- Tā nav meitenes roka, es teicu.
Fela paskatījās augšup, un viņai acis iemirdzējās asaras. Viņa satrūkusies iesmējās, bet drīzāk tas bija šņuksts. Es… ko?
Es apmulsis pietvīku, jo sapratu, ka esmu pateicis aplamību, tomēr saņēmos. Tāda roka nav vārgai princesei, kura sēž, darinādama mežģīnes un gaidīdama, kad princis ieradīsies viņu glābt. Tāda roka ir sievietei, kura norāptos no torņa pa virvi, kas savīta no pašas matiem, un izglābtos vai ari nogalinātu savu gūstītāju briesmoni miegā. Es ieskatījos viņai acīs. Tāda roka ir sievietei, kura pati izskrietu cauri ugunij, ja neierastos es. Varbūt viņa apdedzinātos, bet izglābtos.
Pacēlu Felas plaukstu pie lūpām un noskūpstīju. Man šķita, ka tas jādara. Lai nu kā, es priecājos, ka varēju palīdzēt, smaidīdams teicu. Tātad tu saki… kā Tarsus?
Mani atkal apžilbināja viņas smaids. Kā Tarsus, kā Drosmīgais Princis un Orens Velsiters reizē! Fela smiedamās atbildēja. Viņa saspieda manu plaukstu. Nāc šurp! Es gribu tev kaut ko parādīt.
Fela aizvilka mani pie galdiņa, kur bija sēdējusi iepriekš, un pasniedza man saritināta auduma gabalu. Es jautāju Vilemam un Simmonam, ko tev varētu uzdāvināt, un man šķita, ka varētu noderēt… Viņa apklusa, pēkšņi sakautrējusies.
Tas bija apmetnis. Sulīgi tumšs meža zaļums, labas kvalitātes audums, elegants piegriezums. Tas nebija pirkts no kāda sīkumu tirgotāja mantu vezuma. Tas bija apmetnis, kādu man nebūtu cerību jebkad nopirkt pašam.
- Es liku drēbniekam iešūt tajā daudzas mazas kabatiņas, Fela nervozi teica. Sims un Vils minēja, ka tas esot ļoti svarīgi.
- Tas ir brīnum skaists, es teicu.
Felas seja atkal iemirdzējās smaidā. Izmēri man bija jāmēģina uzminēt, viņa atzinās. Pielaiko, vai derēs! Izņēmusi apmetni no manām rokām, viņa pienāca pavisam tuvu un aplika to man ap pleciem, izliecot rokas gluži kā apskāvienā.
Es stāvēju, Felas vārdiem izsakoties, kā pārbiedēts trusis. Viņa atradās tik tuvu, ka es jutu viņas siltumu, un, kad viņa pieliecās, lai sakārtotu apmetni man uz pleca, viena krūts pieskārās manai rokai. Stāvēju nekustīgs kā statuja. Pāri Felas plecam telpas viņā malā pie durvīm redzēju Deohu, kura sejā rotājās plats smīns.
Fela atkāpās, kritiski nopētīja mani, tad atkal pienāca tuvāk un sakārtoja dažas krokas apmetņa aizdarē man uz krūtim. Tev tas piestāv! viņa sacīja. Krāsa izceļ tavas acis. Tās gan nav īpaši jāizceļ. Dzīvākais zaļums, kādu es šodien esmu redzējusi. Kā gabaliņš no pavasara.
Kad Fela vēlreiz atkāpās, lai apbrīnotu savu dāvanu, es ieraudzīju pa “Eolijas” durvīm izslīdam pazīstamu stāvu. Denna! Tikai īsu mirkli redzēju viņas profilu, bet pazinu viņu tikpat noteikti kā pats savas rokas. Varēju tikai minēt, cik daudz viņa ir redzējusi un kādus secinājumus no tā izdarījusi.
Mana pirmā impulsīvā vēlme bija mesties ārā pa durvīm viņai pakaļ. Paskaidrot, kāpēc neesmu ieradies uz mūsu norunāto satikšanos pirms divām dienām. Atvainoties. Pateikt, ka sieviete, kura bija aplikusi man rokas, tikai pasniedza man dāvanu, ka vairāk nekā tur nebija.
Fela izlīdzināja apmetni man uz pleca un paraudzījās uz mani ar mirdzošām acīm, kurās tikai pirms īsa brīža bija riesušās asaras.
- Tas der lieliski, es teicu, saņemdams audumu pirkstos un paplezdams apmetni plašāk. Daudz labāks, nekā es būtu pelnījis, un tev nevajadzēja tā darīt, tomēr paldies!
- Es gribēju apliecināt, cik augstu vērtēju to, ko tu izdarīji. Viņa atkal pieskārās man pie rokas. Tas patiesībā ir tīrais sīkums. Ja varu vēl kaut ko darīt tavā labā, vari lūgt jebkādu pakalpojumu. Tikai iegriezies… Viņa apklusa un jautājoši pavērās manī. Vai tev nekas nekait?
Paskatījos viņai garām uz durvīm. Denna tagad noteikti ir jau projām. Es viņu vairs nepanāktu.
- Nē, viss kārtībā, es meloju.
* * *
Fela izmaksāja man dzeramo, un kādu laiku mēs sarunājāmies par dažādiem sīkumiem. Biju pārsteigts, uzzinot, ka viņa pēdējos mēnešus ir strādājusi Elodina vadībā. Fela greba viņam skulptūras, un par to viņš savukārt palaikam mēģināja viņu mācīt. Stāstīdama viņa izteiksmīgi pablisināja acis. Elodins bija pamodinājis viņu nakts vidū un aizvedis uz pamestu akmeņlauztuvi pilsētas ziemeļos. Viņš bija ielicis Felai kurpēs slapju mālu un licis visu dienu tajās staigāt. Viņš pat… Fela pietvīka, papurināja galvu, un stāsts aprāvās. Es jutu ziņkārību, bet
negribēju likt viņai justies neveikli, tāpēc vairāk neko nejautāju, un mēs abi vienojāmies, ka Elodins ir vairāk nekā pa pusei jucis.
Visu šo laiku es raudzījos uz durvīm, veltīgi cerēdams, ka Denna varētu atgriezties un es viņai varētu pastāstīt visu patiesību.
Beidzot Fela devās atpakaļ uz Universitāti, uz abstraktās matemātikas nodarbību. Es paliku “Eolijā”, malkodams dzērienu un gudrodams, kā varētu izlīdzināt attiecības ar Dennu. Man būtu gribējies kārtīgi piedzerties, bet to es nevarēju atļauties, tāpēc, saulei rietot, lēni kliboju atpakaļ pāri upei.
* * *
Tikai tad, kad gatavojos doties kārtējā gājienā pa “Centra” ēkas jumtiem, es aptvēru dažu Kilvina teikto vārdu nozīmi. Ja jau lielākā daļa kaulu darvas bija aizplūdusi lejā cauri restēm…
Auri! Viņa mitinājās tuneļos zem Universitātes ēkām. Es metos uz “Mediķu”, cik ātri spēdams, par spīti gurdumam un sāpīgajiem ievainojumiem. Pusceļā man laimējās sastapt Molu, kas gāja cauri vienam no iekšpagalmiem. Iesaucos un pamāju ar roku, lai pievērstu viņas uzmanību.
Mola nopētīja mani ar aizdomīgu skatienu. Tu, cerams, negrasies dziedāt man serenādi? viņa noprasīja, man tuvojoties.
Pārvietodams lautu uz pleca, es papurināju galvu. Es gribēju kaut ko lūgt. Par kādu paziņu, kam varbūt vajadzīga palīdzība.
Viņa gurdi nopūtās. Tev jāiet…
- Es nevaru iet pēc palīdzības uz “Mediķu”! Manā balsi ieskanējās bažīgi toņi. Lūdzu, Mola! Apsolu, ka tas nevilksies ilgāk par pusstundu, bet mums jārikojas tūlīt. Baidos, ka varbūt ir jau par vēlu.
Kaut kas manā balsī viņu pārliecināja. Kas noticis ar tavu paziņu?
- Varbūt apdegumi, varbūt skābe, varbūt dūmi. Tas pats, ko vakar piedzīvoja cilvēki “Frakcijā”. Varbūt ir vēl ļaunāk.
Mola gatavībā sakustējās. Es aiziešu uz savu istabu pēc aptieciņas.
- Ja neiebilsti, es pagaidīšu tepat. Apsēdos uz tuvējā sola. Bez manis tev tas izdosies ātrāk.
Gaidīdams centos nedomāt par saviem apdegumiem un zilumiem un, kad Mola atgriezās, aizvedu viņu līdz “Centra” dienvidrietumu sienai ar trim dekoratīviem skursteņiem. Pa šiem mēs varam tikt augšā uz jumta.
Viņa uzmeta man ziņkārīgu skatienu, tomēr nolēma pagaidām paturēt jautājumus pie sevis.
Lēni uzrāpos līdz skurstenim, balstīdams kājas un rokas pret akmeņu radzēm. Šis bija viens no vieglākajiem ceļiem uz “Centra” jumtu. Izvēlējos to gan tāpēc, ka nezināju, vai Mola ir veikla kāpēja, gan tāpēc, ka pats savu ievainojumu dēļ pašlaik nejutos atbilstošā formā.
Mola panāca mani uz jumta. Viņai mugurā joprojām bija tumšais “Medikas” apģērbs, bet virs tā viņa bija uzmetusi pelēku apmetni, ko paņēmusi savā istabā. Es izvēlējos apkārtceļu, lai mēs varētu iet pa jumta drošākajām vietām. Vakars bija tumšs, bet skaidrs, un mūsu ceļu apgaismoja mēness sirpis.
-Ja es tevi nepazītu, Mola teica, kad gājām apkārt augstam ķieģeļu skurstenim, es domātu, ka tu mani gribi ievilināt klusā vietā nepiedienīgu nolūku dēļ.
- Un kāpēc tu domā, ka tā nav? es nebēdīgi atvaicāju.