Kilvina sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Mēs visi esam atbildīgi par Universitātes labās slavas saglabāšanu, E’lir Kvout. Šāds priekšmets, nonācis nevēlamās rokās, radītu sliktu iespaidu par mums visiem.
Kamēr izmisīgi meklēju vārdus, kas spētu viņu pārliecināt, Kilvins pamāja ar roku, raidīdams mani projām. Ej un pastāsti savas labās ziņas Manetam!
Sašļucis izgāju no kabineta darbnīcā, kur mani sagaidīja simtiem roku radīti koka tēšanas, akmens grebšanas un metāla kalšanas trokšņi. Gaisu piesātināja kodināšanas skābju, karstas dzelzs un sviedru smaka. Manetu es pamanīju telpas kaktā, kur viņš lika ceplī flīzes. Pagaidīju, līdz viņš bija aizvēris durtiņas un aizgriezies ar piedurkni slaucīja no pieres sviedrus.
- Kā veicās? Manets jautāja. Esi nokārtojis, vai tomēr man vajadzēs turēt tavu roku vēl vienu dimestri?
- Mācekļa kursu esmu nokārtojis, es atbildēju, bet par maniem jaunievedumiem tev bija taisniba. Viņš nebija sajūsmā.
- Es jau teicu! Manets atmeta bez jebkādas pašapmierinātības balsī. Tev jāatceras, ka es esmu bijis šeit ilgāk nekā jebkuri desmit studenti kopā. Ja es tev saku, ka maģistri dziļākajā būtībā ir konservatīvi, es nečaloju pa tukšo. Es zinu! Manets nevērīgi izlaida pirkstus cauri kuplajai, sirmajai bārdai, vērodams karstuma viļņus, kas strāvoja no cepļa. Vai esi domājis, ko pasākt turpmāk, ja jau esi kļuvis brīvs darbonis?
- Biju domājis, ka varētu dopēt izstarotājus kādai zilo lampu partijai, es teicu.
- Par to maksā labi, Manets lēni sacīja. Bet darbs ir riskants.
- Tu zini, ka es esmu uzmanīgs, es atgādināju.
- Risks paliek risks, Manets teica. Pirms gadiem desmit es apmācīju vienu puiku, kā viņu sauca…? Viņš iesita ar pirkstu sev pa galvu, tad paraustīja plecus. Zēns mazdrusciņ nošāva greizi. Manets asi noklakstināja pirkstus. Bet ar to pietika. Pamatīgi apdedzinājās un zaudēja pāris pirkstu. Nekāds artefakcijas meistars no viņa vairs nesanāca.
Paskatījos pāri istabai uz Kammaru, viņa vienīgo aci un kailo, rētaino galvu. Saprotu un pieņemu. Bažīgi sažņaudzu pirkstus, pārlaizdams skatienu nospodrinātajai metāla tvertnei. Pāris dienu pēc Kilvina demonstrējuma studenti tās tuvumā bija jutušies nervozi, bet drīz vien tā bija kļuvusi par ikdienišķu aprīkojuma daļu. Patiesību sakot, “Frakcijā” bija desmittūkstoš dažādu iespēju, kā nomirt neuzmanības dēļ. Kaulu darva gluži vienkārši bija jaunākais un tāpēc satraucošākais nonāvēšanās veids.
Es nolēmu mainīt sarunas tematu. Vai drīkstu tev kaut ko jautāt?
- Sper vaļā! viņš atbildēja un paskatījās uz netālo cepli. Pūt droši, kamēr deg!
Es pablisināju acis par tādu līdzību. Vai tu vari sacīt, ka pazīsti Universitāti labāk par daudziem citiem?
Viņš apstiprinoši pamāja. Ne sliktāk par jebkuru citu. Visus tās neķītros noslēpumus.
Es mazliet pieklusināju balsi. Ja tu gribētu, vai mācētu iekļūt Arhīvos tā, lai neviens to nemanītu?
Maneta acis savilkās šaurāk. Varētu, viņš atbildēja. Bet es to nedarītu.
Es sāku kaut ko sacīt, bet viņš mani pārtrauca nepārprotami aizkaitinātā tonī: Paklausies, manu zēn, mēs par to esam runājuši jau agrāk! Esi pacietīgs! Tev jādod Lorrenam laiks, lai viņš nomierinātos. Pagājis ir tikai viens dimestris vai drusciņ vairāk…
- Pagājis ir pusgads!
Manets papurināja galvu. Tev tas šķiet daudz tikai tāpēc, ka tu esi jauns. Vari man ticēt: tas notikums Lorrenam vēl ir svaigā atmiņā. Pacieties vēl kādu dimestri, atstāj labu iespaidu uz Kilvinu un pēc tam lūdz, lai viņš aizliek vārdu par tevi. Tici man! Tas palīdzēs.
Es savilku seju gauži nelaimīgā izteiksmē. Tu varētu vienkārši…
Viņš enerģiski papurināja galvu. Nē. Nē. Nē. Es nerādīšu tev ceļu. Es neko tev nestāstīšu. Nezīmēšu tev karti. Tad viņa seja atmaiga un viņš uzlika roku man uz pleca, acīmredzot cenzdamies piešķirt skarbajam atteikumam mazliet saudzīgāku noskaņu. Augstais Tehlu, kurp tev jāsteidzas? Tu esi jauns. Tev ir milzum daudz laika. Viņš brīdinoši pacēla pirkstu. Bet, ja tevi izslēgs, jebkādas cerības būs beigtas uz visiem laikiem. Un tieši tas notiks, ja tevi pieķers slepus ložņājam pa Arhīviem.
Sēdēju nomākts, sagumušiem pleciem. Laikam tev taisnība.
- Taisnība, man ir taisnība, Manets teica un aizgriezās, lai paskatītos uz cepli. Tagad taisies, ka tiec! Tu man uzdzen zobu sāpes.
Devos projām, nikni domādams par Maneta padomu un to, ko viņš mūsu sarunā bija noklusējis. Kopumā es sapratu, ka viņa padoms ir pareizs. Ja dimestri vai divus es uzvedīšos, kā pienākas, varbūt man atjaunos atļauju iekļūt Arhīvos. Tas bija vienkāršākais un drošākais ceļš uz to, ko es vēlējos panākt.
Diemžēl pacietība bija tas, ko es nevarēju atļauties. Es sāpīgi apzinājos, ka šis dimestris man būs pēdējais, ja vien neatradīšu iespēju īsā laikā tikt pie vērā ņemamas naudas. Nē. Pacietība man nederēja.
Ārā iedams, es ieskatījos Kilvina kabinetā un redzēju, ka viņš sēž pie sava galda, izklaidīgi ieslēgdams un izslēgdams manu lampu. Viņa skatiens atkal klīda tālumā, un es nešaubījos, ka viņa varenais smadzeņu aparāts rosīgi risina pusduci jautājumu vienlaikus.
Pieklauvēju pie durvju stenderes, lai piesaistītu viņa uzmanību.
- Maģistr Kilvin?
Viņš nepaskatījās uz manu pusi. Jā?
- Vai es varētu nopirkt šo lampu? vaicāju viņam. Es varētu to izmantot lasīšanai tumsā. Pašlaik esmu spiests tērēt naudu svecēm. Brīdi domāju, vai būtu vērts nelaimīgi lauzīt rokas, bet nolēmu no tā atteikties. Tas izskatītos pārāk melodramatiski.
Kilvins krietnu brīdi kavējās domās. Lampa viņa rokās klusi notikšķēja, pirkstam kārtējo reizi nospiežot slēdzi. Tu nevari nopirkt to, ko gatavojušas tavas rokas, viņš teica. Laiks un materiāli, ko tu izmantoji tās radīšanai, piederēja tev. Viņš sniedza man lampu.
Iegāju kabinetā, lai to paņemtu, bet Kilvins atvilka roku atpakaļ un cieši ieskatījās man acīs. Man skaidri jāpasaka viens noteikums! viņš nopietni teica. Tu nedrīksti šo lampu nevienam pārdot vai aizdot! Pat tādam cilvēkam, kuram tu uzticies. Ja aizdosi to projām, tā beigu beigās nokļūs nevēlamās rokās un kāds to izmantos slepeniem, nekrietniem darbiem tumsas aizsegā.
- Dodu jums vārdu, maģistr Kilvin! Šo lampu lietošu vienīgi es.
Iziedams no darbnīcas, es centos saglabāt neizteiksmīgu seju, bet
iekšā man slēpās plats, apmierināts smaids. Manets man bija pateicis tieši to, ko man vajadzēja zināt. Arhīvos varēja iekļūt pa vēl kādu citu ieeju. Pa slēptu ieeju. Ja tāda pastāv, es to atradīšu.
SEŠDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . Dzirkstele
AIZVILINĀJU VILEMU un Simmonu uz “Eoliju”, apsolīdams izmaksāt viņiem dzeramos; vismaz tādu nelielu augstsirdību es varēju atļauties.
Redziet, Ambroza iejaukšanās varbūt liedza man iegūt par patronu bagātu aristokrātu, tomēr apkaimē netrūka pastāvīgu mūzikas mīļotāju, kuri vēlējās izmaksāt man vairāk dzēriena kausu, nekā es spēju pieveikt viens saviem spēkiem.
Tādai situācijai bija divi vienkārši risinājumi. Es varēju vai nu kļūt par dzērāju, vai izmantot vienošanos, kāda ir spēkā, kopš vien pastāv krogi un mūziķi. Klausieties uzmanīgi, un es jums atvēršu priekškaru, atklājot ilgi glabātu menestrelu noslēpumu!
Iztēlojieties, ka jūs sēžat viesnīcas krogā. Jūs klausāties manu spēli. Jūs smejaties, raudat un apbrīnojat manu prasmi. Pēc tam jūs vēlaties paust savu atzinību, taču jums nav iespēju dāvāt man ievērojamu naudas velti, kā mēdz darīt bagāti tirgotāji un augstmaņi. Tāpēc jūs piedāvājaties izmaksāt man dzeramo.