Es vēlreiz paraustīju plecus, neslēpdams nezināšanu un juzdamies arvien muļķīgāk.
Threpe iesmējās. Ja gribi, lai palīdzu, tev jāpastāsta man krietni vairāk. Viņš pameta skatienu pār manu plecu. Pagaidi, re, kur nāk Deohs! Ja kāds spēs tev atrast vajadzīgo meiteni, tad vienīgi viņš. Threpe pacēla roku. Deoh!
Deohs pienāca pie mums un atspiedās pret galdiņu. Kā varu jums palīdzēt?
- Mūsu jaunajam dziedonim vajadzīga neliela informācija par dāmu, ar ko viņš vakar esot iepazinies.
- Neteikšu, ka tas mani pārsteidz, jo vakar te apgrozījās krietns bariņš pievilcīgu būtņu. Un dažas no viņām apvaicājās par tevi. Deohs man pamirkšķināja ar aci. Kura tad bija tā, kas tevi piesaistīja?
- Ne jau tādā nozīmē! es protestēju. Viņa bija tā, kura pievienojās manam dziedājumam. Viņai bija brinum jauka balss, un es cerēju viņu atrast, lai mēs vēl kaut kad varētu kopā padziedāt.
- Es laikam saprotu, par kādu padziedāšanu ir runa. Deohs veltīja man platu, viszinīgu smaidu.
Jutu, ka pietvīkstu, un atkal saslējos niknā protestā.
- Nomierinies, zēn, es tak turēšu mēli aiz zobiem! Neteikšu neko pat Stančionam, kas nadzīgi izlaiž valodas pa visu pilsētu. Viņam pietiek ieraut vienu kausu, lai sāktu klačoties kā skolas skuķis. Deohs gaidoši paskatījās uz mani.
- Viņa bija slaida, ar dziļām, izteiksmīgām kafijas krāsas acīm, es pavēstīju, pat neattapdamies ieklausīties, kā tas skan. Steidzos runāt tālāk, iekams Threpe vai Deohs nav paguvuši mani izzobot. Un viņu sauca Dianna.
- Āāā! Deohs novilka, lēni pamādams pie sevis, un viņa smaids kļuva itin kā sājāks. Laikam jau man vajadzēja to uzminēt.
- Vai viņa dzīvo tepat? jautāja Threpe. Man šķiet, ka es viņu nepazīstu.
- Gan tu atcerētos, ja būtu viņu saticis, sacīja Deohs. Bet nē, es nedomāju, ka viņa dzīvo šajā pilsētā. Es viņu redzu tikai laiku pa laikam. Viņa ir ceļotāja te ierodas šeit, te atkal pazūd. Viņš paberzēja pakausi un veltīja man skumīgu smaidu. Nudien nezinu, kur tu varētu viņu atrast. Esi uzmanīgs, puis, tā ir sieviete, kas var nozagt tavu sirdi! Vīrieši krīt viņas priekšā gar zemi kā kvieši no sirpja pieskāriena.
Es paraustīju plecus, it kā mani tādi banāli sīkumi nespētu aizskart, un jutos atvieglots, kad Threpe pievērsās tenkām par kādu vietējo padomnieku. Es klusībā smīkņāju par šīm pļāpām, līdz iztukšoju savu kausu, un pēc tam atvadījos un devos projām.
* * *
Pusstundu vēlāk es stāvēju uz pakāpieniem Devi durvju priekšā, cenzdamies neielaist nāsīs pretīgo skārņa smaku no lejasstāva. Trešo reizi pārskaitīju naudu, kas bija manā rīcībā, un pārdomāju savas izvēles iespējas. Es varēju samaksāt visu parādu un pēc tam vēl atļauties mācību maksu, taču tad man vairs nepaliktu ne pliks penijs. Man bija jānokārto vēl citi parādi, un, lai cik ļoti gribēju izkļūt no Devi žņaugiem, es nepavisam nevēlējos sākt jauno mācību periodu ar pilnīgi tukšu kabatu.
Durvis atvērās tik spēji, ka es satrūkos. Šaurajā šķirbā parādījās aizdomu pilnā Devi seja, taču tā atplauka smaidā, līdzko viņa pazina mani. Ko tu te slapsties? viņa noprasīja. Kungi parasti klauvē. Atvērusi durvis, viņa ar rokas mājienu aicināja mani tālāk.
- Kavējos, apsverot savas iespējas, es teicu, noskatīdamies, kā Devi aizbultē durvis no iekšpuses. Viņas istaba izskatījās apmēram tāda pati kā iepriekšējā reizē, tikai šodien tā smaržoja pēc kanēļa, nevis pēc lavandas. Ceru, ka nesagādāšu tev neērtības, ja šajā dimestrī samaksāšu tikai procentus?
- Nepavisam ne, Devi laipni atbildēja. Es labprāt skatos uz to kā uz savu ieguldījumu. Viņa ar rokas mājienu norādīja uz krēslu.
- Turklāt tas nozīmē, ka varēšu tevi atkal redzēt. Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik man ir maz apmeklētāju.
- Tam iemesls laikam ir šī vieta, nevis tava iestāde, es teicu.
Devi sarauca degunu. Es zinu. Sākumā apmetos šeit tāpēc, ka
telpas bija lētas. Tagad pienākums liek te palikt, jo klienti zina, kur mani atrast.
Es noliku uz galda divus talantus un pabīdīju tos viņai pretī. Vai drīkstu uzdot jautājumu?
Devi uzmeta man draisku, pacilātu skatienu. Vai tas būs nepiedienīgs jautājums?
- Mazliet, es atzinos. Vai kāds ir mēģinājis par tevi ziņot?
- Hmm… Devi saslējās krēslā taisni. To var uztvert dažādi. Viņa savilka uzaci virs vienas ledaini zilās acs. Vai tu mēģini man draudēt vai jautā aiz ziņkārības?
- Aiz ziņkārības, es steigšus atbildēju.
- Tad klausies, ko es tev teikšu! Viņa pamāja uz manu lautu.
- Nospēlē man kādu dziesmu, un es tev pastāstīšu patiesību.
Es pasmaidīju, atvēru futrāli un izņēmu lautu. Ko tu gribētu dzirdēt?
Viņa brīdi domāja. Vai tu proti nospēlēt “Ej projām no pilsētas, skārdniek”?
Nospēlēju prasīto; tas bija ātri un viegli izdarāms. Devi aizrautīgi pievienojās piedziedājumam un beigās smaidīdama sita plaukstas kā jauna meitene.
Atskatoties uz notikušo, jāteic, ka viņa tāda patiešām bija. Tolaik viņa šķita vecāka sieviete, pieredzējusi un pašpārliecināta. Turpretī man vēl nebija apritējuši pilni sešpadsmit gadi.
- Vienreiz gadījās, Devi atbildēja uz manu jautājumu, kamēr es ievietoju lautu futrālī. Pirms diviem gadiem kāds jauns kungs, li’lirs, nosprieda, ka gudrāk būs paziņot konsteblam, nevis maksāt savu parādu.
Es paskatījos uz viņu. Un?
- Un viss. Devi nevērīgi paraustīja plecus. Viņi atnāca šurp, izjautāja mani un pārmeklēja dzīvokli. Protams, nekādus pierādījumus apsūdzībai neatrada.
- Protams.
- Nākamajā dienā jaunais džentlmenis pastāstīja konsteblam patiesību. Viņš esot visu to izdomājis, jo es esot atraidījusi viņa romantiskos centienus. Devi pasmīnēja. Konstebls nebija sajūsmā, un jaunajam cilvēkam bija jāmaksā sods par sievietes, cienījamas pilsones, apmelošanu.
Es nespēju apvaldīt smaidu. Nevaru sacīt, ka es būtu ļoti… Paliku pusceļā, jo ieraudzīju kaut ko tādu, ko agrāk nebiju pamanījis. Norādīju uz viņas grāmatplauktu. Vai tā ir Malkafa “Visas matērijas pamats”?
-Jā gan! Devi lepni atbildēja. Pavisam jauna grāmata. Daļa no parāda. Viņa pamāja uz plaukta pusi. Vari droši ieskatīties!
Piegāju pie grāmatplaukta un paņēmu grāmatu. Ja es būtu varējis no tās mācīties, tad nebūtu iekritis uz vienu no šodienas eksāmena jautājumiem.
- Es domāju, ka tev visas grāmatas ir pieejamas Arhīvos, Devi teica ar jaušamu skaudību balsī.
Es papurināju galvu. Man tur aizliedza iet, paskaidroju viņai.
- Arhīvos esmu pavadījis kopā apmēram divas stundas, un krietna daļa no šī laika pagāja, kamēr mani nosvētīja un izmeta pa durvīm.
Devi lēni pamāja ar galvu. Biju to dzirdējusi, bet nekad nevar zināt, cik baumās ir patiesības. Tad jau mēs ar tevi esam līdzīgā stāvoklī.
- Es teiktu, ka tavs stāvoklis ir mazliet labāks, es sacīju, pārlūkodams viņas plauktus. Tev šeit ir Tekams, un tev ir “Heroborica”. Pārskatīju visus virsrakstus, meklēdams kaut ko, kur varētu būt ziņas par Amiru vai čandriāniem, taču neko daudzsološu neredzēju. Tev ir arī “Parasto draku pārošanās paradumi”. To es biju līdz pusei izlasījis, bet tad mani izsvieda ārā.
- Šis ir pēdējais izdevums, Devi lepni sacīja. Tajā ir jaunas gravīras un nodaļa par Faen-Moite.
Pārlaidu pirkstus grāmatas muguriņai un atkāpos no plaukta. Laba bibliotēka!
- Es domāju gan! viņa ķircinoši attrauca. Ja apsoli, ka tev būs tīras rokas, vari šad tad atnākt kaut ko palasīt. Ja nāksi ar visu lautu un man kaut ko nospēlēsi, varbūt es ļaušu tev pat kādu grāmatu aizņemties, tikai tā būs laikus jāatnes atpakaļ. Viņa dāvāja man valdzinošu smaidu. Mums, izstumtajiem, jāturas kopā.