Agrā novakarē es sasniedzu “Ankeru”, un ap to laiku manus spēkus uzturēja vairs tikai negantas, melnas dusmas. Biju apņēmies apstaigāt līdz pēdējai visas viesnīcas šajā upes pusē, pirms dodos atpakaļ uz kopmītni maksāt par guļamlāvu un ēdiena talonu.
Tuvodamies viesnīcai, tūlīt ieraudzīju pašu saimnieku, kas, stāvēdams uz spraišļu kāpnēm, nagloja pie sienas garu ciedra gabalu. Kad apstājos kāpņu lejgalā, viņš paskatījās lejup uz mani ar vērīgu skatienu.
- Ak tad tu tas esi! viņš teica.
- Kā, lūdzu? es samulsis pārjautāju.
- Te bija atšāvies viens zellis un paziņoja: ja es pieņemšot darbā jaunu, sarkanmatainu muzikantu, tad sagādāšot sev milzīgas nepatikšanas. Ankers pamāja uz manu lautu. Tas noteikti esi tu!
- Nu labi! es teicu un pavilku lautas futrāļa siksnu augstāk uz pleca. Tādā gadījumā es lieki netērēšu jūsu laiku.
- Pagaidām tu neko netērē, viņš sacīja, nokāpdams lejā un noslaucīdams plaukstas kreklā. Mūzika man šeit labi noderētu.
Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Jūs tas nebaida?
Ankers nospļāvās. Tie sasodītie gnīdas iedomājas, ka var nopirkt kaut sauli pie debesim!
- Šis konkrētais gnīda varbūt tiešām var to atļauties, es drūmi sacīju. Un vēl piepirkt klāt ari mēnesi, ja sagribētu ielikt tādu saskanīgu komplektu plauktā par grāmatu balstu.
Viesnīcnieks nicīgi nošņaukājās. Man tāds ērms neko nevar padarīt. Viņa aprindas nav mani klienti, tāpēc šo vietu viņš neizputinās. Un viesnīca pieder man pašam, tāpēc viņš nevar to nopirkt un patriekt mani kā nabaga veco Kaverinu…
- Tātad “Zirgu un četrotni” nopirka viņa cilvēks?
Ankers izbrīnījies paskatījās uz mani. Tu nezināji?
Es lēni papurināju galvu un bridi pārdomāju jauno ziņu. Tātad Ambrozs nopircis “Zirgu un četrotni” tikai tādēļ, lai atņemtu man darbu. Nē, tādam gājienam viņš būtu par gudru. Visticamāk, viņš aizdeva naudu kādam draugam un tādējādi piešķīra darījumam nevainojami veikalniecisku raksturu.
Cik tas viņam bija izmaksājis? Tūkstoš talantu? Piecus tūkstošus? Man pat nebija priekšstata, cik vērta varētu būt tāda viesnīca kā “Zirgs un četrotne”. Un vēl vairāk satrauca tas, cik īsā laikā viņš bija to nokārtojis.
Tas lika man daudz ko ieraudzīt citādā gaismā. Biju zinājis, ka Ambrozs ir bagāts, bet, atklāti sakot, salīdzinājumā ar mani bagāts bija ikviens. Es nekad nebiju pūlējies domāt par to, cik viņš ir bagāts un kā varētu izmantot savu bagātību pret mani. Apjauta par ietekmi, kādu spēj īstenot bagāta barona pirmdzimtais dēls, bija man jauna dzīves mācība.
Pirmo reizi es izjutu prieku par Universitātes stingrajiem uzvedības noteikumiem. Ja Ambrozs bija gatavs iet tik tālu, varēju tikai iztēloties, kādus drakoniskus līdzekļus viņš laistu darbā, ja nebūtu spiests saglabāt civilizētu ārieni.
No pārdomām mani izrāva jaunas sievietes balss, kas atskanēja no viesnīcas ieejas. Sasodīts, Anker! viņa iesaucās, izliekusies pa durvīm.
- Es netaisos vergot te viena, kamēr tu stāvi un kasi pakaļu! Nāc iekšā!
Ankers kaut ko paklusi norūca, savāca kāpnes un aiznesa tās sānielā aiz mājas stūra. Ko tu tādu tam tipam nodarīji? Piepumpēji viņa māti, vai?
- Patiesībā es sacerēju par viņu dziesmu.
Kad Ankers atvēra durvis, uz ielas izplūda klusinātas sarunu čalas.
- Es tādu dziesmu labprāt noklausītos! Viņš pasmīnēja. Tu varētu nākt un to nospēlēt!
- Ja jūs patiešām to gribat, es sacīju, īsti neticēdams savai veiksmei. Bet jums noteikti būs nepatikšanas.
- Nepatikšanas! Ankers noguldzināja. Ko tāds puika kā tu zina par nepatikšanām? Es kāvos ar nepatikšanām, kad tu vēl nebiji dzimis. Man ir bijušas tādas nepatikšanas, kādas tev sapņos nav rādījušās! Durvis viņš apstājās un pagriezās pret mani. Mums te labu bridi nav bijis jēdzīgas mūzikas. Neteikšu, ka man tas būtu pa prātam. Kārtīgā krogā ir vajadzīga kārtīga mūzika.
Es pasmaidīju. Tur es jums piekritu.
- Teikšu, kā ir: es tevi pieņemtu tādēļ vien, lai aplauztu tam naudīgajam zellim degunu, Ankers teica. Bet, ja tu proti ari daudzmaz pieņemami spēlēt… Viņš atgrūda durvis plašāk, nepārprotami aicinādams mani iekšā. Es sajutu zāģskaidu, sviedru un ceptas maizes smaržu.
Vakars vēl nebija galā, kad bijām par visu vienojušies. Katru dienkopu es spēlēšu “Ankerā” četrus vakarus un par to saņemšu mazu istabiņu trešajā stāvā, un varēšu ēst viesnīcas sarūpēto ēdienu, ja vien maltīšu laikos būšu tuvumā. Ankers bija nolīdzis talanta stabulīšu mūziķi par ļoti pieticīgu maksu, taču es priecājos ari par tādu darījumu. Jebkura iespēja būtu labāka par atgriešanos “Steliņģos”, kur mani sagaidītu istabas biedru mēmais izsmiekls.
Manas istabiņas griesti divos stūros veidoja slīpumu lejup, padarot telpu vēl šķietami mazāku nekā īstenībā. Tā neizskatījās piekrauta tikai tāpēc, ka mēbeļu bija ļoti maz: neliels rakstāmgalds ar koka krēslu, viens atsevišķs plaukts pie sienas virs galda un gulta, kas bija tikpat cieta un šaura kā “Steliņģu” guļamlāva.
Noliku savu mazliet apbružāto “Retoriku un loģiku” uz plaukta virs rakstāmgalda. Lauta ar futrāli atrada ērtu vietu istabas kaktā. Pa logu
rs redzēju Universitātes gaismas, kas nekustīgi spīdēja vēsajā rudens gaisā. Es biju mājās.
* * *
Atskatīdamies uz notikušo, varu teikt, ka apmešanās Ankera viesnīcā man bija liela veiksme. Tiesa, šo vietu neapmeklēja tik bagāti ļaudis kā “Zirgu un četrotni”, taču viņi prata novērtēt mani tā, kā to nekad nespēja aristokrāti.
Un, kaut gan dzīvoklis “Zirgā un četrotnē” bija grezns, mazā istabiņa Ankera viesnīcā bija mājīga. Mēģiniet salīdzināt to ar kurpēm. Jums nevajag pašas lielākās, kādas varat atrast. Jums vajadzīgas tādas, kas der jūsu kājai. Laika gaitā mazā Ankera viesnīcas istabiņa man kļuva par patiesākām mājām nekā jebkura cita pasaules vieta.
Tomēr tajā brīdī es jutos neganti nikns par to, ko man nodarījis Ambrozs. Tāpēc publisko atvainošanās vēstuli, ko apsēdos rakstīt, piesātināja patiesa inde. Vēstule bija īsts mākslas darbs. Es nožēlā situ pie krūtīm. Es vaimanāju un griezu zobus par savu ļauno nodarījumu otram studentam. Iekļāvu vēstulē arī pilnu dziesmas tekstu kopā ar diviem jaunsacerētiem pantiem un visām notīm. Pēc tam līdz satriecošiem sīkumiem atvainojos atsevišķi par katru vulgāro, zemisko mājienu, kas bija pieminēts dziesmā.
Pēc tam es iztērēju četrus savus dārgos džotus par papīru un tinti, kā arī izmantoju tiesības uz pakalpojumu, kurš man joprojām pienācās no Džeksima par viņam iztirgoto eksāmena dienas izlozi. Džeksima draugs strādāja spiestuvē, un ar viņa palīdzību mēs nodrukājām vairāk nekā simt vēstules eksemplāru.
Iepriekšējā vakarā pirms rudens dimestra sākuma mēs kopā ar Vilemu un Simmonu piestiprinājām šos eksemplārus pie katras līdzenas virsmas abās upes pusēs. Izmantojām teicamu alķīmisku saistvielu, ko Simmons bija sabrūvējis tieši šai vajadzībai. Tā bija valkana kā krāsa un pēc tam kļuva dzidra kā stikls un cieta kā tērauds. Ja kāds gribētu lapas novākt, viņam būtu vajadzīgs kalts un āmurs.
No šodienas skatpunkta varu sacīt, ka tas bija tikpat muļķīgi kā kaitināt satracinātu bulli. Un, ja man jāizsaka minējums, es teiktu, ka tieši šī konkrētā pārdrošība bija galvenais iemesls, kāpēc Ambrozs vēlāk mēģināja mani nogalināt.