Ar zibeni. Protams! Viņš neko nezināja no īstas maģijas. To atskārstot, man radās jauna doma.
Dziļi ievilku elpu un sasparojos. Kas jūs sūtīja? es dobji noprasīju Taborlina Lielā balsī. Mans tēvs to bija pratis krietni izteiksmīgāk, tomēr ari man izdevās gluži labi.
Garais vīrietis izmisis ievaimanājās un pārstāja taustīties apkārt.
- Ai, ser! Nedariet neko tādu…
- Otrreiz es nejautāšu! es viņu dusmīgi pārtraucu. Saki, kas jūs sūtīja! Un, ja melosi, es to zināšu!
- Es nezinu viņa vārdu, uzbrucējs steigšus atbildēja. Mēs saņemam tikai pusi monētas un matu. Mēs nezinām vārdus. Mēs pat nesatiekamies. Es zvēru…
Matu! Tas, ko viņi bija nosaukuši par “meklētāju”, acīmredzot bija savdabīgs, rīkstītei līdzīgs kompass. Kaut gan tik sarežģītus priekšmetus es nepratu pagatavot, galvenie principi man bija zināmi. Ja ierīcē ir ievietots mans mats, tā norādīs uz mani, lai kur es atrastos.
-Ja vēl kaut reizi jūs abus redzēšu, es izsaukšu kaut ko pamatīgāku par uguni un zibeni! es draudīgi teicu, virzīdamies uz ieliņas izeju. Ja varētu atņemt viņiem meklētāju, nebūtu vairs jāraizējas, ka mani atkal var izsekot. Viss notika tumsā, un es biju uzlicis kapuci. Viņi, visticamāk, pat nezināja, kāds es izskatos.
- Paldies, ser, vīrietis murmulēja. Zvēru, ka jūs vairs neredzēsiet pat mūsu ēnas! Paldies…
Es paskatījos uz nokritušo uzbrucēju. Viena no viņa bālajām plaukstām skaidri iezīmējās pret bruģakmeņiem, bet tā bija tukša. Paskatījos apkārt, prātodams, vai viņš nometis meklētāju zemē. Nē, drīzāk viņš varētu būt ievīstījis to apģērbā. Aizturējis elpu, pievirzījos tuvāk. Sataustīju viņa apmetni un meklēju kabatas, taču lielākā daļa apmetņa bija piespiesta viņam zem muguras. Uzmanīgi satvēru gulētāju aiz pleca un sakustināju…
Tieši tajā brīdī vīrietis izdvesa klusu vaidu un apvēlās apkārt. Viņa roka ļengani nokrita uz bruģa, trāpīdama man pa kāju.
Man gribētos sacīt, ka es tikai pakāpos soli atpakaļ, jo zināju, ka garais uzbrucējs joprojām ir apdullis un pusakls. Man gribētos sacīt, ka es saglabāju mieru un veiksmīgi iebiedēju viņus vēl vairāk vai vismaz pirms promiešanas pateicu kaut ko dramatisku un asprātīgu.
Taču tā nebūtu patiesība. Patiesība bija tāda, ka es metos projām kā pārbiedēts briedis. Noskrējis tumsā vismaz ceturtdaļjūdzi un apžilbināto acu dēļ neko neredzēdams, atsitos ar pieri pret zirgu slitu un sāpīgi sabruku zemē. Kādu laiku paliku guļam apdauzījies, asiņains, pusakls. Tikai pēc tam aptvēru, ka neviens man nedzenas pakaļ.
Uzslējos kājās, lādēdams sevi par tādu muļķību. Ja es būtu saglabājis vēso saprātu, būtu varējis atņemt viņiem meklēšanas ierīci un turpmāk būtu drošībā. Tā kā tas nebija noticis, vajadzēja domāt par citiem drošības līdzekļiem.
Devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu, bet, tur nokļuvis, pārliecinājos, ka visi logi ir tumši un durvis aizslēgtas. Tāpēc, joprojām drusku ieskurbis, turklāt ievainots, uzrāpos augšā līdz savam logam, atbīdīju bultu un parāvu rāmi… taču logs nepadevās.
Bija pagājusi vismaz vesela dienkopa, kopš es pēdējo reizi atgriezos viesnīcā tik vēlu, lai vajadzētu izmantot ieeju pa logu. Vai eņģes būtu ierūsējušas?
Atspiedies pret sienu, izvilku savu rokaslampu un ieslēdzu visblāvāko apgaismojumu. Tikai tad ieraudzīju, ka loga šķirbā stingri iespiests kāds priekšmets. Vai tiešām Ankers aizsprostojis logu ar ķīli?
Bet, kad pieskāros nezināmajam priekšmetam, jutu, ka tas nav no koka. Tas bija vairākkārt salocīts papīrs. Izvilku to, un logs viegli padevās. Es ierāpos istabā.
Mans krekls bija sabojāts, bet, novilcis to, es jutos atvieglots. Ievainojums nebija dziļš tas bija nepatīkams un sāpīgs, bet vieglāks nekā pēc kādreizējā pēriena. Arī Felas dāvātais apmetnis bija cietis, un tas mani tracināja, taču, saprātīgi novērtējot situāciju, varēju teikt, ka to salāpīt būs vienkāršāk nekā savas iekšas. Nolēmu izdevīgā gadījumā pateikties Felai, ka viņa izvēlējusies labu, biezu audumu.
Tomēr lāpīšanai vajadzēs pagaidīt. Abi uzbrucēji, ļoti iespējams, bija jau atguvušies no pirmā izbīļa, ko tiem sagādāju, un atkal lavījās man pa pēdām.
Izrāpos pa logu atpakaļ, atstājis apmetni istabā, lai nenotraipītu to ar asinīm. Cerēju, ka vēlā stunda un mana ietrenētā slapstīšanās prasme neļaus mani pamanīt svešām acīm. Grūti pat iztēloties, kādas baumas sāktos, ja kāds mani redzētu puskailu un asiņainu vēlā nakts laikā kāpelējam pa jumtiem.
Savācu sauju nokritušu lapu un virzījos pretī staļļa jumtam, kas bija vērsts pret karoga masta pagalmu blakus Arhīviem.
Blāvajā mēness gaismā redzēju lejā virs pelēcīgajiem bruģakmeņiem virmojam tumšas, bezveidīgas lapotņu ēnas. Izlaidu plaukstu caur matiem, un man pirkstos palika vairākas vaļīgas šķipsnas. Pēc tam es ar nagiem noskrāpēju piciņu darvas no salaiduma vietas jumtā un ar to pielīmēju matus kādai no kritušajām lapām. To pašu atkārtoju reizes desmit, ikreiz nomezdams lapu no jumta, un noskatījos, kā vēja virpulis trakulīgā dejā aizrauj tās pāri pagalmam.
Pasmaidīju, iztēlodamies, kā vajātāji tagad varēs līst ārā no ādas, lai izprastu daudzās pretrunīgās zīmes, ko tiem rādīs dažādos virzienos aizlidojušās lapas.
Biju izvēlējies tieši šo pagalmu, jo šeit vējš riņķoja neparastāk nekā citās vietās. To biju ievērojis tikai tad, kad no kokiem sāka raisīties rudens lapas. Tās dejoja pār bruģi sarežģītā, haotiskā rakstā te uz vienu, te citu pusi, neveidojot nekādu iepriekš nosakāmu zīmējumu.
Pēc tam kad vēja dīvainības bija pamanītas, tām vairs nevarēja nepievērst uzmanību. Patiesībā skats no šādas jumta vietas bija gandrīz vai hipnotizējošs. Apmēram tāpat skatienu varētu sagūstīt plūstošs ūdens vai nometnes ugunskura liesmas.
Šonakt, būdams paguris un ievainots, jutu, ka šis skats mani atpūtina. Jo ilgāk lūkojos, jo mazāk juceklīgs tas man likās. Patiesībā es sāku pat apjaust, ka vēja virpulis pagalmā veido plašu, apslēptu rakstu. Haotisks tas šķita tikai tāpēc, ka bija apbrīnojami komplicēts. Turklāt izskatījās, ka tas nemitīgi mainās. Tas bija raksts, ko veido allaž mainīgi raksti. Tas bija…
- Tu nodarbojies ar mācībām ļoti vēlā stundā! man aiz muguras atskanēja klusa balss.
Iztrūkos no pārdomām un saspringu gatavībā mesties projām. Kurš varēja šeit uzkāpt tā, lai es viņu nemanītu?
Tas bija Elodins. Maģistrs Elodins. Viņš bija ģērbies salāpītās biksēs un platā kreklā. Dīki pamājis man ar roku, viņš apsēdās jumta malā uz sakrustotām kājām tik nevērīgi, it kā mēs būtu satikušies krogā pie dzēriena kausa.
Elodins paskatījās lejup uz pagalmu. Šonakt ir sevišķi interesanti, vai ne?
Sakrustoju rokas uz krūtīm, neveiksmīgi cenzdamies apsegt kailās, asiņainās krūtis. Tikai tad ievēroju, ka asinis man uz plaukstām ir sakaltušas. Cik daudz laika es šeit jau biju pavadījis, dīki vērojot vēju?
- Maģistr Elodin, es teicu, bet tad apklusu. Nesapratu, ko šādā situācijā varētu sacīt.
- Mēs visi šeit esam draugi. Vari droši uzrunāt mani pirmajā vārdā: par Maģistru. Rāmi pasmīnējis, viņš atkal pievērsa skatienu pagalmam.
Vai tiešām viņš nav pamanījis, kādā stāvoklī esmu? Vai mēģina izturēties laipni? Varbūt… Es papurināju galvu. Par Elodinu prātot vai minēt bija veltīgi. Labāk par visiem citiem es zināju, ka Elodins ir pilnīgi un galīgi jucis.
- Sensenos laikos, Elodins rāmi ierunājās, nenovērsdams skatienu no pagalma, kad cilvēki runāja citādās valodās, šo vietu sauca Quoyan Hayel. Vēlāk viņi to nosauca par Jautājumu Zāli, un studenti izgudroja spēli: rakstīja uz papīra lapiņām jautājumus un palaida tās vējā. Klīda valodas, ka atbildi varot noteikt pēc vēja, kas pūta pāri laukumam. Viņš norādīja uz ejām starp pelēkajām ēkām. Jā. Nē. Varbūt. Kaut kur. Drīz.