Выбрать главу

- Daudz netrūkst, es atbildēju. Bet bīstamākās vietas ir apsegtas.

Aiz viņa ienāca Vilems, kas acīmredzami jutās neveikli. Tu ne

tuvu neesi tik sārts kā iepriekš, viņš teica. Ceru, ka tā ir laba zīme.

- Kājas viņam kādu laiku pasāpēs, bet nekas paliekošs nedraud, sacīja Mola.

-  Es tev atnesu citas drēbes, Simmons moži paziņoja. Tavējās vairs nebija nekur liekamas.

-  Ceru, ka tu izvēlējies vispiemērotāko no manas plašās gardero­bes? es sausi jautāju, cenzdamies slēpt samulsumu.

Simmons tikai paraustīja plecus par manu asprātību. Tu biji palicis bez kurpēm, bet citas es tavā istabā nevarēju atrast.

-  Tāpēc, ka tādu man nav, es atbildēju un paņēmu Simmona atnesto saini. Bet tas nekas. Esmu jau agrāk staigājis basām kājām.

* * *

No sava mazā piedzīvojuma es izkļuvu bez paliekošām sekām. To­mēr kādu laiku man sāpēja visas malas. Uguns bija apdedzinājusi plaukstas un kaklu, un, brizdams cauri uguns miglai, biju ieguvis vi­dēji vieglus skābes apdegumus kāju lejasdaļā.

Par spīti visam, es aizkliboju trīs garās jūdzes pāri upei uz Imri, negudri cerēdams, ka varbūt Denna mani vēl gaida.

Deohs pētoši nolūkojās, kā es šķērsoju “Eolijas” pagalmu, un nomē­roja mani ar izteiksmīgu skatienu. Ak mūžs, zēn! Tu izskaties kā novēlies no skrejoša zirga! Kur tavas kurpes?

-  Labs rīts arī tev! es dzēlīgi atbildēju.

-  Pēcpusdiena, nevis rīts, Deohs izlaboja, zīmīgi paskatīdamies augšup uz sauli. Kad mēģināju paiet viņam garām, viņš pacēla roku, lai mani apturētu. Diemžēl viņa ir projām.

-  Sasodīts…! es izgrūdu, juzdamies pārāk saguris, lai kārtīgi no­lamātos.

Deohs savilka seju līdzjūtīgā izteiksmē. Viņa apvaicājās par tevi, viņš mierinoši teica. Un ilgi gaidīja, gandrīz veselu stundu. Nekad nebiju redzējis to sievieti tik ilgi gaidām.

-  Vai viņa aizgāja ar kādu kopā?

Deohs paskatījās lejup uz savām plaukstām, kurās virpināja vara peniju, laizdams to pāri pirkstu kauliņiem un atpakaļ. Patiesībā viņa nav no tām meitenēm, kas daudz laika pavada vienatnē… Viņš

līdzjūtīgi paskatījās uz mani. Vairāki dabūja kurvīti, bet beigu beigās viņa aizgāja kopā ar kādu kungu. Es tomēr nedomāju kopā tādā nozīmē, saproti pareizi! Viņa meklē sev patronu, un tas vīrietis izskatījās tieši no tādām aprindām. Sirms, bagāts, tu jau zini, kādi tie izskatās.

Es nopūtos. Ja tev gadās viņu redzēt, pasaki, lūdzu… Bridi klusēdams prātoju, kā lai aprakstu notikušo. Vai tu mācētu pateikt “nenovēršami apstākļi” ar mazliet poētiskāku nokrāsu?

- Domāju, ka mācētu. Pastāstīšu, cik satriekts tu izskatījies, un pie­minēšu ari tavas basās kājas. Tas tev būs piemērots fons turpmākiem pielabināšanās mēģinājumiem.

Es gluži negribot pasmaidīju. Paldies!

-  Vai drīkstu izmaksāt tev dzeramo? Deohs piedāvāja. Vēl gan ir diezgan agrs, bet draugs vienmēr ir izņēmums.

Es papurināju galvu. Man jāiet atpakaļ. Sakrājies daudz darāmā.

* * *

Aizkliboju atpakaļ uz “Ankeru” un ieraudzīju, ka kroga telpas ir ļaužu pilnas un visi satraukti runā par ugunsgrēku “Frakcijā”. Nevē­lēdamies atbildēt uz jautājumiem, aizslīdēju līdz attālākam galdiņam, ieslīgu krēslā un palūdzu kādai no viesmīlēm atnest man bļodiņu zu­pas un maizi.

Kamēr tiesāju atnesto ēdienu, manas trenētās ausis uztvēra dažādas apmeklētāju stāstu drumslas. Tikai tobrīd, kad dzirdēju tās no citu cilvēku lūpām, es aptvēru, ko esmu izdarījis.

Biju pieradis, ka citi runā par mani. Kā jau esmu teicis, es cītīgi veidoju pats savu reputāciju. Taču šoreiz bija citādi: šī bija realitāte, nevis mākslīgs veidojums. Cilvēki bija jau sākuši izpušķot stāstīto un jaukt faktus, tomēr stāsta būtība palika nemainīga. Es biju izglābis Felu, izskrējis cauri ugunij un iznesis viņu drošībā. Gluži kā Drosmīgais Princis no pasaku grāmatas.

Pirmo reizi es izjutu, ko nozīmē būt varonim. Izbaudīju slavas garšu un sapratu, ka man tā gluži labi patīk.

SEŠDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . Roku nozīme

PĒC “ANKERA” viesnīcas pusdienām nolēmu atgriezties “Frakcijā” un paskatīties, cik liels kaitējums tai nodarīts. No dzirdētajiem stāstiem spriedu, ka ugunsgrēks savaldīts diezgan īsā laikā. Ja tā būtu patiesība, es varētu pat pabeigt iesākto darbu pie zilajiem izstarotājiem. Ja ne, varētu vismaz pameklēt savu pazudušo apmetni.

Pārsteidzošā kārtā lielākā “Frakcijas” daļa bija pārcietusi ugunsne­laimi ar itin niecīgiem postījumiem, tomēr darbnīcas ziemeļaustrumu daļa bija pilnīgi sagrauta. Tā bija pārvērtusies saplēstu stiklu, akmeņu un pelnu jūklī. Uz salauztu darbgaldu virsmām un grīdas laukumiem, kur uguns karstums bija sakausējis kopā dažādus metālus, mirgoja vara un sudraba drumslas.

Vēl nomācošāks par postažu bija tas apstāklis, ka darbnīca izskatījās pamesta. Nekad agrāk es nebiju redzējis šo vietu tukšu. Pieklauvēju pie Kilvina durvīm, tad ieskatījos kabinetā. Tukšs. Tas palīdzēja labāk saprast stāvokli. Neviens cits kā Kilvins nespētu vadīt sakopšanas dar­bus.

Izstarotāju pagatavošana prasīja vairāk stundu, nekā es biju pare­dzējis. Gūtie ievainojumi novērsa manu uzmanību no galvenā, un pārsietā īkšķa dēļ roka darbojās neveikli. Šim darbam, tāpat kā artefakcijas darinājumu lielākajai daļai, bija vajadzīgas divas veiklas rokas. Pat tāds sīks kavēklis kā pārsējs varēja kļūt par nopietnu apgrūtinā­jumu.

Tomēr es pabeidzu darāmo bez starpgadījumiem un nupat grasījos pārbaudīt izstarotājus, kad izdzirdēju gaitenī Kilvina balsi: viņš lamā­jās siaru valodā. Paskatījies pār plecu atpakaļ, redzēju viņu ienākam pa durvīm kopā ar vienu no maģistra Arvila gilleriem. Abi vīri devās Kilvina kabineta virzienā.

Aizvēru tvaika nosūkšanas nišu un devos uz Kilvina kabinetu, uz­manīgi skatīdamies, kur lieku savas kailās kājas. Pa logu redzēju, ka Kil­vins vicina rokas kā zemnieks, kas atbaida vārnas. Viņa rokas gandrīz

līdz elkoņiem bija ietītas baltos pārsējos. Pietiek! viņš teica. Ar tām es pats tikšu galā!

Otrs vīrietis saņēma vienu Kilvina roku un sakārtoja pārsējus. Kilvins atrāvās un pacēla abas rokas gaisā, kur tās nevarēja aizsniegt.

-    Lhinsatva. Es teicu: pietiek! Vīrietis sacīja kaut ko tik klusi, ka man neizdevās sadzirdēt viņa vārdus, bet Kilvins joprojām purināja galvu. Nē! Un liec mani mierā ar savām zālēm! Esmu nogulējis pie­tiekami ilgi!

Tad Kilvins ar rokas mājienu aicināja mani iekšā. E’lir Kvout! Man jārunā ar tevi.

Iegāju kabinetā, nezinādams, ko sagaidīt. Kilvins uzmeta man drū­mu skatienu. Vai tu zini, ko es atradu pēc uguns apdzēšanas? viņš noprasīja, pamādams uz tumša auduma kaudzi sev pretī uz galda. Kad viņš ar pārsieto roku uzmanīgi pacēla vienu stūri, es pazinu sava apdegušā apmetņa paliekas. Kilvins tās nikni sakratīja, un no kaudzes izkrita mana rokaslampa, neveikli aizripojot pa galdu.

-  Mēs runājām par tavu zagļu lampu tikai pirms divām dienām! Bet šodien es atrodu to mētājamies tur, kur to varēja netraucēti pievākt jebkurš šaubīgs tips! Viņš pārlaida man zvērojošu skatienu. Ko tu par to vari sacīt?

Es jutos gluži apstulbis. Piedodiet, maģistr Kilvin… Es biju… Man to atņēma…

Joprojām nikni zibošām acīm viņš paskatījās uz manām kājām.

-   Un kāpēc tu esi bez apaviem? Pat E’liram jābūt tik daudz prāta, lai šādā vietā nevazātos basām kājām! Ar nožēlu jāteic, ka tava uzvedība pēdējā laikā ir ārkārtīgi neapdomīga!