- Ūdens, akmens un debesis! viņš nošķendējās un saberzēja seju.
- To es neuzdrīkstos. Vēl viena pudele, un mēs saulrietu sagaidīsim upē.
Es pamāju viesmīlei. Muļķības! Vienkārši pasūtīsim kaut ko tādu, kas neuzdzen raudulību.
* * *
Atceļā uz Universitāti es nepamanīju, ka man seko. Varbūt visas manas domas aizņēma Denna un nekam citam neatlika vietas. Varbūt es tik ilgi biju dzīvojis civilizētu dzīvi, ka grūtā pieredzē iemantotie Tarbeanas refleksi bija sākuši izzust.
Droši vien savu iespaidu bija atstājis arī kazeņu brendijs. Mēs ar Deohu vēl ilgi bijām sarunājušies un par abiem izdzēruši pusi pudeles. Pārējo biju paņēmis līdzi, jo zināju, ka tas ir Simmona iecienītais dzēriens.
Galu galā nav svarīgi, kāpēc es viņus nepamanīju. Iznākums no tā nemainījās. Gāju pa trūcīgi apgaismotu Ņūholleinas posmu, kad sajutu pakausī trulu triecienu un nākamajā brīdī mani, svešas rokas apdullinātu, ievilka šaurā sānielā.
Apdullis biju tikai īsu mirkli, bet, kad atguvos, manu muti bija aizspiedusi masīva plauksta.
- Nu tā, murmuli! milzenis no aizmugures iešņāca man ausī. Tu esi zem naža! Ja spārdīsies, dabūsi to ribās! Vari nešaubīties! Zem kreisās rokas sajutu vieglu dunča smailes dūrienu. Pārbaudi pēc meklētāja! viņš sacīja otram uzbrucējam.
Ieliņas pustumsā varēju saskatīt tikai neskaidru, garu stāvu. Svešais pielieca galvu un ieskatījās sev plaukstā. Nevaru pateikt…
- Tad aizdedzini sērkociņu! Mums jāzina skaidri.
Manas bažas sāka pārtapt panikā. Šis nebija parasts uzbrukums laupīšanas dēļ. Viņi pat nebija pārbaudījuši manas kabatas, meklējot naudu. Te slēpās kaut kas cits.
- Skaidrs, ka tas ir viņš! garais nepacietīgi teica. Darām, kas darāms, lai drīzāk ir miers! Man salst.
- Nemuldi! Pārbaudi tagad, kad var apskatīt tuvumā! Mēs viņu jau divas reizes pazaudējām. Es negribu vēlreiz nošaut greizi kā Anilinā.
- Kā man tas riebjas! noteica garais un sāka taustīties kabatās, acīmredzot meklēdams sērkociņu.
- Idiots! izmeta vīrietis man aiz muguras. Mums jānostrādā tīri! Un vienkārši. Neķēpājoties ar maldinošiem aprakstiem. Nesaucot nevienu vārdā. Necenšoties maskēties. Jāatrod īstais un jāpieliek punkts!
Mani biedēja viņu sarunas lietišķais tonis. Šie vīri bija profesionāļi. Piepeša apjauta man pačukstēja, ka Ambrozs beidzot ir parūpējies, lai es viņu nekad vairs neapgrūtinātu.
īsu bridi manas domas riņķoja nesakarīgā juceklī, un tad es izdarīju vienīgo, ko spēju iedomāties: nosviedu zemē pustukšo brendija pudeli. Tā sašķīda pret bruģakmeņiem, un naksnīgajā gaisā uzvirmoja kazeņu smarža.
- Vareni! garais vīrietis iešņācās. Tu vēl varētu ļaut viņam iedimdināt zvanu!
Uzbrucējs aiz muguras ciešāk sagrāba mani aiz kakla un vienreiz kārtīgi sapurināja. Apmēram tā varētu darīt ar nepaklausīgu kucēnu.
- Šito tu izbeidz! viņš pikti uzsauca.
Es ļengani atslābināju augumu, cerēdams iemidzināt viņa modrību, tad koncentrējos un nomurmināju sasaistes vārdus pret vīrieša masīvo plaukstu.
- Pie visiem nešķīstajiem! vīrietis izmeta. Ja pats iekāpsi stiklos, tā būs tikai tava… āāāāāāā\ viņš bailēs iekliedzās: brendija peļķe pie mūsu kājām bija aizdegusies.
Izmantoju uzbrucēja acumirklīgo apjukumu un izrāvos no viņa tvēriena. Taču nebiju kustējies pietiekami ātri. Pirms metos bēgt, viņa nazis ievilka man virs ribām garu, sāpīgu svītru.
Tomēr bēgšana nebija ilga. Aklās šķērsielas galā pacēlās augsta ķieģeļu siena. Tajā nebija ne durvju, ne logu, nevienas iespējamas slēptuves vai kājas atbalsta, kas palīdzētu uzrāpties augšā. Biju nokļuvis slazdā.
Pagriezies redzēju, ka abi vīri nosprostojuši ieliņas brīvo galu. Lielākais nikni purināja kāju, cenzdamies apdzēst uguni.
Arī man svila kreisā kāja, bet es tam nepievērsu uzmanību. Nieka apdegums būtu mazākā bēda; ļaunāk būs, ja es zibens ātrumā neatradīšu izeju. Vēlreiz paskatījos apkārt, bet šķērsiela bija tracinoši tīra. Tajā nebija pat kārtīgas atkritumu kaudzes, kurā varētu atrast ierocim līdzīgu rīku. Drudžaini pārbaudīju savu kabatu saturu un pūlējos kaut ko izdomāt. Vara stieples nepalīdzēs. Sāls… vai varētu iesviest to viņiem acīs? Nē. Kaltēts ābols, rakstāmspalva un tinte, marmora bumbiņa, aukla, vasks…
Masīvais vīrietis beidzot bija apdzēsis liesmas, un abi piesardzīgi devās pa ieliņu uz manu pusi. Degošās brendija peļķes gaismas loks meta zibošus atspulgus uz nažu asmeņiem.
Joprojām pārlūkodams savas daudzās kabatas, uzgāju priekšmetu, ko pirmajā brīdī pat nepazinu. Tad atcerējos tas bija maisiņš ar basala skaidiņām, ko biju nopircis savas simpātijas lampas gatavošanai.
Basais ir viegls, sudrabains metāls, noderīgs dažiem sakausējumiem, kurus es gribēju izmantot jaunajai lampai. Manets, allaž piesardzīgais skolotājs, mēdza mums izskaidrot katra materiāla varbūtējo bīstamību. Ja basais sakarst līdz noteiktai temperatūrai, tas deg ar spēcīgu, baltu liesmu.
Steigšus atraisīju maisiņu. Diemžēl nezināju, vai man tas izdosies. Sveces dakti vai spirtu aizdedzināt ir viegli. Tiem vajadzīgs tikai koncentrēts karstuma kūlis. Citādi ir ar basalu. Lai to aizdedzinātu, vajadzēja ļoti daudz karstuma, tāpēc es nebaidījos nēsāt to kabatā.
Viri pienāca vēl dažus soļus tuvāk, un es plašā lokā sviedu tiem pretī sauju basala skaidiņu. Centos trāpīt pēc iespējas tuvāk viņu sejām, bet uz to daudz nevarēju cerēt. Skaidiņām nebija jūtama svara, un tikpat sekmīgi varētu mest irdena sniega sauju.
Nolaidis vienu roku lejā pie liesmām, kas zibēja man ap kāju, es sakopoju uzmanību uz Alaru. Lielā, degošā brendija peļķe uzbrucējiem aiz muguras iezibsnījās un nodzisa, atstājot ieliņu melnā tumsā. Tomēr karstuma vēl nebija pietiekami daudz. Izmisuma neprātībā es pieskāros savam asiņainajam sānam, koncentrējos un jutu, ka mani sagrābj baiss aukstums: es ņēmu vajadzīgo siltumu no savām asinīm.
Ieliņas melnumu pāršķēla balta, žilbinoša gaisma. Biju aizvēris acis, taču pat cauri plakstiņiem jutu basala caururbjošo spožumu. Tumsā atskanēja spalgs šausmu brēciens. Kad atvēru acis, redzēju pretī raustāmies vienīgi zilus, rēgainus apveidus.
Brēciens pārtapa klusā vaidā, un tad atskanēja dobjš būkšķis, it kā viens no vīriem būtu nokritis zemē. Garākais uzbrucējs pārbiedēts stenēja un šņukstēja: Ak Dievs, Tam, manas acis! Es esmu akls!
Pēc brīža mana redze noskaidrojās tiktāl, ka sāku saskatīt izplūdušas ielas kontūras. Redzēju ari abu uzbrucēju tumšos apveidus. Viens bija nokritis ceļos un ar plaukstām aizsedzis seju, otrs nekustīgi gulēja zemē gabalu tālāk. Izskatījās, ka viņš ir ietriecies ar galvu zemā jumta spārē ieliņas galā un zaudējis samaņu. Atlikušās basala skaidiņas, izkaisītas pār bruģakmeņiem, sprēgāja kā mazas, zilgani baltas zvaigznītes.
Vīrietis, kurš tupēja uz ceļiem, šķita tikai apžilbināts, bet tādam stāvoklim vajadzēja vilkties vēl vairākas minūtes, un tajās man bija jātiek pietiekami tālu projām. Es lēni virzījos viņam garām, cenzdamies spert soļus bez trokšņa. Vīrietis atkal ierunājās, un mana sirds strauji salēcās.
- Tam? Vīrieša balss bija spalga un izbiedēta. Goda vārds, Tam, es esmu akls! Tas puika trāpīja man ar zibeni! Redzēju, kā viņš nometas četrrāpus un ar plaukstām sāk taustīties apkārt. Tev bija taisnība, mums nevajadzēja nākt šurp! Nav gudri ielaisties ar šiem ļautiņiem!