Iedams garo ceļu atpakaļ uz Universitāti, es neziņā prātoju, vai Devi mēģina ar mani flirtēt vai vienkārši izturas draudzīgi. Kad visas trīs jūdzes bija pieveiktas, es joprojām nebiju atradis nekādu skaidru atbildi. Es biju gudrs, topošs varonis ar tik stipru Alaru kā Ramstona tērauda stienis. Tomēr visupirms es biju piecpadsmit gadus vecs zēns. Attiecībā uz sievietēm biju tikpat nevarīgs kā biezoknī apmaldījies jērs.
* * *
Atradu Kilvinu viņa kabinetā, kur viņš greba stikla puslodē rūnas, gatavodams vēl vienu piekaramo lampu. Klusi pieklauvēju pie atvērtajām durvīm.
Viņš paskatījās uz mani. E’lir Kvout, tu izskaties labāk.
Tikai pēc brīža es aptvēru, ka viņš salīdzina mani ar to zēnu, kāds es biju pirms trijām dienkopām, kad Vilema iejaukšanās dēļ viņš man aizliedza strādāt “Frakcijā”. Paldies, ser! Es arī jūtos labāk.
Kilvins mazliet piešķieba galvu.
Pastiepu roku pēc maka. Es gribētu nokārtot savu parādu.
Kilvins nosēcās. Tu man neko neesi parādā. Viņš atkal pievērsās galdam un savam iesāktajam darbam.
- Nu tad darbnīcai, es neatlaidos. Jau labu laiku esmu izmantojis jūsu labsirdību. Cik esmu parādā par materiāliem, ko lietoju mācekļa laikā kopā ar Manetu?
Kilvins nepārtrauca darbošanos. Vienu talantu, septiņus džotus un trīs.
Tāda precizitāte mani samulsināja, jo Kilvins nebija ieskatījies noliktavas rēķinu grāmatā. Gluži vai baidījos domāt par to, ko šis lācim līdzīgais vīrs nemitīgi nēsā sev līdzi galvā. Izņēmu no maka nosaukto naudas summu un noliku monētas puslīdz brīvā vietā uz galda.
Kilvins uzmeta tām skatienu. E’lir Kvout, es uzticos, ka šī nauda ir iegūta godīgā ceļā.
Viņa balss bija tik nopietna, ka izvilināja man smaidu. Es to nopelnīju vakar Imrē ar spēlēšanu.
- Vai par mūziku tajā upes krastā tik labi maksā?
Apvaldīju vēl vienu smaidu un nevērīgi paraustīju plecus. Nezinu, vai man tik labi veiksies katru vakaru. Es to darīju pirmoreiz.
Izdvesis kaut ko starp nicīgu un piktu sēcienu, Kilvins atkal pievērsās darbam. Tev sāk pielipt Elksas Dala pašpārliecība. Viņš rūpīgi ievilka stiklā jaunu līniju. Vai es pareizi saprotu, ka tu vakaros vairs nestrādāsi pie manis?
Jautājums mani tā samulsināja, ka es bridi aizturēju elpu. Es nedomāju… es atnācu parunāt ar jums par… Par iespēju atgriezties darbnīcā. Doma, ka varētu vairs nestrādāt pie Kilvina, man nebija pat ienākusi prātā.
- Acīmredzot tava mūzika ir ienesīgāka nekā šis darbs. Kilvins zīmīgi paskatījās uz noliktajām monētām.
- Bet es gribu šeit strādāt! es skumīgi iebildu.
Kilvina seja atplauka platā, gaišā smaidā. Tas ir labi! Es negribētu atdot tevi otrai upes pusei. Mūzika ir laba lieta, bet metāls dzīvo ilgāk. Viņš uzsita ar diviem milzīgajiem pirkstiem pa galdu, izteiksmīgi akcentēdams savu domu. Pēc tam viņš pamāja ar roku, kurā turēja nepabeigto lampu, un raidīja mani projām. Ej! Nenokavē darbu, citādi es likšu tev vēl vienu dimestri spodrināt pudeles un berzt rūdu!
Iedams projām, es domāju par Kilvina vārdiem. Pirmo reizi nespēju pilnībā piekrist viņa teiktajam. Metāls rūsē, es nodomāju, bet mūzika dzīvo mūžīgi.
Laiks pierādīs, kuram no mums bija taisnība.
* * *
Aizgājis no “Frakcijas”, es taisnā ceļā devos uz “Zirgu un četrotni”, ko pamatoti uzskatīja par labāko viesnīcu šajā upes pusē. Tās saimnieks bija drukns vīrietis ar kailu galvu, vārdā Kaverins. Parādīju viņam savas talanta stabulītes, un piecpadsmit patīkamas minūtes mēs pavadījām vienošanās sarunās.
Gala iznākums bija tāds, ka par spēlēšanu trīs vakarus katrā dienkopā es saņemšu brīvu istabu un uzturu. Viesnīcas virtuve bija teicama, un mana istaba būtībā atgādināja nelielu dzīvokli: tajā bija guļamistaba, ģērbistaba un dzīvojamā istaba. Pēc šaurās guļamlāvas “Steliņģos” šis bija krietns kāpiens augšup.
Tomēr vislabākais bija tas, ka es katru mēnesi varēšu nopelnīt divus talantus. Zēnam, kurš tik ilgi dzīvojis pilnīgā trūkumā, tā bija līdz smieklīgumam neticama summa. Turklāt es to saņemtu papildus dāvanām vai dzeramnaudām, ar ko mani varētu apveltīt bagātie apmeklētāji.
Spēlēšana viesnīcā, darbs “Frakcijā” un iespēja tikt pie bagāta patrona nozīmēja, ka man vairs nebūs jākaujas ar nabadzību. Varēšu nopirkt lietas, kas man jau sen bija ļoti vajadzīgas: jaunu drēbju kārtu, piedienīgas rakstāmspalvas un papīru, jaunas kurpes…
Ja jūs nekad neesat pazinuši izmisīgu trūkumu, diez vai spēsiet saprast, cik milzīgs bija mans atvieglojums. Mēnešiem ilgi biju dzīvojis bailēs no jauniem sarežģījumiem, zinādams, ka jebkura liksta var mani izputināt pavisam. Bet tagad man vairs nevajadzēs katru dienu un visu laiku raizēties par nākamo mācību maksu vai Devi aizdevuma procentiem. Man vairs nedraudēja briesmas, ka būšu spiests pamest Universitāti.
Paēdu lieliskas vakariņas brieža gaļas steiku ar lapu salātiem un bļodiņu tīkami pikantas tomātu zupas. Tās papildināja svaigi firziķi, plūmes un baltmaize ar saldkrējuma sviestu. Un, kaut gan es to pat netiku lūdzis, man pasniedza vairākas glāzes teicama Vintasas vīna.
Pēc tam devos uz savām istabām un drīz vien iegrimu dziļdziļā miegā, tīksmi baudīdams jaunās pēļa gultas ērto plašumu.
SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA . “Ēzelītis Dzekijs”
TAGAD, KAD EKSĀMENI bija aiz muguras, līdz rudens dimestra sākumam man vairs nebija nekādu saistību. Turpmākās dienas aizvadīju, atgūstot iekavēto miegu, strādājot Kilvina darbnīcā un izbaudot savas jaunās, greznās apmešanās vietas ērtības “Zirgā un četrotnē”.
Diezgan daudz laika man pagāja arī ceļā uz Imri, un parastais iegansts bija Threpes apciemojums vai biedrošanās ar citiem “Eolijas” mūziķiem. Tomēr aiz tā visa slēpās citāda patiesība: es cerēju atrast Dennu.
Taču manai centībai nebija panākumu. Šķita, ka viņa ir pilnīgi pazudusi no pilsētas. Apvaicājos dažiem cilvēkiem, kuriem varēju uzticēties, zinot, ka tie nav baumotāji, bet neviens man nevarēja pasacīt neko vairāk kā Deohs. Brīdi spēlējos ar domu, ka varētu pajautāt par viņu Sovojam, tomēr drīz atmetu to kā nesaprātīgu iedomu.
Pēc sestā bezcerīgā ceļojuma uz Imri nolēmu mest šiem meklējumiem mieru. Pēc devītās reizes pārliecināju sevi, ka tā ir bezjēdzīga dārgā laika tērēšana. Pēc četrpadsmitā ceļojuma sirds dziļumos sapratu, ka man neizdosies viņu atrast. Viņa bija pilnīgi un nepārprotami pazudusi. Jau atkal.
* * *
Vienā no saviem veltīgajiem ceļojumiem uz Imri es saņēmu satraucošas ziņas no grāfa Threpes. Izrādījās, ka Ambrozs, bagātā un ietekmīgā barona Džekisa pirmdzimtais dēls, ir veicis aktīvu darbību Imres labākajā sabiedrībā. Ar baumām, draudiem un līdzīgiem paņēmieniem viņš bija pamanījies noskaņot vietējo aristokrātiju pret mani. Kaut gan viņš nevarēja sakūdīt pret mani citus mūziķus, acīmredzot viņš varēja panākt, lai es neiegūtu bagātu patronu. Pirmo reizi es tiešām sapratu, kādas nepatikšanas man var sagādāt tāds cilvēks kā Ambrozs.
Threpe rādīja vainīgu un sadrūmušu vaigu, turpretī es vārījos dusmās. Mēs abi izdzērām nesaprātīgi daudz vīna un lādējām Ambrozu
Džekisu. Beidzot Threpi aicināja uz skatuves, un viņš nodziedāja pašsacerētu dzēlīgu dziesmiņu, kurā izsmēja kādu Tarbeanas padomnieku. Klausītāji to uzņēma ar dāsniem smiekliem un aplausiem.