- Ko tu saki par “Spundi”?
Viņa sarauca degunu. Pārāk daudz veču, pārāk maz zaļu koku. Šādā vakarā patīkamāk ir uzturēties ārā.
Es pamāju uz durvīm. Ej pirmā!
Viņa devās uz izeju. Es sekoju, gozēdamies viņas atstarotajā gaismā un vīriešu skaudīgajos skatienos. Kad gājām projām no “Eolijas”, Deohs izskatījās mazliet greizsirdīgs. Bet, iedams viņam garām, es ievēroju viņa acīs pazibam vēl kaut ko citu. Skumjas? Žēlumu?
Neveltīju tam laiku un domas. Es biju kopā ar Dennu.
* * *
Mēs nopirkām tumšas maizes klaipu un pudeli Avennas zemeņu vīna. Pēc tam sameklējām savrupu vietu kādā no Imres daudzajiem publiskajiem dārziem. Mums garām virpuļoja pirmās krītošās rudens lapas. Denna nometa kurpes un nodejoja vieglu loku caur zaru ēnām, jūsmodama par zāles pieskārienu kailajām kājām.
Iekārtojāmies uz soliņa zem liela, zarota vītola, tad pārdomājām un atradām omulīgāku vietu zemē pie koka stumbra. Maize bija sātīga un tumša, un mūsu pirksti bija ērti nodarbināti, laužot gabalus no klaipa. Vīns bija salds un viegls, un, kad Denna noskūpstīja pudeli, viņas lūpas glabāja valgumu visu nākamo stundu.
Gaisā valdīja pēdējās siltās vasaras nakts skumīgā dvaša. Mēs sarunājāmies par visu un neko, un man nemitīgi trūka elpas, jūtot viņas tuvumu, redzot viņas kustības un dzirdot viņas balsi aizskanam rudens gaisā.
- Tavas acis nupat klīda kaut kur tālumā, viņa teica. Par ko tu domāji?
Es paraustīju plecus, gribēdams mirkli padomāt. Nevarēju teikt viņai patiesību. Zināju, ka ikvienam vīrietim pienākas teikt viņai komplimentus, apbērt viņu ar glaimiem, kas ir vēl krāšņāki nekā rozes. Izvēlējos izvairīgāku ceļu. Kāds no Universitātes maģistriem man reiz teica, ka esot septiņi vārdi, ar kuriem varot likt sievietei sevi iemīlēt. Apzinātā vienaldzībā paraustīju plecus. Prātoju, kādi tie varētu būt.
- Vai tāpēc tu tik daudz runā? Ceri, ka pateiksi tos nejaušības pēc?
Pavēru muti, lai kaut ko atcirstu. Tad, redzēdams viņas draiski smejošās acis, sakniebu lūpas un centos atvairīt samulsuma tvīkumu. Denna uzlika plaukstu uz manas rokas. Nevajag manis dēļ klusēt, Kvout! viņa maigi teica. Man pietrūktu tavas balss skaņas.
Viņa iedzēra malku vīna. Lai nu kā, nelauzi par to galvu! Tos vārdus tu pateici mūsu pirmajā satikšanās reizē. Tu teici: es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit. Viņa draiski pamāja ar roku. Kopš tā brīža tu biji mani iekarojis.
Manas domas zibenīgi atgriezās pie mūsu pirmās satikšanās Roenta vezumu braucienā. Jutos gluži apstulbis. Man šķita, ka tu to neatceries.
Viņa pārtrauca lauzt kumosu no tumšā klaipa un jautājoši paskatījās uz mani. Ko neatceros?
- Ka tu neatceries mani. Neatceries mūsu satikšanos ceļojumā ar Roentu.
- Beidz! Denna ķircinoši atmeta. Kā gan es varētu aizmirst sarkanmataino zēnu, kurš pameta mani Universitātes dēļ?
Biju pārāk apmulsis, lai atgādinātu, ka es netiku viņu pametis. lā taču nebija patiesība. Bet tu nekad to nepieminēji.
- Tu arī ne! viņa attrauca. Varbūt es domāju, ka tu esi aizmirsis mani.
- Aizmirsis tevi? Kā es to varētu?
Viņa pasmaidīja, bet lūkojās lejup uz savām plaukstām. Tu brīnītos, ja zinātu, cik daudz vīrieši aizmirst, viņa teica, tad turpināja jautrākā balsī: Bet varbūt nebrīnītos. Skaidrs, ka arī tu aizmirsti, jo pats esi vīrietis.
- Es atceros tavu vārdu, Denna. Bija ļoti patīkami viņu tā uzrunāt. Kāpēc tu pieņēmi citu vārdu? Vai varbūt Denna bija tavs vārds tikai ceļojumā uz Anilinu?
- Denna, viņa klusi sacīja. Es viņu biju gandrīz aizmirsusi. Viņa bija muļķa meitene.
- Viņa bija līdzīga plaukstošam ziedam.
- Es vairs neesmu Denna, šķiet, jau daudzus gadus. Viņa saberzēja kailās rokas un paskatījās apkārt, it kā pēkšņi bažītos, vai kāds mūs šeit neieraudzīs.
- Vai gribi, lai es saucu tevi par Diannu? Vai tas tev patiktu labāk?
Viņa pacēla galvu, lai ieskatītos man acīs, un vējš sašūpoja līganos
vītola zarus. Viņas mati saviļņojās tiem līdzi. Tu esi ļoti laipns. Man šķiet, ka Denna no tavas mutes man patīk vislabāk. Kad tu to saki, tas izklausās citādi. Sirsnīgi.
- Tad lai paliek Denna! es apņēmīgi teicu. Bet kas notika Anilinā?
No zara atraisījās lapa un iekrita viņas matos. Denna to izklaidīgi aiztrauca projām. Nekā patīkama tur nebija, viņa teica, vairīdamās no mana skatiena. Bet nebija arī nekā negaidīta.
Es pastiepu roku, un viņa ielika tajā maizes klaipu. Lai nu kā, es priecājos, ka tu atgriezies! es teicu. Mana Aloina!
Denna izdvesa skaņu, kas nemaz nepiederējās dāmai. Lūdzu, ja kāds no mums ir Savjens, tad tā esmu es! Tieši es nācu tevi meklēt, viņa atgādināja. Divas reizes!
- Es arī meklēju, mēģināju iebilst. Man vienkārši nelaimējās tevi atrast. Viņa dramatiski pabolīja acis. Ja tu varētu ieteikt vēlamu laiku un vietu, kur tevi meklēt, viss būtu pavisam citādi… Atstāju teikumu nepabeigtu, lai tas izklausītos kā jautājums. Varbūt rit?
Denna pasmaidīja un iesāņus paskatījās uz mani. Cik tu vienmēr esi piesardzīgs! viņa teica. Es neesmu pazinusi nevienu vīrieti, kurš katru soli spertu tik uzmanīgi. Viņa ielūkojās man sejā, it kā tā būtu mīkla, kas jāatmin. Manuprāt, labvēlīgs laiks būtu rit dienas vidū. “Eolijā”.
Doma, ka drīz viņu satikšu atkal, apņēma mani kā brīnišķs siltums.
- Es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit, apcerīgi novilku, atcerēdamies mūsu kādreizējo sarunu, kas šķita tik sen. Tu pēc tam nosauci mani par meli.
Denna paliecās uz priekšu un maigi pieskārās manai rokai. Viņa smaržoja pēc zemenēm, un viņas lūpas pat mēness gaismā bija bīstami sarkanas. Cik labi es tevi pazinu pat toreiz!
Mēs sēdējām un sarunājāmies līdz vēlai nakts stundai. Es uzmanīgi līkumoju ap visu, kas paustu manas jūtas, jo negribēju kļūt nepiedienīgi pārdrošs. Klusībā domāju, ka varbūt to pašu dara ari viņa, taču skaidri to nevarēju zināt. Ar mums notika gandrīz kaut kas tāds kā izsmalcinātā Modegas galma dejā, kur partneri turas viens no otra tikai pāris collu atstatumā, bet ja ir pietiekami prasmīgi nekad nesaskaras.
Tādas bija mūsu sarunas. Mums trūka prasmes savstarpēji tuvināties, tuklāt mēs bijām dīvaini kurli. Tāpēc mēs ļoti piesardzīgi turpinājām deju, īsti nesaprazdami, kādu mūziku dzird otrs, un varbūt pat nesaprazdami, vai otrs vispār dejo.
* * *
Deohs, kā vienmēr, modri stāvēja durvīs. Ieraudzījis mani, viņš pamāja ar roku. Kvouta jaunskungs! Diemžēl jūsu draugi jau ir projām.
- To es paredzēju. Cik sen viņi aizgāja?
- Tikai pirms stundas. Viņš izstiepa rokas virs galvas un sašķobīja seju, tad ar gurdu nopūtu ļāva tām nokrist gar sāniem.
- Vai viņi izskatījās apbēdināti, ka es viņus pametu?
Deohs pasmīnēja. īpaši ne. Paši atrada sev pāris skaistuļu. Protams, ne jau tik skaistas kā tavējā. Brīdi viņš neveikli sagrozījās, tad sāka lēni runāt, it kā rūpīgi izvēlēdamies katru vārdu. Paklau, tu… Kvout! Es zinu, ka tā nav mana vieta, un ceru, ka tu mani nepārpratīsi. Paskatījies apkārt, viņš pēkšņi nospļāvās. Sasodīts! Tādas sarunas man galīgi nepadodas.
Atskatījies uz mani, viņš izdarīja neizprotamu roku kustību. Saproti, sievietes ir kā uguns, kā liesmas. Dažas ir tādas kā sveces spožas un draudzīgas. Dažas ir kā atsevišķas dzirksteles, kā kvēlošas ogles, kā jāņtārpiņi vasaras naktī. Citas ir kā nometņu ugunskuri vienu nakti deg gaiši un karsti, bet pēc tam viss cauri. Un dažas sievietes ir kā pavarda uguns bez ārēja spožuma, bet apakšā siltas, sarkanas ogles, kas kvēlo ilgi, ilgi…