Es vēlreiz krampjaini noriju siekalas, cīnīdamies pret sausumu rīklē.
- Un vēl es gribēju jautāt, kad varu cerēt uz atļauju atkal apmeklēt Arhīvus.
Lorrens pacēla galvu. Tevi pieķēra ar dzīvu uguni starp manām grāmatām, viņš teica, un balsī ieskanējās tikko jaušamas emocijas kā sarkana saulrieta atblāzma vienmuļi pelēkos mākoņos.
Visi rūpīgi pārdomātie argumenti pagaisa man no galvas. Maģistr Lorren, es lūdzoši teicu, tajā dienā pirms neilga laika es biju pērts, un mans prāts nebija gluži skaidrs. Ambrozs…
Lorrens pacēla plaukstu ar garajiem pirkstiem, pavērsdams to ar delnu pret mani. Šī izteiksmīgā kustība apklusināja mani ātrāk, nekā to būtu iespējis pliķis. Lorrena seja bija neizteiksmīga kā balta lapa.
- Kuram lai es ticu? Tam, kurš trīs gadus ir bijis Re’lars, vai tam, kurš divus mēnešus ir bijis E’lirs? Skrīvam, kurš strādā manā vadībā, vai nepazīstamam studentam, kurš atzīts par vainīgu neapdomīgā simpātijas izmantojumā?
Man izdevās kaut cik atgūt savaldīšanos. Es saprotu jūsu lēmumu, maģistr Lorren. Bet vai man ir iespējams kaut ko darīt, lai atgūtu pieeju Arhīviem? es jautāju, nespēdams gluži apslāpēt izmisumu balsī. Varu godīgi teikt, ka labāk paciestu vēl vienu pērienu nekā pavadītu vēl vienu dimestri bez pieejas Arhīviem. Es atdotu jums visu naudu, kas man pieder, kaut gan tās nav daudz. Es strādātu garas
stundas par skrīvu bez maksas tikai par to, ka man dota iespēja sevi apliecināt. Zinu, ka eksāmenu laikā jums šeit nepietiek cilvēku…
Lorrens paskatījās uz mani, un viņa rāmajās acīs paspīdēja gandrīz vai ziņkāre. Sāku cerēt, ka mani lūgumi ir atstājuši iespaidu. Tu esi gatavs uz to visu?
- Es esmu gatavs uz to visu, nopietni atkārtoju, cerībai neganti bangojot krūtīs. Uz to visu un vēl jebkādu sodu, ko jūs gribētu man uzlikt.
- Man vajadzīgs tikai viens, lai es atceltu savu aizliegumu, Lorrens teica.
Es pūlējos apvaldīt sajūsmas smaidu. Sakiet jebko!
- Pierādi, ka esi iemantojis īpašības, kuru līdz šim tev trūcis: pacietību un apdomību! Lorrens rāmi sacīja un atkal pievērsās grāmatai, kas atvērta gulēja uz galda. Arlaburitu!
* * *
Nākamajā rītā kāds no Džamisona sūtītajiem zēniem pamodināja mani no cieša miega “Zirga un četrotnes” platajā gultā. Viņš man pavēstīja, ka ceturksni pirms dienas vidus man jāierodas “uz ragiem”. Es esot apsūdzēts “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Ambrozs beidzot bija uzzinājis par manu dziesmu.
Dažas nākamās stundas es pavadīju ar vieglu nelabumu pakrūtē. Tieši no tā es biju cerējis izvairīties, lai nedotu Ambrozam un Hemmem izdevību kārtot rēķinus ar mani. Vēl bēdīgāk bija tas, ka šis notikums neatkarīgi no gala iznākuma pasliktinās Lorrena domas par mani.
Maģistru zālē es ierados agri un ar atvieglojumu secināju, ka gaisotne ir daudz atbrīvotāka nekā toreiz, kad biju izsaukts “uz ragiem” par ļaunprātību pret Hemmi. Arvils un Elksa Dals man uzsmaidīja. Kilvins draudzīgi pamāja ar galvu. Jutos iepriecināts, ka maģistru vidū man ir labvēlīgi noskaņoti cilvēki, kuri palīdzēs līdzsvarot iemantotos ienaidniekus.
- Nu tā! enerģiski sacīja rektors. Mūsu rīcībā ir desmit minūtes līdz eksāmenu sākumam. Man nepatīk kavēt plānoto dienaskārtību, tāpēc ķersimies tūlīt pie darba! Viņš pārlaida skatienu pārējiem maģistriem, un visi atbildēja ar piekrītošiem galvas mājieniem. Re’lar Ambroz, izklāsti savu apsūdzību! Un neievelc to ilgāk par minūti.
-Jūsu priekšā ir dziesmas teksta eksemplārs! Ambrozs kaismīgi pavēstīja. Tā ir neslavas celšana! Tā nomelno manu krietno vārdu!
Arkanuma biedram tāda rīcība ir apkaunojoša un nepieļaujama! Viņš saspringti norija siekalas un sakoda zobus. Tas man ir viss.
Rektors pievērsās man: Vai vari kaut ko teikt savai aizstāvībai?
- Pantiņi ir bezgaumīgi, rektor, bet es nebiju gaidījis, ka tie izplatīsies tik tālu. Patiesībā es nodziedāju šo dziesmu atklātībā tikai vienu reizi.
- Taisnība. Rektors paskatījās uz papīra lapu savā priekšā. Tad viņš nokremšļojās. Re’lar Ambroz, vai tu esi ēzelltis?
Ambrozs sastinga. Nē, ser! viņš izgrūda.
- Vai tev ir… rektors nokremšļojās un turpmāko lasīja tieši no lapas, …“metamais rīks ļengans un sīks”?
Vairāki maģistri mēģināja apspiest smaidus. Elodins smīnēja pavisam atklāti.
Ambrozs nosarka. Nē, ser.
- Nu tad es nekādu problēmu šeit neredzu! rektors strupi noteica, ļaudams lapai nokrist uz galda. Es iesaku apsūdzību “par nepiedienīgu uzvedību” aizstāt ar “necienīgu blēņošanos”.
- Atbalstu! sacīja Kilvins.
- Vai visi piekrīt? Roku nepacēla vienīgi Hemme un Branders.
- Lēmums pieņemts. Piespriestais sods: formāla atvainošanās vēstule, adresēta…
- Dieva dēļ, Artur! iejaucās Hemme. Pieprasi vismaz publisku vēstuli!
Rektors veltīja Hemmem sadusmotu skatienu, tad paraustīja plecus.
- …formāla atvainošanās vēstule, kas tiek publiskota pirms rudens dimestra. Vai visi piekrīt? Maģistri pacēla rokas. Lēmums pieņemts!
Rektors atspiedās uz elkoņiem un paskatījās lejup uz Ambrozu.
- Re’lar Ambroz, es tevi lūdzu turpmāk netērēt mūsu laiku neatbilstošām apsūdzībām!
Jutu, kā no Ambroza strāvo niknums. Šķita, ka tepat blakus aizdedzies ugunskurs. Jā, ser.
Pirms paguvu gremdēties pašapmierinātībā, rektors vērsās pie manis: Un tevi, E’lir Kvout, es aicinu turpmāk neaizmirst pieklājību! Viņa bargos vārdus savdabīgi remdēja Elodins, kas turpat blakus sāka jautri dungot “Ēzellša Džekija” melodiju.
Es nodūru acis un pūlējos apvaldīt smaidu. Jā, ser.
- Sapulce beigusies!
Ambrozs apcirtās uz papēža un metās projām, bet viņš vēl nebija sasniedzis durvis, kad Elodins sāka skaļi dziedāt:
“Šis dižciltīgais ezelis nav lops no lauku kūts!
Kam vēl tik cēla gaita un lepni slieta krūts?"
* * *
Doma, ka jāraksta publiska atvainošanās, mani tracināja. Bet, kā vēsta pazīstams teiciens, vislabākā atriebība ir bezrūpīga dzīve. Tāpēc nolēmu nelikties zinis par Ambrozu un priecāties par savām jaunajām ērtībām “Zirgā un četrotnē”.
Tomēr šo atriebību īstenot man izdevās tikai divas dienas. Trešajā dienā “Zirgam un četrotnei” ieradās jauns īpašnieks. Mazo, omulīgo Kaverinu nomainīja garš, kārns vīrietis, kurš paziņoja, ka mani mūziķa pakalpojumi vairs nebūšot vajadzīgi. Man lika atbrīvot istabas tajā pašā dienā pirms vakara tumsas.
Tā bija kaitinoša neērtība, taču es šajā upes pusē zināju vismaz četras vai piecas līdzīga līmeņa viesnīcas, kas ar prieku tvers izdevību nodarbināt mūziķi ar sudraba stabulītēm.
Tomēr “Akmeņozola” saimnieks atteicās ar mani pat runāt. “Baltais briedis” un “Karalienes kronis” bija apmierināti ar saviem pašreizējiem mūziķiem. “Zelta ponijā” es nogaidīju vairāk nekā stundu, līdz sapratu, ka man pieklājīgi griež muguru. Kad mani atraidīja ari “Karaliskais ozols”, es devos projām, vārīdamies dusmās.
Tas nepārprotami bija Ambroza pirksts. Nezināju, kā viņš to izdarījis, taču nešaubījos, ka vainīgais ir tieši viņš. Varbūt tas panākts ar kukuļiem, varbūt ar ziņu, ka ikviens viesnīcnieks, kurš nodarbinās konkrētu sarkanmatainu mūziķi, zaudēs daudzus bagātus, dižciltīgus klientus.
Tad es sāku apstaigāt citas viesnīcas šajā upes pusē. Labākās no tām mani bija atraidījušas, taču vēl palika daudzas itin cienījamas vietas. Nākamo stundu laikā es izmēģināju veiksmi “Gana atpūtā”, “Jestrajā sunī”, “Masta viesnīcā” un “Bruņinieka vestē”. Ambrozs bija papūlējies godam: neviena no tām nevēlējās mani pieņemt.