Denna veltīja man vērīgu iesāņus skatienu. Ja šis vīrietis esi tu, varu iedomāties, ka viņš bārstīs gudrus vārdus un cerēs, ka jautājums ii aizmirsts. Viņa atmeta galvu. Bet tas nav aizmirsts. Kādu puķi (u man izvēlētos?
- Labi, ļauj padomāt! Es pagriezos un paskatījos uz viņu, tad novērsos. Ņemsim pēc saraksta. Pienene nebūtu slikta; tā ir gaiša un saulaina, un arī tev piemīt tāds gaišums. Bet pienene ir ikdienišķa, un tu neesi ikdienišķa būtne. Par rozēm mēs jau tikām skaidrībā un nolikām tās malā. Naktene? Nē. Nātre… varbūt.
Viņa savilka seju māksloti dusmīgā izteiksmē un parādīja man mēli.
It kā pārdomādams es piesitu pirkstu pie lūpām. Taisnība! Ja neņem vērā tavu mēli, nātre tev nepiestāv.
Denna pikti nosēcās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Vējauza! es iesaucos, un viņa atkal iesmējās. Vējainība tev piestāv, bet pati puķīte ir sīka un bikla. Gan tāpēc, gan citu, vēl redzamāku iemeslu dēļ man šķiet… es nokremšļojos, …ka vējauzas mēs atmetīsim.
- Žēl! Denna sacīja.
- Margrietiņa būtu laba, es turpināju, neļaudams novērst manu uzmanību. Tieva un slaida, labprāt aug ceļmalā. Spirgta un veselīga puķe, nav pārlieku vāra. Margrietiņa ir pašpaļāvīga. Domāju, ka tā tev varētu derēt… Bet turpināsim sarakstu! īriss? Pārāk spilgts. Dadzis? Pārāk atturīgs. Vijolīte ir pārāk maziņa. Mežlilija? Hmm, par to der padomāt. Skaista puķe. Nepadodas kultivēšanai. Ziedlapu virsma… Te es izdarīju pārdrošāko kustību savā jaunajā mūžā: ar diviem pirkstiem saudzīgi paberzēju viņas kaklu. …gandrīz tikpat gluda kā tava āda. Bet tā mājo pārāk tuvu zemei.
- Tu man esi pasniedzis jau veselu buķeti, Denna maigi sacīja. Viņa neapzināti piespieda plaukstu kaklam mana pieskāriena vietā, brīdi paturēja, tad nolaida.
Laba vai slikta zīme? Vai viņa vēlējās noslaucīt manu pieskārienu vai iespiest to dziļāk sevī? Mani pārņēma vēl lielāka nenoteiktība nekā iepriekš, un es nolēmu turpmāk vairīties no tik uzkrītošas rīcības. Paspēris vēl dažus soļus, es apstājos. Mēnespuķe!
Viņa apstājās un pagriezusies paskatījās uz mani. Un pēc visas šīs garās runas tu izvēlies puķi, kuru es nepazīstu? Kas ir mēnespuķe? Kāpēc tu to izvēlējies?
- Tai ir tumši sarkani ziedi, kas aug uz spēcīgām vīnstīgām. Tai ir tumšas un smalki veidotas lapas. Vislabprātāk tā aug ēnainās vietās, bet ziedi atrod atsevišķus saules starus un tajos uzplaukst. Es paskatījos uz viņu. Tā tev piestāv. Tevī ir daudz gan ēnas, gan gaismas. Tā aug dziļi mežos un ir reti sastopama, jo audzēt mēnespuķi, tai nekaitējot, spēj tikai visprasmīgākie dārznieki. Tai ir brīnum jauka smarža. Cilvēki bieži to meklē, bet reti atrod. Brīdi klusēju, vērodams viņu.
- Jā, tā kā man kāda puķe noteikti jānosauc, es izvēlos mēnespuķi.
Viņa paskatījās man sejā, tad novērsās. Tu manī saskati pārāk daudz.
Es pasmaidīju. Varbūt tu pati sevī saskati pārāk maz.
Denna notvēra stariņu no mana smaida un raidīja to atpakaļ.
- Iepriekš tu ar savu sarakstu biji tuvāk īstenībai. Margrietiņa, vienkārša un jauka! Manu sirdi var iekarot ar margrietiņām.
- Es to atcerēšos. Mēs atsākām pastaigu. Un kādu puķi tu izvēlētos man? es ķircinoši pavaicāju, cerēdams viņu negaidīti pārsteigt.
- Vītola ziedu, Denna nevilcinādamās atbildēja.
Es brīdi pārdomāju dzirdēto. Vai vītoli zied?
Viņa domīgi piešķieba galvu. Nē, laikam nezied.
- Tad tā ir reta dāvana, es pasmējos. Kāpēc tu izvēlējies vītola ziedu?
- Man šķiet, ka tu esi līdzīgs vītolam, Denna nepiespiesti atbildēja. Stiprs, dziļām saknēm un neizdibināms. Tu viegli ej līdzi vētrai, bet tikai tik tālu, cik pats vēlies.
Pacēlu rokas, itin kā atvairīdams sitienu. Rimsties tik skaisti runāt! es protestēju. Tu mēģini pakļaut mani savai gribai, bet tas neizdosies. Tavi glaimi man ir vienīgi vējš!
Denna bridi vēroja mani, it kā gribēdama pārliecināties, vai mans daiļrunības uzplūds ir beidzies. Vairāk par visiem citiem kokiem, viņa teica ar vieglu smaidu smalki veidotajās lūpās, vītols lokās pēc vēja gribas.
* * *
Zvaigznes man vēstīja, ka pagājušas piecas stundas. Taču šķita, ka aizskrējis tikai viens mirklis, kad nonācām pie “Ozola aira” Dennas mājvietas Imrē. Pie durvīm aizritēja vēl viens stundas garuma mirklis, kurā es vēlējos viņu noskūpstīt. Tādu vilinošu domu biju apsvēris vismaz reizes desmit, kamēr mēs sarunādamies gājām pa ceļu, uz
Akmens tilta, kur apstājāmies palūkoties uz mēness gaismu upē, zem liepas kādā no Imres parkiem…
Tajos brīžos es jutu mūsu starpā briestam gandrīz vai taustāmu spriedzi. Kad viņa iesāņus paskatījās uz mani ar savu mīklaino smaidu, pieliekdama galvu un gandrīz pavērsdama seju pret mani, es jutu, ka viņa cer un gaida… kaut ko. Lai es apskautu viņu? Lai noskūpstītu? Kā es varēju zināt? Kā varēju justies drošs?
Nevarēju. Tāpēc atvairīju šo vilinājumu. Negribēju pārāk daudz iedomāties, negribēju aizvainot viņu vai nonākt neveiklā stāvoklī. Turklāt Deoha brīdinājums bija pastiprinājis manu nedrošību. Varbūt mani bija apbūrusi vienīgi Dennas dabas dāvātā pievilcība, viņas valdzinājums.
Tāpat kā citi mana vecuma zēni, attiecībā uz sievietēm es biju pilnīgs nejēga. Atšķirība starp mani un citiem bija tikai tāda, ka es sāpīgi apzinājos šo savu vājo vietu, turpretī citi, arī Simmons, ar savu lempīgo lakstošanos padarīja sevi par muļķiem. Man pilnīgi nepieļaujama šķita doma, ka es varētu spert kādu nevēlamu tuvināšanās soli un ar savu neveiklo mēģinājumu izraisīt Dennai smieklus. Man vienmēr bijis ārkārtīgi nepatīkami darīt jebko slikti un neprasmīgi.
Tāpēc es gluži vienkārši atvadījos un noskatījos, kā viņa ieiet pa “Ozola aira” sānu durvīm. Dziļi ievilku elpu un tik tikko atvairīju vēlmi smieties un dejot. Mani bija pārņēmis un piepildījis viņas tēls, vēja smarža viņas matos, viņas balss skaņa, vieglās ēnas, kas mēness gaismā slīdēja pār viņas seju.
Tad palēnām es nostājos uz zemes. Vēl nebiju nogājis pat sešus soļus, kad saplaku kā bura bezvēja laikā. Iedams atpakaļ cauri naksnīgajai pilsētai, garām aizmigušajām mājām un tumšajām viesnīcām, jutu, ka mans noskaņojums īsā triju ieelpu laikā no sajūsmas nokrīt līdz mokošām šaubām.
Es biju visu sabojājis. Viss, ko biju teicis un kas tobrīd bija izklausījies ļoti gudri, patiesībā bija muļķības, ko varētu gvelzt tikai pēdējais nejēga. Tagad viņa savā istabā atviegloti uzelpo, ka beidzot tikusi no manis vaļā!
Bet viņa taču bija smaidījusi. Un smējusies.
Viņa nebija atcerējusies mūsu pirmo tikšanos kopīgajā ceļojumā no Tarbeanas. Tatad es nespēju atstāt uz viņu pat itin niecīgu iespaidu.
Nozodz mani, viņa bija teikusi.
Man vajadzēja būt drosmīgākam un beigās viņu noskūpstīt. Man vajadzēja būt uzmanīgākam. Es biju pārāk daudz runājis. Es biju pateicis pārāk maz.
SEŠDESMIT TREŠĀ NODAĻA . Pastaigas un sarunas