-Jūs nerunājat nopietni! es teicu. Visa darbnīca taču bija viena milzīga kurtuve! Tik daudz tomu karstuma jūs nevarējāt atvilkt! Kur jūs būtu to licis?
- Biju sagādājis tukšu karstuma rijēju ārkārtas vajadzībai. Uguns ir pati vienkāršākā no nelaimēm, uz kādām esmu sagatavojies.
Par tādu paskaidrojumu es tikai atmetu ar roku. Tik un tā tas nebūtu iespējams! Tur kopā vajadzēja būt… Mēģināju aprēķināt, cik daudz karstuma viņam būtu vajadzējis pārvietot, taču aprāvos, nezinādams, ar ko sākt.
- Mans aprēķins ir astoņsimt piecdesmit miljoni tomu, Kilvins teica. Bet, lai tiktu pie precīzāka skaitļa, ir jāpārbauda lūkas.
Jutos gluži mēms. Bet… kā?
- Ātri! Kilvins izdarīja zīmīgu kustību ar pārsietajām rokām.
- Bet viegli ne.
SEŠDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . Mūzām mainīgais vējš
NĀKAMO DIENU es aizvadīju ar kailām kājām un bez apmetņa, domādams drūmas domas par savu pašreizējo dzīvi. Mans bēdīgais stāvoklis ātri gaisināja varoņa lomas spožumu. Man bija tikai viena apvalkāta apģērba kārta. Mani apdegumi nebija nopietni, tomēr tie nemitējās sāpēt. Man nebija naudas ne pretsāpju līdzekļiem, ne jaunām drēbēm. Es košļāju rūgtu vītola mizu, un tikpat rūgts bija mans noskaņojums.
Nabadzība karājās man kaklā kā smags akmens. Vairāk nekā jebkad es izjutu atšķirību starp sevi un pārējiem studentiem. Ikvienam, kas mācījās Universitātē, kaut kur bija kāds drošs atbalsts. Simmona vecāki bija Aturas aristokrāti. Vilems nāca no bagātu tirgotāju ģimenes Šaldā. Ja viņiem rastos grūtības, viņi varētu aizņemties naudu ar ģimenes kredīta palīdzību vai aizrakstīt vēstuli uz mājām.
Es turpretī nevarēju pat atļauties kurpes. Man bija tikai viens krekls. Kā es varēju cerēt, ka pavadīšu Universitātē vēl vairākus gadus, kas vajadzīgi, lai kļūtu par pilntiesīgu arkanistu? Kā es varēju cerēt uz augstāku izglītības pakāpi, ja man nebija pieejami Arhīvi?
Līdz dienas vidum mans noskaņojums bija satumsis tiktāl, ka pusdienlaika pārtraukumā kļuvu skarbs pret Simmonu un mēs ķīvējāmies gluži kā vecs laulāts pāris. Vilems turējās savrup un apdomīgi nepacēla acis no ēdiena. Beidzot, laikam jau gribēdami mazināt manu draņķīgo omu, viņi aicināja mani rītvakar doties pāri upei, lai noskatītos “Trīs penijus par vēlēšanos”. Es piekritu, jo biju dzirdējis, ka spēlētāji rādot Feltemi oriģināllugu, nevis kādu no pārstrādātajām versijām. Tā atbilda manam noskaņojumam: tajā bija daudz melna humora, traģēdijas un nodevības.
Pēcpusdienā uzzināju, ka Kilvins ir pārdevis jau pusi no maniem izstarotājiem. Tā kā bija paredzams, ka jauno apstākļu dēļ tie ilgāku laiku būs pēdējie zilie izstarotāji, cena uzkāpa augstu, un mana daļa mazliet pārsniedza pusotru talantu. Man bija aizdomas, ka Kilvins ir
mazliet pārspīlējis cenu, un tas aizskāra manu pašlepnumu, tomēr pašreizējā stāvoklī es nemēģināju skatīties dāvātam zirgam zobos.
Diemžēl arī tas neuzlaboja manu garastāvokli. Tagad es varēju atļauties nopirkt kurpes un lietotu apmetni. Ja atlikušo dimestra daļu strādāšu, acis nepaceldams, varbūt sakrāšu tik daudz, lai samaksātu gan procentus, kas jāmaksā Devi, gan turpmāko mācību maksu. Tomēr šī doma nesagādāja prieku. Vairāk nekā jebkad es apzinājos savu nedrošo stāvokli. Tikai nieka solis šķīra mani no izputēšanas.
Noskaņojumam kļūstot arvien drūmākam, es nolēmu izlaist padziļinātās simpātijas nodarbību un doties pāri upei uz Imri. Kaut cik gaisināt manas melnās domas spēja vienīgi cerība, ka varētu ieraudzīt Dennu. Man vajadzēja viņai paskaidrot, kāpēc toreiz neierados uz mūsu norunāto satikšanos.
Ceļā uz “Eoliju” nopirku zemus zābakus, kas bija ērti staigāšanai un pietiekami silti gaidāmajiem ziemas mēnešiem. Līdz ar to mans maks atkal bija gandrīz iztukšots. Iziedams no kurpnieka darbnīcas, es drūmi pārskaitīju atlikumu: trīs džoti un viens drabs. Tarbeanas ielās aizvadītajā laikā es biju spējis ietaupīt vairāk naudas…
♦ ♦ ♦
- Šodien tu esi ieradies īstajā brīdī! Deohs teica, kad es tuvojos “Eolijai”. Tur tevi jau gaida.
Jutu, ka man sejā parādās muļķīgs smaids. Uzsitis viņam uz pleca, es devos iekšā.
Taču tur pie galdiņa mani gaidīja nevis Denna, bet Fela. Blakus stāvēja Stančions, sarunādamies ar viņu. Redzēdams mani ienākam, viņš pamāja ar roku un atgriezās savā ierastajā vietā pie bāra letes, iepriekš garāmejot draudzīgi paplikšķinājis man pa plecu.
Ieraudzījusi mani, Fela strauji piecēlās un steidzās man pretī. Brīdi man šķita, ka viņa kritīs manos apkampienos, it kā mēs būtu no jauna satikušies mīlētāji kādā samākslotā aturiešu traģēdijā. Tomēr viņa tikpat spēji apstājās, un tumšie mati uz muguras sašūpojās. Fela izskatījās tikpat jauka kā vienmēr, tikai vienu augsto vaiga kaulu apēnoja liels, violets zilums.
- Ak vai! es iesaucos, paceldams roku līdzjūtīgā žestā. Vai tas radās, kad es tevi nometu uz grīdas? Lūdzu, atvaino!
Fela neticīgi paskatījās uz mani, tad iesmējās. Vai tu atvainojies par to, ka iznesi mani no uguns elles?
- Tikai par to daļu, kad zaudēju samaņu un nometu tevi zemē. Tas notika tīrās muļķības dēļ. Aizmirsu aizturēt elpu un ierāvu plaušās slikto gaisu. Vai tev ir vēl citi ievainojumi?
- Tikai tur, kur tos publiskā vietā nevaru rādīt, viņa atbildēja, mazliet saviebdamās un izdarīdama gurnu kustību, kas mani jūtami samulsināja.
- Ceru, ka nav pārāk ļauni.
Fela savilka seju piktā izteiksmē. Kā tad! Ceru, ka nākamreiz tu būsi prasmīgāks. Glābjot meitenei dzīvību, jārikojas daudz maigāk.
- Pareizi teikts, es sacīju, mazliet nomierinājies. Uzskatīsim šo reizi par treniņu.
Brīdi valdīja saviļņojuma piesātināts klusums, un Felas smaids mazliet noplaka. Viņa pastiepa roku man pretī, tad sastomījās un ļāva tai nokrist atpakaļ gar sāniem. Nopietni, Kvout, es… tas bija briesmīgākais, kas ar mani jebkad noticis. Visapkārt uguns…
Fela pievēra acis un nolaida skatienu. Es zināju, ka miršu. Zināju pavisam skaidri. Bet stāvēju sastingusi kā… kā pārbiedēts trusis. Viņa paskatījās augšup, ar plakstiņiem notraukdama asaras, un sejā atkal parādījās pievilcīgais smaids. Un pēkšņi uzradies tu, izskrēji cauri ugunij! Neko tik apbrīnojamu es nebiju piedzīvojusi. Tas bija kā… Vai tu esi redzējis “Daeoniku”?
Es smaidīdams pamāju ar galvu.
- Tas bija gluži kā tajā skatā, kur Tarsus izlaužas no elles. Tu izniri no uguns, un es tūlīt zināju, ka viss būs labi. Viņa paspēra pussoli tuvāk un uzlika plaukstas uz manas rokas. Cauri kreklam es jutu viņas pieskāriena siltumu. Es tur būtu nomirusi… Viņa samulsusi aprāvās. Bet nu jau es sāku atkārtoties.
Es papurināju galvu. Tā nebija. Es tevi redzēju. Tu meklēji izeju.
- Nē. Es vienkārši stāvēju. Kā muļķa meitene no pasakām, ko man kādreiz lasīja māte. Es tās necietu. Es vienmēr jautāju: “Kāpēc viņa nemēģina izgrūst raganu pa logu? Kāpēc viņa neiebaro tam briesmonim indi?” Tagad Fela skatījās grīdā sev pie kājām un mati krita viņai pār seju. Viņas balss pieklusa arvien vairāk, līdz beidzot izklausījās gluži pēc nopūtas. “Kāpēc viņa vienkārši sēž un gaida, līdz kāds viņu izglābs? Kāpēc viņa neglābjas pati?”
Uzliku savu plaukstu viņējai, cerēdams viņu nomierināt. To darīdams, sajutu kaut ko neparastu. Felas plauksta nebija maiga un trausla, kā biju gaidījis. Tā bija stipra un raupja skulptores plauksta, kas pazina garas, grūtas stundas darbā ar āmuru un kaltu.