Nākamais skatiens man atklāja patiesību…
bija Denna. Kopā ar lielu daļu “Ankera” apmeklētāju viņa dziedāja līdzi dziesmai “Vēršu dzinēja meitas”. Redzēdama, ka es skatos uz viņas pusi, viņa pamāja ar roku.
Dennas parādīšanās mani tik ļoti pārsteidza, ka es pilnīgi aizmirsu, ko dara mani pirksti, un dziesma izjuka. Visi iesmējās, un, cenzdamies slēpt savu apjukumu, es galanti paklanījos. Kādu brīdi vienlīdz skanēja gan piekrišanas saucieni, gan svilpieni, un šķita, ka mana neveiksme viņus sajūsminājusi vēl vairāk nekā pati dziesma. Tāda ir cilvēka daba.
Pagaidīju, līdz publika novērš uzmanību no manis, un tad neuzkrītoši devos uz Dennas pusi.
Viņa sasveicinādamās piecēlās. Biju dzirdējusi, ka tu spēlējot šajā upes pusē, viņa teica. Bet nevaru iedomāties, kā tu spēj noturēties darbā, ja nojauc spēli ik reizes, kad meitene tev pamirkšķina ar aci.
Jutu, ka vaigos man sakāpj sārtums. Bieži tas nenotiek.
- Tas, ka tev pamirkšķina, vai tas, ka tu sajauc spēli?
Neattapdamies, ko atbildēt, es pietvīku vēl vairāk, un Denna iesmējās. Cik ilgi tu šovakar spēlēsi? viņa jautāja.
- Ilgi vairs ne, es meloju. Man bija jāspēlē “Ankerā” vēl vismaz veselu stundu.
Dennai iemirdzējās acis. Tas ir labi! Pēc tam iesim projām kopā. Man vajadzīgs pavadonis.
Gandrīz neticēdams savai laimei, es paklanījos. Protams, būšu tavā rīcībā. Tikai pagaidi, līdz pabeigšu. Aizgāju pie bāra letes, aiz kuras Ankers un divas viņa palīdzes cītīgi lēja kausos dzērienus.
Tā kā man neizdevās notvert Ankera skatienu, brīdī, kad viņš steidzās garām, es satvēru viņa priekšautu. Viņš spēji apstājās un gandrīz izšļakstīja dzērienu no paplātes uz apmeklētāju galdiņa. Pie Dieva zobiem, zēn! Kas tev noticis?
- Anker, man jāiet. Es šovakar nevarēšu palikt līdz slēgšanai.
Ankera seja apmācās. Tādi bari kā pašlaik katru dienu nenāk. Šie
te nesēdēs, ja tu šos neizklaidēsi ar kādu dziesmu.
- Es nodziedāšu vēl vienu dziesmu. Garu. Bet pēc tam man būs jāiet. Uzmetu viņam izmisušu skatienu. Zvēru, ka es tev to atlīdzināšu!
Ankers ieskatījās manī vērīgāk. Vai tev ir nepatikšanas? Es papurināju galvu. Skaidrs, tātad meitene. Viņš paskatījās turp, no kurienes skanēja saucieni pēc jauniem dzērienu kausiem, un ar rokas mājienu enerģiski raidīja mani projām. Nu labi, ej! Bet skaties, lai šī būtu laba un gara dziesma! Un tu paliec man parādā.
Izgāju klausītāju priekšā un sasitu plaukstas, lai pievērstu sev uzmanību. Kad apmeklētāji bija kaut cik pieklusuši, es sāku spēlēt. Kad nostrinkšķināju trešo akordu, visi zināja, kas būs gaidāmā dziesma: “Skārdnieks bodnieks”. Pati senākā dziesma pasaulē. Noņēmu rokas no lautas un sāku sist plaukstas. Drīz visi vienlaikus sita ritmu ar kājām pa grīdu, ar krūzēm pa galdu.
Troksnis bija gandrīz visaptverošs, taču tas atbilstoši pieklusa, kad es sāku dziedāt pirmo pantu. Pēc tam es iesaistīju priekšnesumā klātesošos, un piedziedājumu dziedāja visi dažs saviem vārdiem, dažs savā toņkārtā. Pabeidzis otro pantu, es aizgāju pie kāda no tuvējiem galdiņiem un atkal mudināju visus pievienoties piedziedājumam.
Pēc tam es ar aicinošu žestu skubināju sēdētājus nodziedāt pašiem savu pantu. Pagāja brīdis, iekams viņi saprata, ko es vēlos, bet tad zāles gaidpilnā gaisotne iedvesmoja vienu no iereibušākajiem studentiem, un tas noauroja nākamo pantu. Publika atsaucās ar vētrainiem aplausiem un gavilēm. Tad, visiem kopīgi atsākot piedziedājumu, es aizgāju līdz citam galdiņam un atkārtoju to pašu.
Drīz vien apmeklētāji pārņēma iniciatīvu un pēc katra piedziedājuma beigām paši steidzās dziedāt savus pantus. Aizgāju līdz ārdurvīm, pie kurām gaidīja Denna, un abi kopā mēs ienirām zilganajā vakara mijkrēslī.
- To tu gudri izdarīji! Denna teica, kad mēs nesteidzīgi devāmies projām no kroga. Kā tev šķiet, cik ilgi viņi tā turpinās?
- Viss atkarīgs no tā, cik aši Ankers pagūs iznēsāt viņiem dzeramos. Pie ieliņas, kas stiepās starp Ankera kroga aizmuguri un maiznīcu, es apstājos. Atvaino, bet tev mirkli būs jāpagaida, jo man jānoliek lauta.
- Te, šķērsielā? viņa jautāja.
- Manā istabā. Es viegli uzrāpos augšā pa ēkas sienu. Labā kāja uz lietusūdens mucas, kreisā kāja uz loga dzegas, kreisā roka pie dzelzs notekcaurules, atspēriens, un es atrados uz pirmā stāva jumta. Pārlēcu pāri šaurajai ieliņai, nokļūdams uz maiznīcas jumta, un pasmaidīju, dzirdēdams Dennu izbiedēti ievelkam elpu. Paskrējis nelielu gabaliņu augšup, es pārlēcu atpakaļ uz Ankera kroga otrā stāva jumtu. Atbīdījis loga bultu, pastiepos un viegli noliku lautu uz savas gultas, tad pa to pašu ceļu devos atpakaļ.
- Vai Ankers pieprasa peniju katru reizi, kad tu lieto viņa kāpnes? Denna jautāja, kad es tuvojos zemei.
Nolēcu no lietusūdens mucas un noberzu plaukstas gar biksēm. Es nāku un eju grūti paredzamās stundās, paskaidroju, atsākdams iet viņai blakus. Vai es pareizi sapratu, ka tu lūkojies pēc džentlmeņa, kas tevi šovakar pavadītu mājās?
Viņa iesāņus paskatījās uz mani un savilka lūpas smaidā. Tieši tā.
- Cik neveiksmīgi! es nopūtos. Es neesmu džentlmenis.
Smaids kļuva platāks. Manuprāt, tu esi tam pietiekami tuvu.
- Man patiktu būt tuvāk.
- Tad nāc pastaigāties kopā ar mani!
- To es darītu ar lielu prieku. Bet… Es mazliet palēnināju soli un kļuvu nopietnāks. Kā ir ar Sovoju?
Dennas mute savilkās taisnā svītrā. Vai viņam ir īpašumtiesības uz mani?
- Nu, tā es neteiktu. Tomēr pastāv zināmi pieņēmumi…
- Džentlmeņu vienošanās? viņa salti noprasīja.
- Drīzāk to varētu saukt par zagļu goda kodeksu.
Denna ieskatījās man acīs. Kvout, viņa nopietni teica. Nozodz mani!
Es paklanījos un ar plašu žestu pamāju sev apkārt. Dzirdu un paklausu! Mēs gājām tālāk gar namiem un veikaliem, kas dzidrajā mēness gaismā izskatījās balti kā nomazgāti. Starp citu, kā Sovojam klājas? Neesmu viņu kādu laiku saticis.
Denna atmeta ar roku, it kā gribētu atvairīt domas par viņu. Es tāpat. Kaut gan viņš ir gribējis satikties.
Man kļuva mazliet labāk ap sirdi. Patiešām?
Viņa izteiksmīgi pabolīja acis. Rozes! Varu apzvērēt, ka jūs, vīrieši, mācāties romantiku no vienas un tās pašas apbružātas grāmatas. Puķes ir jaukas, un jauki ir pasniegt tās dāmai. Bet vienmēr tikai rozes, un vienmēr tikai sarkanas, un vienmēr nevainojami siltumnīcu ziedi, kad vien tos iespējams dabūt! Viņa paskatījās uz mani. Vai tad, kad tu redzi mani, tu domā par rozēm?
Biju gana gudrs, lai smaidot papurinātu galvu.
- Ko tad? Ja neredzi rozi, ko tad tu redzi?
Tas bija slazds. Pārlaidu viņai domīgu skatienu, it kā cenzdamies atrast īstos vārdus. Redzi, es lēni sacīju, tev jāpiedod mums, vīriešiem. Atvaino par izteicienu, bet nav viegli noplūkt meitenei piemērotāko puķi…
Denna saviebās. Noplūkt puķi. Labi, šoreiz es piedodu.
- Grūtības sagādā tas, ka dāvināmo puķu izvēli iespējams uztvert ļoti dažādi. Vīrietis var pasniegt tev rozi tāpēc, ka uzskata tevi par skaistu, vai tāpēc, ka zieda apveidi, krāsa vai maigums viņam atgādina tavas lūpas. Rozes ir dārgas, un varbūt viņš ar vērtīgu dāvanu vēlas apliecināt tavu vērtību viņa acīs.
- Par rozēm tu izsakies skaisti, Denna teica. Bet tas nemaina to, ka man rozes nepatīk. Izvēlies man citu puķi!
- Bet kāda būs piemērotākā? Kad vīrietis dāvina tev rozi, viņš varbūt domā pavisam ko citu, nevis to, ko tu viņam piedēvē. Tev varbūt šķiet, ka viņš uzskata tevi par smalku vai trauslu. Tev varbūt nepatīk pielūdzējs, kas tevī redz tikai pievilcību. Varbūt uz kāta ir dzeloņi, un tev šķiet, ka viņš nav padomājis, cik vārīga var būt sievietes roka. Bet, ja viņš dzeloņus nogriež, tu vari iedomāties, ka viņam nepatīk būtne, kura spēj aizstāvēties ar savu asumu. Vienu un to pašu parādību iespējams saprast daudzos un dažādos veidos, es teicu. Kā lai apdomīgs vīrietis rīkojas?