threpe izdvesa skumju nopūtu.
- Vai tu esi dzirdējis teicienu: “Viena sieva, un tu esi laimīgs, divas, un tu sāc nogurt…”
Es pamāju ar galvu. “…trīs, un viņas sāk ienīst cita citu…”
- “…četras, un viņas sāk ienīst tevi,” Threpe pabeidza. Nu redzi, tas pats ir divtik spēkā attiecībā uz patroniem un viņu mūziķiem. Es nupat pievācu trešo, jaunu flautistu, kas cīnās pēc atzīšanas. Viņš nopūtās un papurināja galvu. Viņi ķīvējas kā kaķi maisā, raizēdamies, ka nesaņem pietiekami daudz uzmanības. Ja vien es būtu zinājis, ka parādīsies tu, es būtu pagaidījis.
- Jūs man glaimojat, Den.
- Patiesībā es speru pats sev pa pakaļu, Threpe nopūtās, un viņa sejā parādījās vainīga izteiksme. Tas nav taisnīgi. Sefrans labi dara savu darbu. Viņi visi ir labi mūziķi un izturas labvēlīgi pret mani, tieši tāpat kā izturētos sievas. Threpe uzmeta man vainīgu skatienu. Ja mēģināšu ievest starp viņiem ari tevi, man par to būs ellīgi jāmaksā. Biju jau spiests melot par mazo dāvaniņu, ko tev iedevu vakar vakarā.
- Tātad es esmu kaut kas līdzīgs mīļākajai? es smīnēdams pavaicāju.
Threpe guldzoši pasmējās. Nepārcentīsimies ar analoģijām! Drīzāk es būšu tev tāds kā savedējs. Palīdzēšu tev tikt pie kārtīga patrona. Es piecdesmit jūdžu apkārtnē pazīstu visus, kuriem ir pareizās asinis vai nauda, tāpēc tas nevarētu sagādāt grūtības.
- Tā būtu ļoti vērtīga palīdzība, es nopietni teicu. Sabiedrības slāņi šajā upes pusē man ir pamatīga mīkla. Tad man piepeši uzzibsnīja kāda doma. Starp citu, vakar vakarā es šeit iepazinos ar jaunu dāmu, bet neko lielu par viņu neuzzināju. Ja jūs šo pilsētu pazīstat… Cerību pilns, ļāvu teikumam aprauties.
Threpe uzmeta man viszinīgu skatienu. A, saprotu!
- Nē, nē, nē! es protestēju. Tā ir meitene, kas dziedāja līdzi manam priekšnesumam. Mana Aloina. Es cerēju viņu atrast, lai varētu izteikt cieņu un atzinību.
Threpe paskatījās uz mani tā, it kā īsti neticētu maniem vārdiem, tomēr acīmredzot nevēlējās ielaisties sīkākos apcerējumos. Tas ir saprotams. Kā viņu sauc?
- Dianna. Šķita, ka Threpe gaida kaut ko vairāk. Tas ir viss, kas man zināms.
Threpe neapmierināti nosēcās. Kāda viņa izskatījās? Kaut vai nodziedi to, ja vajadzīgs!
Jutu, ka man vaigos kāpj sārtums. Viņai bija tumši mati, apmēram tik gari. Ar plaukstu norādīju mazliet zemāk par plecu. Jauna sieviete ar gaišu sejas ādu. Threpe joprojām gaidoši raudzījās uz mani. Skaista!
- Skaidrs, Threpe domīgi norūca, berzēdams lūpas. Vai viņai bija talanta stabulītes?
- Es nezinu. Varbūt.
- Vai viņa dzīvo šajā pilsētā?