- Tu neesi tāda tipa cilvēks, viņa atbildēja. Turklāt tu knapi vari paiet. Ja tu mēģinātu kaut ko pasākt, es tevi nogrūstu no jumta.
- Necenties saudzēt manas jūtas! es pasmiedamies attraucu. No jumta tu mani varētu nogrūst pat tad, ja es nebūtu pa pusei kroplis.
Paklupu pret neredzamu izcilni un gandrīz nokritu, jo ievainojumu dēļ manām reakcijām trūka vajadzīgā asuma. Apsēdos uz neliela jumta paaugstinājuma un gaidīju, līdz īslaicīgais reibonis pāries.
- Tev nav labi? Mola jautāja.
- Laikam jau nav, es atbildēju un piespiedu sevi piecelties. Mums jānokļūst tur, tajā jumta malā. Bet varbūt labāk būs, ja tu pagaidām paliksi tepat un izturēsies klusu. Drošības dēļ.
Es aizgāju līdz jumta malai. Paskatījos lejā uz dzīvžoga krūmiem un ābeli. Apkārtējie logi bija tumši.
- Auri! es klusi iesaucos. Vai tu esi tur? Brīdi pagaidīju, satraukdamies arvien vairāk. Auri, vai tu esi ievainota?
Atbildes nebija. Es klusi nolamājos.
Mola sakrustoja rokas. Man šķiet, ka esmu bijusi pietiekami pacietīga. Varbūt tu man pastāstīsi, kas te notiek?
- Nāc līdzi, un es pastāstīšu! Ierāpos ābelē un sāku uzmanīgi kāpt lejā. Pēc tam gar dzīvžogu aizgāju līdz dzelzs restēm. No tām vēdīja tikko jaušama, bet neatslābstoša smaka: kaulu darvas amonjaks. Parāvu restes un pacēlu tās dažas collas augšup, bet tad tās kaut kur aizķērās. Es šeit pirms dažiem mēnešiem ar kādu sadraudzējos, paskaidroju Molai, nervozi mēģinādams iebāzt plaukstu starp stieņiem. Viņa dzīvo tur lejā. Man bail, ka viņa varētu būt cietusi. No “Frakcijas” pa notekām aizplūda pamatīga daļa darvas.
Mola brīdi klusēja. Izklausās, ka tu runā nopietni. Es taustījos pa tumšo tukšumu zem restēm, mēģinādams izdibināt, kā Auri tās aizdarījusi. Bet kāda cilvēciskā būtne ir spējīga tur dzīvot?
- Izbiedēta būtne, es atbildēju. Būtne, kas baidās no skaļiem trokšņiem, no cilvēkiem un no atklātām debesīm. Man vajadzēja gandrīz mēnesi, lai izvilinātu viņu no pazemes ejām, un vēl vairāk, lai piedabūtu viņu runāt.
Mola nopūtās. Ja neiebilsti, es apsēdīšos. Viņa aizgāja līdz netālajam soliņam. Visu dienu esmu bijusi uz kājām!
Es turpināju pētīt un taustīt restes, taču, lai kā centos, neatradu nekādu āķi vai citu aizdari. Mans satraukums augtin auga, un, ieķēries stieņos, es sāku tos drudžaini raustīt. Dobjām metāliskām skaņām sekoja tikpat metāliskas atbalsis, taču atvērt restes man neizdevās.
- Kvout? atskanēja pazīstama balss, un, paskatījies augšup, es ieraudzīju Auri stāvam uz jumta malas. Viņas siluets iezīmējās pret naksnīgajām debesīm un kuplie mati kā mākonis ietvēra sīko seju.
-Auri! Mans sasprindzinājums saucienā izlauzās uz āru, un nākamajā mirklī mani pārņēma ļengans nespēks. Kur tu biji?
- Debesīs bija mākoņi, viņa vienkārši atbildēja un panācās pa jumtu uz ābeles pusi. Tāpēc es izgāju ārā pameklēt tevi. Bet tagad atkal spīd mēness, tāpēc es eju atpakaļ.
Auri nolaidās lejā pa koku, bet sastinga uz vietas, ieraudzījusi uz sola apmetnī ievīstīto Molas stāvu.
- Es atvedu līdzi draugu, Auri, sacīju, cik maigi vien iespējams.
- Ceru, ka tev nav iebildumu.
Iestājās ilgs klusums. Vai viņš ir labsirdīgs?
- Tā ir viņa. Un, jā, viņa ir labsirdīga.
Auri sasprindzinājums mazliet atslāba, un viņa paspēra dažus soļus uz manu pusi. Es tev atnesu putna spalvu, kurā ir pavasara vējš, bet, tā kā tu aizkavējies… viņa nopietni paskatījās uz mani, tās vietā tu dabūsi monētu. Auri pacēla naudas gabalu izstieptā rokā, turēdama to starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tā gādās par tavu drošību tumsā. Vismaz tik, cik tas iespējams. Monētas apveidi atgādināja aturiešu grēksūdzes piederumu, bet mēness gaismā tā mirdzēja kā sudrabs. Nekad agrāk tādu monētu es nebiju redzējis.
Nometies ceļos, es atvēru lautas futrāli un izņēmu no tā nelielu sainīti. Te ir daži tomāti, pupas un vēl kaut kas īpašs. Pacēlu mazu maisiņu, par kuru pirms pāris dienām biju atdevis lielāko dalu savas naudas: neparedzētie notikumi tad vēl nebija sākušies. Tas ir jūras sāls.
Auri to paņēma un ieskatījās mazajā ādas apvalkā. Tas gan ir jauki, Kvout! Kas sāli dzīvo?
Trīs minerāli, es nodomāju. Hroms, basais, malijs, jods… viss, kas vajadzīgs tavam organismam, taču to nevar iegūt no āboliem un maizes vai pārējā, ko tev izdodas sagrabināt, kad es nevaru tevi atrast.
- Zivju sapņi, es teicu. Un jūrnieka dziesmas.
Auri apmierināta pamāja ar galvu un apsēdās, izklādama savu nelielo galdautiņu un ar ierasto rūpību sakārtodama uz tā ēdienu. Noraudzījos, kā viņa sāk ēst un iemērc zaļo pupas pāksti sālī, tad nokož kumosu. Izskatījās, ka viņa nav cietusi no negadījuma sekām, taču blāvajā mēness gaismā to bija grūti pateikt. Man vajadzēja zināt pavisam skaidri. Vai tev nekas nekait, Auri?
Viņa piešķieba galvu un ziņkāri paskatījās uz mani.
- Šeit izcēlās liels ugunsgrēks. Prāva daļa no degošās vielas ieplūda notekās. Vai tu to redzēji?
- Augstais Dievs, jā! viņa atsaucās plati ieplestām acīm. Plūda pa visām malām, cirslīši un jenoti bēga kur kurais, lai tiktu ārā!
- Vai tevi tas neskāra? es jautāju. Vai tu neapdedzinājies?
Auri papurināja galvu, smaidīdama viltīgu bērna smaidu. Nē, nē!
Mani tas nevarēja aizsniegt.
- Vai tu biji tuvu ugunij? es jautāju. Vai ieelpoji dūmus?
- Kāpēc lai es elpotu dūmus? Auri paskatījās uz mani gluži kā uz plānprātiņu. Tagad visa Apakšzeme ož pēc kaķu mīzaliem. Viņa sarauca degunu. Izņemot “Lejgalu” un “Pazemi”.
Mans satraukums sāka pierimt, bet es pamanīju, ka Mola uz soliņa nemierīgi sakustas. Auri, vai mana draudzene drīkst pienākt tuvāk?
Auri roka ar pacelto pupas pāksti apstājās un sastinga pusceļā uz muti, bet tad viņa nomierinājās un pamāja ar galvu, smalkajiem matiem saviļņojoties visapkārt galvai.
Es pamāju Molai ar roku, un viņa lēni nāca uz mūsu pusi. Jutu neomulīgas bažas, kāda būs šī satikšanās. Man bija vajadzējis vairāk par mēnesi saudzīgi labināt Auri, lai viņa iznāktu no sava mitekļa pazemes ejās zem Universitātes. Baidījos, ka nepiemērota Molas reakcija var aizbaidīt Auri atpakaļ pazemē, kur es nekad viņu vairs nespētu atrast.
Es norādīju uz Molu. Tā ir mana draudzene Mola.
- Sveiki, Mola! Auri viņai uzsmaidīja. Tev ir tādi paši saulaini mati kā man. Vai gribi ābolu?
Mola rādīja piesardzīgi neizteiksmīgu seju. Paldies, Auri! Labprāt.
Auri pielēca kājās un aizskrēja līdz vietai, kur ābeles zari piekļāvās jumta malai. Pēc tam viņa skriešus metās atpakaļ pie mums, un mati plīvoja viņai aiz muguras kā karogs vējā. Viņa iedeva Molai ābolu.
- Tajā iekšā ir vēlēšanās, Auri lietišķi sacīja. Vispirms labi padomā, ko vēlies, un tikai tad kod! To pateikusi, viņa apsēdās agrākajā vietā un, cītīgi košļādama, apēda vēl vienu pupas pāksti.
Mola kādu laiku lūkojās ābolam garām un tikai pēc krietna brīža nokoda kumosu.
Auri ātri pabeidza maltīti un aizsēja ciet sāls maisiņu. Tagad spēlē! viņa pacilāti iesaucās. Spēlē!
Es smaidīdams izvilku no futrāļa lautu un pārlaidu plaukstu stīgām. Par laimi, īkšķis bija ievainots tai rokai, ar kuru jāspēlē akordi, tāpēc tas sagādāja mazāk neērtību.
Skaņodams stīgas, es paskatījos uz Molu. Tu vari iet projām, ja vēlies, es teicu. Negribu nejaušības pēc spēlēt tev serenādi.
- Nē, neej vis! Auri pagriezās pret Molu, un viņas seja izskatījās ārkārtīgi nopietna. Viņa balss ir kā pērkona negaiss, un viņa rokas pazīst ikvienu noslēpumu, kas noglabāts zem vēsās, tumšās zemes.