Fela nebija ne iekliegusies, ne saukusi palīgā, tāpēc viņas bīstamo stāvokli biju pamanījis tikai es. Man zibenīgi kļuva skaidrs: ja var ticēt Kilvina izklāstam un paraugdemonstrējumam, visa darbnīca pēc nepilnas minūtes pārvērtīsies liesmu un indīgas miglas jūrā. Nedrīkstēja zaudēt nevienu mirkli…
Paskatījos uz tuvāko darbgaldu, cerēdams starp juceklīgajiem piederumiem ieraudzīt kaut ko noderīgu. Bet tur nekā nebija, tikai izmētāti bazalta gabali, vara stiepļu spoles, stikla puslode ar iesāktu gravējumu, kurai droši vien vajadzēja kļūt par vienu no Kilvina lampām…
Un vienā acumirklī es aptvēru, kas darāms. Sagrābu stikla puslodi un triecu to pret vienu no bazalta klučiem. Tā saplīsa, un es satvēru plānu, izliektu stikla lausku apmēram plaukstas lielumā. Ar otru roku paķēru no galda savu apmetni un metos garām tvaika nosūcējiem.
Piespiedis īkšķi pie lauskas malas, sajutu nepatīkamu tirpoņu un pēc tam asas sāpes. Zinādams, ka pirksts kļuvis asiņains, pārvilku to stiklam un nosaucu sasaistes vārdus. Pieskrējis pie skalošanas ierīces, nosviedu lausku uz grīdas, koncentrējos un spēcīgi uzminu tai ar kāju, ar papēdi saberzdams to druskās.
No galvas līdz kājām mani sagrāba neaprakstāms aukstums. Tas nebija parasts aukstums, kādu rokas, kājas un āda jūt ārā aukstā ziemas dienā. Tas satricināja mani kā pērkona grāviens. Sajutu to uz mēles, plaušās un aknās.
Taču es panācu gribēto. Skalotāja divkāršās stiprības stikls sasprāga neskaitāmās daļās, un es aizmiedzu acis, sargādams tās no sīkajām šķembām. Piecsimt galonu ūdens straume iebelza man kā milzu dūre, izmērcējot mani līdz ādai un atsitot soli atpakaļ. Nākamajā brīdī es skrēju starp galdiem uz priekšu.
Kaut gan biju rīkojies zibenīgi, ar to nepietika. Darbnīcas kaktā uzplaiksnīja žilbinoša asins krāsas uguns, un miglas mākonī sāka izplatīties dīvaini stūrainas, baisi sarkanas liesmu mēles. Tūlīt uguns sakarsēs pārējo darvu, un tā uzvārīsies vēl īsākā laikā. Tas savukārt radīs vairāk miglas, vairāk uguns un vairāk karstuma.
Kamēr es skrēju, uguns auga augumā. H izplatījās gar abām darvas straumēm, kas plūda uz notekām. Liesmas iedegās cita pēc citas ar satriecošu sparu un straujumu, veidojot divus uguns aizkarus, kas nošķīra darbnīcas tālāko kaktu no pārējās telpas. Sarkanās mēles bija jau pacēlušās manā augumā un kļuva arvien lielākas.
Fela bija aizskrējusi no sava darbgalda un, virzīdamās gar sienu, steidzās turp, kur melnēja viena no grīdas notekām. Tā kā kaulu darva plūda lejup caur notekas restēm, pie pašas sienas vēl bija sprauga, ko neaizpildīja uguns un migla. Fela jau gandrīz bija to sasniegusi, kad no restēm burbuļodams izplūda tumšs miglas mākonis. Ar izbiedētu kliedzienu viņa atkāpās atpakaļ. Migla dega jau izplūdes laikā, pārvēršot visu apkārtni uguns paltī.
Beidzot es biju paskrējis garām pēdējam darbgaldam. Nepalēninādams soli, aizturēju elpu, aizmiedzu acis un lēcu pāri miglas vālam, cenzdamies neļaut baisajai, kodīgajai masai skart manas kājas. Sajutu sejā un plaukstās acumirklīgu, spēcīgu karstumu, tomēr slapjais apģērbs neļāva man apdedzināties vai aizdegties.
Tā kā biju aizvēris acis, lēciens beidzās neveikli un es atsitu gurnu pret tuvākā darbgalda akmens virsmu. Nepievērsdams tam uzmanību, skrēju pie Felas.
Vairīdamās no uguns, viņa bija atkāpusies uz darbnīcas ārsienas pusi un tagad lūkojās mani ieplestām acīm, priekšā paceltām rokām, kā gribēdama aizsargāties. Nolaid rokas! es iekliedzos un skrēju pie viņas, plati izpletis pilošo apmetni un stiepdams to viņai pretī. Nezinu, vai Fela dzirdēja mani caur liesmu dārdiem, bet viņa saprata. Nolaidusi rokas, viņa tuvojās apmetnim.
Pieskrējis viņai klāt, pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka uguns izplatās vēl straujāk, nekā biju gaidījis. Melna kā darva, migla krājās virs grīdas vairāk nekā pēdas augstumā. Liesmas plandījās tik augstu, ka es vairs nespēju ne saskatīt uguns sienas pretējo pusi, ne uzminēt, cik tā plata.
Uzmetu Felai apmetni, pilnīgi ietīdams viņas galvu. Man vajadzēs iznest tevi ārā! es iesaucos, vīstīdams viņu slapjajā audumā. Ja mēģināsi brist, tu sadedzināsi kājas. Viņa kaut ko atbildēja, bet vārdus noslāpēja slapjā apmetņa kārtas un uguns rūkoņa.
Es satvēru Felu un nevis pacēlu viņu uz rokām sev priekšā kā Drosmīgais Princis no pasaku grāmatas, bet pārmetu pār plecu kā kartupeļu maisu. Juzdams plecā cieši spiežamies viņas gurnu, skriešus metos pretī ugunij. Karstums svilināja seju, un es pacēlu brīvo roku, lai to aizsargātu, izmisīgi cerēdams, ka slapjās bikses pasargās manas kājas pret kodīgo miglu.
Tieši pirms lēciena uguni es dziļi ievilku elpu, bet gaiss bija sīvs un kodīgs. Sāku klepot un, ienirdams uguns sienā, ierāvu plaušās vēl vienu malku svilinošā gaisa. Migla kodīgi ieskāva manas kājas, un visapkārt trakoja liesmas; es skrēju un klepodams ierāvu arvien vairāk dedzinošā gaisa. Man reiba galva un mutē jautās amonjaka garša. Kādā tālīnā prāta daļiņā uzzibēja doma; protams, gaistoša viela.
Tad viss pazuda tukšumā.
* * *
Kad atguvos, mana pirmā doma nebija tāda, kā jūs varētu gaidīt. Bet varbūt tā tomēr nesagādās īpašu pārsteigumu, ja paši esat reiz bijuši jauni.
- Kāda pašlaik ir stunda? es drudžaini noprasīju.
- Pirmais zvans pēc pusdienlaika, atbildēja sievietes balss. Nemēģini celties!
Es atkritu atpakaļ. Man jau pirms stundas vajadzēja būt “Eolijā”, lai satiktos ar Dennu!
Nelaimīgs, ar smeldzošu kamolu pakrūtē, es pārlaidu skatienu apkārtnei. Spēcīgā antiseptiku smaka gaisā liecināja, ka atrodos kaut kur “Medikas” telpās. To apstiprināja arī gulta, kas bija gana ērta gulēšanai, bet ne tik ērta, lai tajā gribētos vāļāties bez iemesla.
Pagriezu galvu un ieraudzīju pazīstamas zaļas acis, virs kurām cirtojās īsi, gaiši mati. Ā! Ļāvu galvai atslābt spilvenā. Sveika, Mola!
Mola stāvēja pie augstās, letei līdzīgās virsmas, kas stiepās visapkārt istabai. Tradicionālās melnās krāsas, ko valkāja “Medikas” darbinieki, viņas bālo seju šķietami darīja vēl bālāku. Sveiks, Kvout! viņa atbildēja, turpinādama rakstīt savu ārstēšanas atskaiti.
- Dzirdēju, ka tu beidzot esot paaugstināta El’thes pakāpē, es teicu. Apsveicu! Visiem zināms, ka tu jau sen biji to pelnījusi.
Mola pacēla galvu, un bālās lūpas savilkās atturīgā smaidā. Šķiet, karstums nav kaitējis tavai sudraba mēlei. Viņa nolika rakstāmspalvu.
- Bet kā jūtas viss pārējais?
- Kājas nesāp, bet ir nejutīgas, tāpēc es spriežu, ka esmu apdedzinājies, bet tu jau esi tās kaut kā apstrādājusi. Pacēlu palaga malu, paskatījos zem tā un atkal rūpīgi apsedzos. Redzu arī, ka esmu gandrīz izģērbts. Pēkšņi mani sagrāba panika. Vai Fela izkļuva sveikā?
Mola nopietni pamāja ar galvu un, pienākusi tuvāk, apstājās blakus gultai. Viņai ir daži zilumi no tā, ka tu viņu nometi zemē, un mazliet apsvilinātas potītes. Bet viņa tika cauri vieglāk nekā tu.
- Un pārējie no “Frakcijas”?
- Ņemot vērā apstākļus, apbrīnojami labi. Ir daži apdegumi no karstuma vai skābes. Viena saindēšanās ar metālu, bet tā nebija nopietna. Aizdegšanās gadījumos dūmi nodara lielu ļaunumu, bet viela, kas šoreiz dega, šķiet, neizraisīja daudz dūmu.
- Bet tā izdalīja kaut ko līdzīgu amonjaka tvaikiem. Izmēģinājuma pēc es pāris reižu uzmanīgi ievilku elpu. Tomēr šķiet, ka plaušas es neesmu apdedzinājis, atvieglots sacīju. Pirms atslēdzos, es reizes trīs ievilku elpu.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un šķirbā parādījās Simmona galva. Ceru, ka tu neesi pliks?