Molas lūpu kaktiņos ievilkās tikko jaušams smaids. Tad jau es laikam gribēšu palikt.
Tā nu es spēlēju viņām abām, kamēr zvaigznes virs galvas turpināja savu mūžīgo, vienmērīgo gaitu.
* * *
- Kāpēc tu nevienam to nestāstīji? Mola jautāja, kad mēs pār jumtiem devāmies atpakaļ.
- Man šķita, ka tur nevienam nav jāiejaucas, es atbildēju. Ja viņa gribētu, lai cilvēki zina, kur viņa ir, tad droši vien pastāstītu viņiem to pati.
- Tu taču saproti, ko es domāju! Mola pikti izmeta.
- Es saprotu, ko tu domā, es nopūtos. Bet kāds no tā būtu labums? Viņa jūtas laimīga tur, kur ir.
- Laimīga? Molas balsī skanēja pilnīga neticība. Viņa dzīvo skrandās un pusbadā. Viņai vajadzīga palīdzība! Vajadzīgs ēdiens un apģērbs.
- Ēdienu es viņai atnesu, es sacīju. Un atnesīšu ari apģērbu, līdzko… Sastomījos, negribēdams atzīt savu nožēlojamo nabadzību. Vismaz atklātos vārdos ne. Līdzko man tas būs iespējams.
- Kāpēc jāgaida? Ja vien tu kādam pastāstītu…
- Protams! es sarkastiski atmetu. Nav šaubu, ka Džamisons mestos šurp ar šokolādes kasti un dūnu pēli, līdzko uzzinātu, ka zem viņa Universitātes mitinās izsalkusi, pa pusei jukusi studente. Viņi to vienkārši piebeigtu, tu taču zini!
- Nav teikts… Mola pat īsti necentās iebilst, labi zinādama, ka es runāju patiesību.
- Saproti, Mola, ja kāds nāks viņu meklēt, viņa kā trusis iebēgs dziļāk pazemes alās. Tie viņu tikai aizbaidīs, un es zaudēšu jebkādu iespēju viņai palīdzēt.
Mola noskatījās lejup uz mani, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Nu labi. Pagaidām lai viss paliek, kā ir. Bet tev vajadzēs mani vēlreiz atvest šurp, jo es gribu atnest viņai kaut ko no savām drēbēm. Tās gan būs viņai par lielu, tomēr labākas nekā pašreizējās skrandas.
Es papurināju galvu. Nesanāks! Pirms pāris dienkopām es atnesu viņai lietotu kleitu. Viņa teica, ka valkāt citu cilvēku drēbes esot pretīgi.
Mola izskatījās samulsusi. Viņa neizskatījās pēc keldietes. Nepavisam ne.
- Varbūt viņa vienkārši ir tā audzināta.
- Vai tu pašlaik jūties kaut cik labāk?
- Jā, es meloju.
- Bet tu drebi! Mola pastiepa roku. Atbalsties pret mani!
Savilcis sev apkārt jauno apmetni, es satvēru viņas elkoni un lēni
devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu.
SEŠDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . vējš un sievietes iedomas
DIVAS NAKAMĀS DIENKOPAS jaunais apmetnis sildīja mani atkārtotajos ceļojumos uz Imri, kuros man nekādi neizdevās sastapt Dennu. Man vienmēr bija kāds iemesls doties pāri upei: jāaizņemas grāmata no Devi, jāēd pusdienas kopā ar Threpi, jāuzstājas ar priekšnesumu “Eolijā”. Taču īstais iemesls bija Denna.
Kilvins pārdeva manus atlikušos izstarotājus, apdegumi pamazām sadzija, un mans noskaņojums uzlabojās. Varēju atļauties dažas greznības, piemēram, ziepes un jaunu kreklu sadegušā vietā. Šodien biju devies uz Imri nopirkt basala skaidiņas, kas man bija vajadzīgas pašreizējam projektam: lielai simpātijas lampai ar diviem izstarotājiem, kurus biju paturējis pats sev. Cerēju gūt pieklājīgu peļņu.
Varbūt jums šķiet savādi, ka materiālus saviem meistarojumiem es pastāvīgi iegādājos viņā upes pusē, taču bēdīgā patiesība bija tāda, ka tirgotāji Universitātes tuvumā nereti izmantoja studentu kūtrumu un paaugstināja cenas. Ja varēju ietaupīt pāris peniju, man bija vērts doties tālākā gājienā.
Izdarījis savu darāmo, es devos uz “Eoliju”. Deohs, kā parasti, stāvēja ierastajā vietā pie ieejas, atspiedies pret durvīm. Es cītīgi skatos, vai neparādīsies tava meitene, viņš teica.
Juzdamies aizkaitināts, ka man tik skaidri var redzēt cauri, es atrūcu: Viņa nav mana meitene.
Deohs pabolīja acis. Lai tā būtu! Sacīsim: tā meitene. Denna, Dianna, Daienne… vienalga, kā viņa kuro reizi sevi nosauc. Neesmu redzējis viņu ne pa gabalu, ne tuvumā. Esmu pat apvaicājies, bet jau veselu dienkopu neviens viņu nekur nav manījis. Acīmredzot aizceļojusi no pilsētas. Tā viņa mēdz darīt. Viens mirklis, un projām.
Centos neizrādīt savu vilšanos. Nevajadzēja pūlēties, es teicu.
- Lai nu kā, tomēr paldies!
- Es netaujāju tikai tevis dēļ, Deohs atzinās. Man arī pašam viņa patīk.
- Ak tā? es atjautāju, cik vienaldzīgi spēdams.
- Neskaties tā uz mani! Es neesmu nekāds sāncensis. Deohs greizi pasmaidīja. Vismaz tagad vairs ne. Kaut arī es neesmu no jums. Universitātes gudreļiem, mēnesi skaidrās debesīs es saredzu gluži labi. Man pietiek prāta, lai pa otram lāgam nebāztu roku tajā pašā ugunskurā.
Samulsis vēl vairāk nekā iepriekš, pūlējos savilkt seju vienaldzīgā izteiksmē. Parasti es nejauju emocijām tik skaidri izpausties uz āru.
- Tātad jūs ar Dennu…
- Stančions joprojām nerimstas zāģēt mani par to, ka esmu aplidojis divreiz jaunāku meiteni par sevi. Viņš mulsi paraustīja platos plecus. Un tomēr viņa man joprojām patīk. Pēdējā laikā es jūtos pret viņu apmēram tā, kā justos pret savu mazo māsiņu.
- Cik sen tu viņu pazīsti? es nespēju apvaldīt ziņkāri.
- Es nevaru pat sacīt, ka viņu patiešām pazīstu, puis. Bet pirmoreiz satiku viņu pirms… pirms diviem gadiem, vai? Nē, tik sen ne, varbūt pirms gada un vēl mazliet… Deohs izlaida abas plaukstas caur gaišajiem matiem un izstaipījās, izliekdams muguru. Spēcīgie roku muskuļi izspīlēja kreklu. Tad viņš ar spēju, skaļu nopūtu atslābinājās un pārlaida skatienu gandrīz tukšajam pagalmam. Rosība sāksies tikai pēc pāris stundām. Varbūt ienāksi un dosi vecam vīram iespēju kopīgi pasēdēt un iedzert? Viņš piešķieba galvu uz bāra pusi.
Es paskatījos uz Deohu: garš, muskuļots, iededzis vīrietis. Vecam vīram? Es teiktu, ka tev visi mati un zobi vēl ir vietā! Cik gadu tev varētu būt, kādi trīsdesmit, vai?
- Nekas vīrietim neliek justies tik vecam, kā to spēj jauna sieviete. Viņš uzlika roku man uz pleca. Nāc, iedzersim kādu kausu! Aizgājām pie garās sarkankoka letes, un Deohs murminādams pārlūkoja pudeles. “Alus atmiņu deldē, brendijs sūrumu dedz, vīns turpretī vismaigāk sāpošu sirdi sedz.” Viņš apklusa un, saraucis pieri, paskatījās uz mani. Tālāk es neatceros. Un tu?
- Šo es nekad neesmu dzirdējis, es teicu. Bet Tekams apgalvo, ka no visiem dzērieniem vienīgi vīns esot piemērots atmiņām. Viņš teica, ka labs vīns saglabājot skaidrību un koncentrēšanos, bet reizē ļaujot tīkami iekrāsot atmiņas.
- Pareizi teikts! Deohs sacīja un, pameklējies plauktos, izvilka pudeli, pacēla to pret lampu un palūkojās cauri stiklam. Skatīsim viņu rozā gaismā, labi? Viņš paņēma divas glāzes un aizveda mani uz savrupu nišu telpas kaktā.
- Tātad tu kādu laiku esi bijis draugos ar Dennu, es atgādināju, kamēr viņš lēja mums glāzēs bāli sarkanu vīnu.
Deohs atspieda muguru pret sienu. Brīžam biju, brīžam ne. Atklāti sakot, biežāk ne.
- Kāda viņa bija tolaik?
Deohs ilgi pārdomāja atbildi, piešķirdams jautājumam lielāku nozīmi, nekā es biju gaidījis. Viņš iedzēra malku vīna. Tāda pati, viņš beidzot teica. Laikam tak bija jaunāka, bet arī tagad viņa neizskatās necik vecāka. Mani vienmēr pārsteidza, ka viņa ir vecāka par saviem gadiem. Deohs sarauca pieri. Ne jau veca, drīzāk es teiktu…
- Vairāk nobriedusi? es ierosināju.
Viņš papurināja galvu. Nē. Bet es nezinu īsto vārdu. Tas ir apmēram tā, it kā tu skatītos uz lielu ozolu. Tu jūti bijību ne jau tāpēc, ka tas ir vecāks par citiem kokiem vai garāks. Vienkārši tam piemīt kaut kas tāds, kā citiem kokiem nav. Komplicētība, stabilitāte, nozīmība. Deohs pikti sarauca pieri. Sasodīts, muļķīgāku salīdzinājumu būtu grūti atrast.