Bet Dianna… Dianna ir kā dzirksteļu spiets no asas dzelzs šķautnes, ko Dievs tur pie tecilas ripas. Nav iespējams neskatīties, nav iespējams negribēt. Uz mirkli var pielikt pat roku. Bet noturēt nevar. Viņa salauzīs tavu sirdi…
Aizvadītais vakars bija pārāk spilgts manā atmiņā, lai es pievērstu nopietnu uzmanību Deoha brīdinājumam. Es pasmaidīju. Deoh, mana sirds nav no stikla! Kad viņa sitīs, tad pārliecināsies, ka tā ir stipra kā misiņš ar dzelzi, kā zelts un dimants kopā. Nedomā, ka es neko neredzu un nenojaušu, ka esmu iztrūcināts briedis, ko sastindzinājis mednieka rags! Jāuzmanās ir viņai pašai, jo, kad viņa sitīs, mana sirds ieskanēsies tik brīnišķi un spoži, ka uz vēja spārniem atsauks viņu atpakaļ.
Mani vārdi pārsteidza Deohu, un viņš samulsis iesmējās. Ak Dievs, tu esi drosmīgs! viņš noteica un papurināja galvu. Un jauns! Kaut es būtu tik drosmīgs un tik jauns kā tu! Joprojām smaidīdams, viņš pagriezās, lai ietu iekšā. Nu tad arlabunakti!
- Arlabunakti!
Deohs vēlas, kaut būtu līdzīgāks man? Tas bija izcilākais kompliments, kādu es atcerējos dzirdējis.
Bet vēl lieliskāks bija tas apstāklis, ka mani bezcerīgie Dennas meklējumi tagad ir galā. Rīt pusdienlaikā mēs tiksimies “Eolijā”, lai “paēstu, parunātos un pastaigātos”, kā viņa bija teikusi. Šī doma iesvēla manī reibinošu pacilātību.
Cik es biju jauns! Cik nesaprātīgs. Cik prātīgs.
SEŠDESMIT SESTĀ NODAĻA . Gaistoša viela
NĀKAMAJĀ RĪTĀ pamodos agri, satraukts par gaidāmo tikšanos ar Dennu. Zinādams, ka nav jēgas vairs pūlēties aizmigt, devos uz “Frakciju”. Iepriekšējā vakara dāsnie tēriņi bija atstājuši man kabatā tieši trīs penijus, un es nepacietīgi vēlējos izmantot sava jauniegūtā stāvokļa priekšrocības.
Parasti es “Frakcijā” strādāju vakaros. No rītiem šī vieta bija citāda. Tur darbojās tikai piecpadsmit vai divdesmit censoņi, kas strādāja pie saviem individuālajiem projektiem. Vakaros cilvēku parasti bija divtik daudz. Kilvins, kā parasti, sēdēja savā kabinetā, taču kopējā gaisotne bija brīvāka: valdīja rosība, bet nebija drudžainas nervozitātes.
Darbnīcas kaktā redzēju Felu, kura rūpīgi tēsa vulkāniskā stikla gabalu prāva maizes klaipa lielumā. Gluži saprotams, ka nebiju viņu šeit redzējis agrāk, ja viņa mēdza ierasties darbnīcā tik agrā rīta stundā.
Par spīti Maneta brīdinājumam, nolēmu pirmajā patstāvīgajā projektā pagatavot porciju zilo izstarotāju. Jā, darbs bija sarežģīts, jo tajā vajadzēja izmantot kaulu darvu, toties šos darinājumus varētu samērā ātri pārdot, un darāmais, uzmanīgi strādājot, prasītu tikai četras vai piecas stundas. Tātad es ne vien laikus paspēšu aiziet uz “Eoliju”, lai pusdienlaikā tiktos ar Dennu, bet varbūt arī saņemšu nelielu avansu no Kilvina un uz tikšanos varēšu doties ar zināmu naudas summu makā.
Savācu nepieciešamos darbarīkus un iekārtojos vienā no tvaiku nosūkšanas nišām pie austrumu sienas. Izvēlējos vietu blakus skalotājam divkāršas stiprības stikla tvertnei ar piecsimt galonu tilpumu -, kas noteiktos attālumos bija izvietoti pa visu darbnīcu. Ja, strādājot tvaika nosūkšanas nišā, gadījās uzšļakstīt sev bīstamu vielu, varēja vienkārši pagriezt tvertnes rokturi un noskaloties ar vēsa ūdens strūklu.
Protams, ja rīkošos uzmanīgi, skalotājs man nebūs vajadzīgs. Tomēr katram gadījumam patīkami bija apzināties, ka tas ir tepat blakus.
Iedarbinājis tvaika nosūcējus, devos pie darbgalda, uz kura stāvēja kaulu darvas tvertne. Kaut gan es zināju, ka tā nav bīstamāka par
akmens zāģi vai saķepināšanas iekārtu, spldigā metāla trauks mani darīja mazliet nervozu.
Turklāt šodien kaut kas izskatījās citādi nekā parasti. Garām gāja viens no pieredzējušākajiem artefakcijas meistariem, un es viņu uz bridi apturēju. Džeksima sejā bija jaušams gurdums, kas raksturīgs lielākajai daļai artefakcijas meistaru darbā pie lielākiem projektiem: it kā viņi atliktu miegu uz vēlāku laiku, kad darbs būs galā.
- Vai tur vajadzēja būt tik lielam apsarmojumam? es jautāju, norādīdams uz darvas tvertni. Tās malas klāja smalki, balti sarmas veidojumi, līdzīgi sīkiem zariņiem. Gaiss ap metāla virsmu gluži vai mirgoja no aukstuma.
Džeksims paskatījās un paraustīja plecus. Labāk lai aukstuma par daudz nekā par maz, viņš teica un bez īpašas jautrības iesmējās. He, he! Blīkš!
Tam es varēju tikai piekrist un nospriedu, ka varbūt darbnīca tik agri no rīta mēdz būt vēsāka. Neviens ceplis vēl nebija iededzināts, un gandrīz visas ēzes melnēja tukšas.
Atkārtoju galvā visu iepildīšanas norisi, pārliecinādamies, ka neko neesmu aizmirsis, un sāku uzmanīgi rīkoties. Gaiss bija tik auksts, ka redzēju savu dvašu. Mani nosvīdušie pirksti lipa pie tvertnes stiprinājumiem, gluži kā ziņkārīga bērna mēle palaikam lielā salā pielīp pie sūkņa roktura.
Ielēju apmēram unci biezā, eļļainā šķidruma blīvi noslēdzamā pudelītē un ātri to aizvākoju. Pēc tam atgriezos savā darba vietā un ķēros pie materiālu sagatavošanas. Pēc dažām sasprindzinājuma pilnām minūtēm sāku ilgo un piesardzīgo zilo izstarotāju apstrādes procesu.
Divas stundas vēlāk man aiz muguras atskanēja balss, kas novērsa manu uzmanību no darāmā. Balss nebija īpaši skaļa, bet tajā jautās tāda nopietnība, kam “Frakcijā” nedrīkst nepievērst uzmanību.
Balss teica: Ak, mans Dievs!
Šābrīža darāmais man vispirms lika paskatīties uz kaulu darvas tvertni. Sajuzdams uz muguras aukstus sviedrus, es ieraudzīju, ka no viena tvertnes stūra sūcas melns šķidrums un, tecēdams lejā pa darbgalda kāju, krājas peļķē uz grīdas. Galda kājas masīvais koks bija gandrīz saēsts, un es dzirdēju klusus pakšķus un sprakstus, peļķei sākot vārīties. Spēju domāt tikai par Kilvina vārdiem demonstrējuma laikā: Viela ir ne vien ārkārtīgi kodīga, bet gāzveida stāvoklī, saskaroties ar gaisu, uzliesmo…
Gandrīz tajā pašā bridi, kad paskatījos turp, kāja sabruka un darbgalds sasvērās uz vienu pusi. Spīdīgā metāla kanna noripoja lejā. Saskaroties ar akmens grīdu, metāls bija tik auksts, ka tajā neradās ne plaisas, ne iedobumi: tas vienkārši sašķīda kā stikls. Daudzi tumšā šķidruma galoni lielā straumē izplūda pa darbnīcas grīdu. Telpu piepildīja sprakstošs, burbuļojošs troksnis: kaulu darva virs siltās akmens grīdas sāka vārīties.
Tālredzīgais izgudrotājs, kas pirms daudziem gadiem bija projektējis “Frakciju”, darbnīcā bija izvietojis apmēram divus dučus noteku, kam vajadzēja atvieglot grīdas kopšanu un aizvadīt satecējušo šķidrumu. Turklāt darbnīcas akmens grīda bija veidota mainīga slīpuma joslās un lēzenas ieplakas palīdzēja aizvadīt šķidrumu uz notekām. Tādējādi pēc tvertnes saplīšanas eļļainais šķidrums plašā straumē aizplūda divos virzienos pretī divām dažādām notekām. Tajā pašā laikā tas sāka vārīties, veidojot biezus, zemus mākoņus, melnus kā darva, kodīgus un gatavus jebkurā brīdi uzliesmot.
Iesprostota starp abiem šiem briestošajiem melnās miglas vāliem, satriekta, pavērtu muti stāvēja Fela, kas bija strādājusi savrup no citiem pie tālāka galda darbnīcas kaktā. Viņa bija ģērbusies praktiskās darba drēbēs plānās biksēs un vieglā linu kreklā līdz elkoņiem atlocītām piedurknēm. Viņas garie, tumšie mati bija pakausī sasieti astē, kas tomēr sniedzās gandrīz līdz jostasvietai, ja Felu sasniegtu liesmas, viņa aizdegtos kā lāpa.
Pamazām cilvēki aptvēra notiekošo un telpā sacēlās drudžains troksnis. Pavēles mijās ar panikas kliedzieniem. Daudzi nosvieda darbarīkus un skraidīdami klupa pār aizsāktu projektu piederumiem.