Jutu, ka man sejā parādās smaids. Prieks redzēt, ka es neesmu vienīgais, kurš nespēj iekļaut viņu vārdos.
- Iekļaut viņu nevar nekur, Deohs piekrita un izdzēra savu atlikušo vīnu. Paņēmis pudeli, viņš viegli piesita tās kaklu manai glāzei. Es to iztukšoju, un viņš vēlreiz piepildīja abas glāzes.
- Tolaik viņa bija tikpat nevaldāma un neaprēķināma, viņš turpināja. Tikpat skaista kā tagad, piesaistīja skatienus un tricināja sirdis. Viņš vēlreiz paraustīja plecus. Kā jau teicu, gandrīz tāda pati kā tagad. Pievilcīga balss, vieglas kustības, aša valoda, tikpat vīriešu apbrīnota, cik sieviešu nicināta.
- Nicināta? es pārjautāju.
Deohs paskatījās uz mani tā, it kā nesaprastu manu jautājumu.
- Sievietes Dennu neieredz, viņš vienkārši teica, it kā atkārtodams to, ko mēs abi jau zinām.
- Neieredz? Tāda doma man šķita satriecoša. Kāpēc?
Deohs neticīgi paskatījās uz mani un skaļi iesmējās. Kungs tētīt, tu patiešām neko nezini par sievietēm! Citkārt par tādu piezīmi es noskaistos, taču Deohs bija pati labsirdība. Padomā taču! Viņa ir skaista un valdzinoša. Vīrieši dīdās ap viņu kā brieži riestā. Viņš nebēdīgi pameta ar roku. Skaidrs, ka sievietes to necieš.
Atcerējos, ko Simmons pirms nepilnas dienkopas bija teicis par Deohu: Viņš atkal ir pamanījies dabūt visskaistāko sievieti Pietiek tādu redzēt, lai vīrietis liktos neciešams. Viņa man vienmēr ir likusies diezgan vientuļa, es teicu. Varbūt tieši tāpēc.
Deohs nopietni pamāja ar galvu. Tur ir sava patiesība. Nekad neesmu redzējis viņu citu sieviešu sabiedrībā, un ar vīriešiem viņas veiksme ir tāda pati kā… Viņš apklusa, meklēdams salīdzinājumu.
- Kā… pie velna! Deohs bezcerīgi nopūtās.
- Tu droši vien zini teicienu: atrast trāpīgu salīdzinājumu ir tikpat grūti kā… Es savilku seju domīgā izteiksmē. Tikpat grūti kā… Bez skaņas nevarīgi noplātīju rokas.
Deohs iesmējās un vēlreiz piepildīja mūsu glāzes. Es pamazām sāku atslābināties. Starp vīriem, kas cīnījušies ar vieniem un tiem pašiem ienaidniekiem un pazinuši vienas un tās pašas sievietes, palaikam pastāv biedriskums, kādu neatrast citu cilvēku attiecībās. Vai viņa arī tolaik mēdza pazust? es jautāju.
Deohs apstiprinoši pamāja ar galvu. Nekāda brīdinājuma, tikai pēkšņi ir projām. Reizēm kādu dienkopu. Reizēm vairākus mēnešus.
- “Nav nosakāms vēja un sievietes iedomu lidojums,” es citēju. Biju cerējis, ka tas izklausīsies dziļdomīgi, taču tas izlauzās drīzāk kā sarūgtinājums. Vai tev ir nojausma, kāpēc viņa tā dara?
- Esmu par to domājis, Deohs domīgi novilka. Daļēji, manuprāt, iemesls ir viņas daba. Varbūt viņā vienkārši mājo klejotāju asinis.
Pēc šiem vārdiem mans nemiers mazliet pierima. Trupas gados mans tēvs palaikam bija licis novākt apmetni un doties projām no pilsētas, kaut gan mēs bijām draudzīgi uzņemti un publika bija dāsna. Vēlāk viņš bieži bija skaidrojis man iemeslus: dusmīgs konstebla skatiens, pārāk daudz dievinošu nopūtu no pilsētas jaunajām sievām…
Bet dažreiz iemesla vispār nebija. Mēs, Rū cilts, esam dzimuši ceļotāji, dēls. Kad asinis liek man klejot, es tām ļaujos un uzticos.
- Bet galvenais laikam tomēr ir viņas dzīves apstākļi, Deohs turpināja.
- Apstākļi? es ziņkāri pārjautāju. Mūsu kopējās sarunās Denna nekad nebija ieminējusies par savu pagātni, un es vienmēr biju piesardzīgs un nemēģināju viņu skubināt. Labi zināju, ko nozīmē nevēlēšanās kavēties pagātnē.
- Redzi, viņai nav ne ģimenes, ne iztikas līdzekļu. Nav pastāvīgu draugu, kas palīdzētu izkļūt no grūtībām, ja tādas rodas.
- Arī man ir tāpat, es norūcu, mazliet saīdzis izdzertā vīna iespaidā.
- Tur ir liela atšķirība, Deohs atteica ar vieglu pārmetumu balsī.
- Vīrietim ir daudz iespēju lauzt pasaulē ceļu. Tu esi izcīnījis vietu Universitātē, un, pat ja nebūtu, tev būtu citas iespējas. Viņš palūkojās uz mani ar viszinīgu skatienu. Kādas iespējas ir jaunai, skaistai meitenei, kurai nav ģimenes? Nav pūra, nav māju?
Viņš sāka skaitīt, saliekdams pirkstus. Var ubagot un pārdoties uz ielas. Var kļūt par kāda bagātnieka mīļāko, un tie ir tie paši vēži citā kulītē. Un mēs zinām, ka mūsu Denna nav tāda sieviete, kas ļautu sevi uzturēt un kļūt kādam par rotaļlietu.
- Ir pieejami arī citi darbi, es teicu, paceldams pirkstus tāpat kā viņš. Šuvēja, audēja, apkalpotāja…
Deohs nicīgi nošņācās un uzmeta man sašutušu skatienu. Beidz, puis, tev taču ir vairāk saprašanas! Tu labi zini, ko nozīmē strādāt tādās vietās. Un labi zini: skaista meitene, kurai nav ģimenes, beigu beigās tiek izmantota tāpat kā ielasmeita, tikai par darbu saņem mazāku algu.
Pēc šī pārmetuma es mazliet pietvīku, laikam pat vairāk nekā parasti, jo sevi lika manīt vīns. Tas mazliet notrulināja lūpas un pirkstu galus.
Deohs vēlreiz piepildīja glāzes. Uz viņu nedrīkst skatīties no augšas tāpēc, ka viņa dodas turp, kurp viņu nes vējš. Viņai jāizmanto izdevība ikreiz, kad tā rodas. Ja viņai ir iespēja ceļot kopā ar cilvēkiem, kuriem patīk viņas dziedāšana, vai ar kādu tirgoni, kurš cer, ka tāda glīta sejiņa palīdzēs pārdot viņa krāmus, kā var meitenei pārmest, ka viņa pazūd no pilsētas? Un pat tad, ja viņa mazliet izmanto savu pievilcību, es arī par to viņu nenicināšu. Jauni cilvēki viņu aplido, pērk viņai dāvanas, kleitas, rotaslietas. Deohs paraustīja masīvos plecus. Ja viņa tās pārdod, lai iegūtu iztikas līdzekļus, tur nav nekā ļauna. Tās ir dāvanas, kas dotas no brīva prāta, un viņa ar tām var rīkoties pēc savas patikas.
Deoha skatiens ieurbās manī. Bet ko lai viņa dara, ja kāds kungs kļūst pārāk familiārs? Vai ari sadusmojas, ka viņa liedz to, ko viņš uzskata par nopirktu un samaksātu? Kur viņa tad var tverties? Viņai nav ne ģimenes, ne draugu, ne stāvokļa. Nav izvēles. Atliek vienīgi atdoties tādam, kaut ari negribot… Deoha seja kļuva drūma. Vai pazust. Ātri nozust un atrast drošākus apstākļus. Kāds tad brīnums, ja viņu ir grūtāk notvert nekā vēja dzītu lapu?
Viņš papurināja galvu, lūkodamies lejup uz galdu. Nē, es viņu neapskaužu par tādu dzīvi. Un netiesāju viņu. Deoha runas plūdi šķita izsmēluši viņa spēkus un atstājuši vietā nelielu mulsumu. Nepaceldams skatienu pret mani, viņš teica: Es viņai palīdzētu, ja vien viņa to ļautu. Tad viņš īsi paskatījās uz mani un neveikli pasmaidīja. Bet viņa nav no tām, kas paliktu kādam pateicību parādā. Ne drusciņas. Ne mata tiesu. Viņš nopūtās un vienmērīgi izlēja pēdējās pudeles paliekas abās glāzēs.
- Tu man parādīji viņu jaunā gaismā, es atklāti sacīju. Man kauns, ka neredzēju to pats.
- Bet es jau esmu tev gabalu priekšā! Deohs nebēdīgi attrauca.
- Esmu pazinis viņu ilgāku laiku.
- Lai nu kā, paldies! es teicu un pacēlu glāzi.
Deohs pacēla savējo. Uz Daiennes veselību! viņš sacīja. Uz viņas pievilcību!
- Uz Dennas veselību un uz viņas dzīvesprieku!
- Uz jaunību un nepadevību!
- Uz gudrību un skaistumu!
- Uz viņu, ko visi meklē, bet kas vienmēr ir viena! Uz visu meklēto, bet vienmēr vientuļo!
- Uz gudro un negudro! es teicu. Uz jautro un skumjo!
- Ak, tēvu dievi! Deohs bijīgi sacīja. Gādā, lai viņa vienmēr paliek tāda: nemainīga, neizprotama un pasargāta no ļaunuma!
Iztukšojām glāzes un nolikām tās uz galda.
- Ļauj man nopirkt nākamo pudeli! es teicu. Tā gan izsmeltu manu ilgi krāto kredītu bārā, bet man Deohs iepatikās arvien labāk, un es nespēju pieļaut domu, ka neatmaksāšu viņam ar tādu pašu labvēlību.