Tas bija tiešs pamudinājums, lai mēs sāktu sacerēt dziesmu par Ambrozu. Threpe bija meistarīgs tenkotājs ar ķērienu uz neizsmalcinātiem mājieniem, un man vienmēr bija padevušās vieglas melodijas. Nepilnas stundas laikā mēs bijām radījuši savu meistardarbu, ko mīloši nodēvējām par “Ēzelīti Džekiju”.
Arēji tā bija primitīva, parupja dziesmiņa par ēzeli, kas vēlas kļūt par arkanistu. Mūsu prasmīgi izmantotā līdzība ar Ambroza uzvārdu bija vienīgais mājiens viņa virzienā. Taču ikviens domātspējīgs cilvēks viegli varēja noprast, par ko te patiesībā ir runa.
Bija jau vēla stunda, kad mēs ar Threpi uzkāpām uz skatuves, un iereibuši bijām ne tikai mēs vien. Mūsu priekšnesums izraisīja vētrainus smieklus un aplausus, un lielākā daļa klausītāju pieprasīja to atkārtot. Mēs neatteicāmies, un visi ar sajūsmu pievienojās piedziedājumam.
Dziesmas panākumi slēpās tās vienkāršībā. To varēja gan svilpot, gan dungot. To varēja nospēlēt ar trim pirkstiem. To varēja nodziedāt cilvēks ar visai viduvēju dzirdi. Tā bija lipīga, vulgāra un dzēlīga. Tā izplatījās visā Universitātē kā uguns klajā laukā.
* * *
Es atvilku vaļā smagās Arhīvu ārdurvis un iegāju priekštelpā, ļaudams acīm pakāpeniski pierast pie simpātijas lampu sarkanās nokrāsas. Gaiss bija sauss un vēss, piesātināts ar putekļu, ādas un vecas tintes smaržu. Dziļi ievilku elpu kā badacietējs aiz maiznīcas durvīm.
Pie reģistrācijas galda sēdēja Vilems. Es zināju, ka šodien ir viņa dežūra. Ambrozs tuvumā nebija redzams. Es atnācu parunāt ar maģistru Lorrenu, steidzīgi paskaidroju.
Vilems acīmredzami nomierinājās. Pašlaik pie viņa ir kāds apmeklētājs. Tas var prasīt ilgāku laiku…
Aiz reģistrācijas galda atvērās durvis, un pa tām iznāca garš, kalsns keldiešu vīrietis. Atšķirībā no keldiešu vairākuma viņam bija gludi skūta seja un gari, astē sasieti mati. Mugurā viņam bija pabalojis ceļojuma apmetnis, kājās salāpītas ādas bikses un gari, ceļa putekļiem klāti mednieka zābaki. Aizvēris durvis, viņš neapzināti satvēra zobena spalu, lai neļautu ierocim atsisties pret sienu vai galdu.
- Tetalia tu Kiaure edan A’siath, viņš sacīja siaru valodā un, iedams garām reģistrācijas galdam, uzsita Vilemam uz pleca. Vorelan tua tetam.
Vilems atbildēja ar neraksturīgu smaidu un paraustīja plecus.
Lhinsatva. Tua kverein.
Vīrietis iesmējās, un, redzot viņu pilnā augumā, es ievēroju, ka viņam pie sāniem ir ne vien zobens, bet arī garš nazis. Nekad nebiju Universitātē redzējis apbruņotu cilvēku. Šeit, Arhīvos, svešais izskatījās tikpat neiederīgs kā aita karaļa galmā. Tomēr viņa izturēšanās bija atbrīvota un pašpaļāvīga, un viņš acīmredzami jutās kā mājās.
Ieraudzījis mani, vīrietis apstājās un mazliet piešķieba galvu uz sāniem. Cyae tsien?
Šī valoda man nebija pazīstama. Piedodiet, kā, lūdzu?
- Ā, es atvainojos! viņš atsaucās nevainojamā aturiešu valodā.
- Man šķita, ka tu esi illietis. Piemānīja sarkanie mati! Viņš ieskatījās mani ciešāk. Bet illietis tu neesi, vai ne? Tu esi no Rū ļaudīm.
- Pienācis tuvāk, vīrietis sniedza man roku. Viena ģimene!
Bez domāšanas pastiepu pretī savējo, un mēs sarokojāmies. Viņa plauksta bija cieta kā akmens, un tumšā keldieša āda bija iedegusi vēl tumšāka nekā parasti, izceļot vairākas bālganas rētas, kas stiepās no pirkstu kauliņiem augšup. Viena ģimene, es atkārtoju, juzdamies pārāk izbrīnījies, lai pateiktu vēl kaut ko.
- Šeit reti gadās sastapt savējos, vīrietis nepiespiesti teica un devās man garām uz ārdurvju pusi. Es labprāt uzkavētos ilgāk un aprunātos, bet man pirms saulrieta jātiek līdz īvzdaunai, citādi nokavēšu savu kuģi. Viņš atvēra ārdurvis, un telpā ieplūda saules gaisma.
- Sameklēšu tevi, kad atkal būšu šajā pusē! viņš teica, pamāja sveicienu un pazuda aiz sliekšņa.
Es pagriezos pret Vilemu. Kas tas bija?
- Viens no Lorrena gilleriem, Vilems atbildēja. Viari.
- Viņš ir skrivs? es neticīgi jautāju, iedomādamies bālos, klusos studentus, kuri strādāja Arhīvos, šķirodami, pārrakstīdami un meklēdami grāmatas.
Vilems papurināja galvu. Viņš strādā pie jaunieguvumiem. Viens no tiem, kuri ved šurp grāmatas no visas pasaules. Tā ir pilnīgi citāda suga.
- To es manīju, es teicu, paskatīdamies uz durvīm.
- Viņš bija Lorrena apmeklētājs, tāpēc tagad tu vari iet iekšā, Vilems sacīja, piecēlās kājās un atvēra durvis aiz masīvā koka galda.
- Ej pa gaiteni līdz galam! Uz Lorrena durvīm ir misiņa plāksne. Es tevi pavadītu, bet mums trūkst cilvēku. Es nevaru aiziet no reģistru galda.
Es pamāju ar galvu un devos projām pa gaiteni. Pasmaidīju, dzirdot, ka Vilems klusi dungo pie sevis “Ēzelīša Džekija” melodiju. Tad durvis aiz manis apslāpēti nodunēja un gaiteni bija dzirdama vairs tikai mana elpa. Kad sasniedzu Lorrena kabinetu, manas plaukstas bija kļuvušas lipīgas no sviedriem. Es pieklauvēju.
- Lūdzu! Lorrens iekšpusē atsaucās. Viņa balss atgādināja gludu, pelēku šīfera plāksni, un tajā nebija ne miņas no jebkādām niansēm vai emocijām.
Es atvēru durvis. Lorrens sēdēja pie liela pusloka rakstāmgalda. Sienas no grīdas līdz griestiem aizņēma grāmatu plaukti. Grāmatu bija tik daudz, ka visā telpā nebija redzama pat plaukstas tiesa sienas.
Lorrens vēsi paskatījās uz mani. Pat sēdēdams viņš bija gandrīz tikpat garš kā es. Labrīt!
- Es zinu, ka esmu izraidīts no Arhīviem, maģistr Lorren, es steigšus sadju. Ceru, ka neesmu pārkāpis šo rīkojumu, ierazdamies pie jums.
- Ja esi atnācis krietna iemesla dēļ, tad ne.
- Esmu sakrājis kaut cik naudas, es teicu, izvilkdams maku,
- un cerēju, ka varēšu atpirkt savu “Retorikas un loģikas” eksemplāru.
Lorrens pamāja ar galvu un piecēlās. Garš, gludi skūtu seju, ģērbies tumšajā maģistra tērpā, viņš man atgādināja mīklaino Kluso Ārstu, kas darbojas daudzās Modegas lugās. Apspiedu drebuļus, cenzdamies nedomāt par to, ka Klusā Ārsta parādīšanās vienmēr liecināja par drīzu nelaimi nākamajā cēlienā.
Lorrens piegāja pie kāda no plauktiem un izvilka nelielu grāmatu. Jau no pirmā skatiena es pazinu, ka tā ir manējā. Uz vāka tai pletās tumšs traips atgādinājums par Tarbeanas negaisu, kurā grāmata bija dabūjusi mitrumu.
Neveikliem pirkstiem atraisīju maka auklas un izbrīnījies redzēju, ka man mazliet trīc rokas. Ja pareizi atceros, summa bija divi sudraba peniji.
Lorrens piekrītoši pamāja.
- Vai drīkstu piedāvāt mazliet vairāk? Ja jūs to nebūtu nopircis, man tā būtu zudusi uz visiem laikiem. Un vēl svarīgāk ir tas, ka šis pirkums palīdzēja man iestāties Universitātē.
- Ar diviem sudraba penijiem pietiks.
Noliku monētas uz viņa rakstāmgalda, un tās klusi nograbēja pret koka virsmu, nodevīgi atgādinot par manām trīcošajām rokām. Lorrens pasniedza man grāmatu, un, vispirms noslaucījis sasvīdušās plaukstas kreklā, es to paņēmu. Atvēru lappusi ar Bena ierakstu un pasmaidīju.
Paldies, ka parūpējāties par to, maģistr Lorren. Tā man ir ļoti vērtīga.
- Rūpes par vēl vienu grāmatu neprasa lielas pūles, Lorrens teica un atgriezās savā vietā pie rakstāmgalda. Gaidīju, vai viņš sacīs vēl kaut ko. Viņš klusēja.
- Es… Mana balss aizķērās rīklē. Noriju siekalas, lai to atbrīvotu.
- Es gribēju arī atvainoties par… Neuzdrīkstējos skaidros vārdos pieminēt Arhīvos ienesto atklāto liesmu. …par to, ko toreiz izdarīju, es neveikli pabeidzu.
- Es pieņemu tavu atvainošanos, Kvout. Lorrens atkal pievērsās grāmatai, kuru bija lasījis pirms manas ienākšanas. Arlaburitu!