Tad viņš paraustīja plecus. Bet tā bija pilnīga kļūda. Aplams tulkojums. Viņi domāja, ka Quoyan ir agrāka quetentan forma: jautājums. Bet tā tas nav. Quoyan nozīmē “vējš”. Un nosaukums ir atbilstošs: Vēja Nams.
Es brīdi gaidīju, lai redzētu, vai viņš grib vēl kaut ko piebilst. Kad nekas nesekoja, lēni piecēlos kājās. Tas ir interesanti, Maģistr… Sastomījos, nebūdams skaidrībā, cik nopietni viņš iepriekš ir izteicies par savu uzrunu. Bet tagad man jāiet.
Elodins izklaidīgi pamāja ar galvu un izdarīja rokas kustību, ko varēja saprast gan kā atvadu sveicienu, gan kā vēlēšanos mani aizraidīt. Viņa skatiens ne mirkli nenovērsās no pagalma un allaž mainīgā vēja.
* * *
Atgriezies savā Ankera viesnīcas istabā, es ilgi sēdēju tumsā, pūlēdamies izdomāt, ko darīt tālāk. Manas domas bija sagriezušās miglainā virpulī. Biju pārguris, ievainots un joprojām mazliet reibuma apdullināts. Adrenalīns, kas iepriekš bija uzturējis manus spēkus, sāka mokoši atplūst. Ievainotais sāns dedzināja un smeldza.
Dziļi ievilku elpu un centos sakopot domas. Līdz šim biju rīkojies, instinktu vadīts, bet tagad vajadzēja visu rūpīgi pārdomāt.
Vai varu meklēt maģistru palīdzību? īsu bridi man krūtīs uzvilnīja cerība, bet tad tā atkal noplaka. Nē, man taču nav nekādu pierādījumu, ka viss notikušais ir Ambroza pirksts. Vēl vairāk: ja es izstāstītu viņiem visu, kas noticis, man būtu jāatzlstas, ka esmu izmantojis simpātijas maģiju, lai apžilbinātu un apdedzinātu uzbrucējus. Kaut ari tā bija pašaizsardzība, mana rīcība tiktu vērtēta kā nepārprotama ļaunprātība. Lai saglabātu Universitātes reputāciju, ne viens vien students bija izslēgts ari par nenozīmīgākiem nodarījumiem.
Nē. Es nedrīkstēju riskēt ar iespēju, ka mani var izslēgt. Ja dotos uz “Mediķu”, tur man uzdotu pārāk daudz jautājumu. Un, ja man uzliktu šuves, drīz visi uzzinātu par manu ievainojumu. Tādā gadījumā Ambrozs uzzinātu, cik tuvu viņš ticis veiksmei. Daudz labāk būtu radīt iespaidu, ka esmu palicis neskarts.
Man nebija ne jausmas, cik ilgi Ambroza nolīgtie slepkavas man ir sekojuši. Viens no viņiem bija teicis: “Mēs viņu jau divas reizes pazaudējām.” Tātad viņi varbūt zināja, ka esmu apmeties šeit, Ankera viesnīcā. Iespējams, ka šī vairs nebija droša vieta.
Aizbultēju logu un aizvilku aizkaru un tikai tad iededzu savu rokaslampu. Gaismā pamanīju aizmirsto papīra gabalu, ko biju atradis loga spraugā. Atlocīju to un lasīju rakstīto:
“Kvout!
Kāpiens uz šejieni ir tieši tāda izprieca, par kādu Tu to iztēloji. Tomēr iekļūšana pa logu prasīja zināmu laiku. Tā kā nesastapu Tevi mājās, neņem ļaunā, ka aizņēmos papīru un tinti šai vēstulei. Tā kā Tu pašlaik nespēlē lautu Ankera viesiem vai rātni neguli savā gultā, ciniska būtne varētu taujāt, ko tu dari šajā vēlajā stundā un vai Tev nav kas slikts aiz ādas. Diemžēl man šovakar būs jāiet mājās bez pavadoņa, kas nodrošinātu ērtības un patīkamu sabiedrību.
Man Tevis pietrūka iepriekšējā Savaldīšanas vakarā, ko pavadīju “Eolijā” viena, tomēr uzsmaidīja cita veiksme: es iepazinos ar kādu interesantu cilvēku. Viņš ir ļoti neparasta personība, un es alkstu nepacietībā pastāstīt Tev par viņu to mazumiņu, ko esmu uzzinājusi. Varbūt mūsu nākamajā tikšanās reizē?
Pašlaik mana apmešanās vieta ir Imrē, viesnīcā “Gulbis un Gulta”. Lūdzu, apciemo mani līdz šī mēneša 23. dienai, un mēs kopā paēdīsim
savas ieplānotās un aizkavētās pusdienas. Pēc tam man vajadzēs doties savās darīšanās.
Tava draudzene un mācekle kramplaužu amatā
Denna
pstscrpt Lūdzu, nesatraucies, ka es varētu būt pamanījusi, cik nožēlojamā stāvoklī ir Tava gultas veļa, un no tā varētu izdarīt secinājumus par Tavu raksturu.”
Šodien bija mēneša 28. diena. Uz vēstules nebija datuma, bet tā acīmredzot bija šeit atradusies vismaz pusotru dienkopu. Utad viņa to atstājusi jau pāris dienu pēc ugunsgrēka Kilvina darbnīcā.
Mēģināju tikt skaidrībā, kā jūtos pēc šī atklājuma. Glaimots, ka viņa ir mani meklējusi? Saniknots, ka vēstule atradusies tikai šodien? Un par to “personību”, ar ko viņa iepazinusies…
Šajā brīdī tā visa man bija par daudz nogurums, ievainojums, mazliet vēl arī reibums. Izmantodams savu mazgājamo bļodu, es ātri iztīrīju seklo brūci un pats uzliku dažas šuves, tomēr nevarēju ievainojuma vietai pietiekami ērti piekļūt. Brūce atkal sāka asiņot, un es atrāvu dažas tīras strēmeles no saplēstā krekla, lai uzliktu kaut ko līdzīgu pārsējam.
Asinis. Manu uzbrucēju rīcībā joprojām bija palicis meklēšanas kompass, un uz naža es noteikti biju atstājis savas asinis. Meklēšanas ierīcē asinis būtu daudz iedarbīgāks līdzeklis nekā vienkāršs mats, tātad viņi var mani atrast pat tad, ja nezina manu apmešanās vietu, un pirmītējie piesardzības soļi tur neko nelīdzētu.
Sāku ātri rīkoties un sametu ceļamaisā visas vērtīgākās lietas, jo nezināju, kad varēšu šeit atgriezties. Zem papīru kaudzes atradu nelielu saliekamo nazi, ko biju laimējis no Simmona “stūru” spēlē un pēc tam aizmirsis. Nopietnā sadursmē tas būtu nenozīmīgs rīks, tomēr vairāk nekā nekas.
Pēc tam, paķēris lautu un apmetni, nolavījos lejā uz virtuvi, kur man laimējās atrast tukšu Velegena vīna trauku ar platu kaklu. Veiksme nebija nekāda dižā, bet šobrīd es priecājos par katru noderīgu sīkumu.
Devos austrumu virzienā un šķērsoju upi, tomēr neaizgāju gluži līdz Imrei. Pagriezos uz dienvidiem, kur Omethi upes krastā slējās daži doki, noplukusi viesnīca un vairākas neizskatīgas mājas. Tā bija maza osta, kas apkalpoja Imres pilsētu, pārāk niecīga, lai tai būtu savs vārds.
Iemurcīju savu asiņaino kreklu vīna traukā un aizdarīju tā kaklu ar simpātijas vasku, lai tas nelaistu cauri ūdeni. Tad iemetu to Omethi upē un noskatījos, kā tas lēni aizviļņo līdzi straumei. Ja slepkavas mēģinās atrast mani ar asiņu palīdzību, tiem radīsies iespaids, ka es steidzos bēgt uz dienvidiem. Jācer, ka viņi dosies turp.
ļ
SEPTIŅDESMITĀ NODAĻA . Zīmes
NAKAMAJĀ RĪTĀ spēji pamodos, nesaprazdams, kur esmu, un apjauzdams tikai to, ka neesmu tur, kur vajadzētu būt, un kaut kas nav kārtībā. Ka es slēpjos. Ka mani kāds vajā.
Biju saritinājies mazas istabiņas kaktā. Gulēju uz segas, ietinies apmetnī. ŠI ir viesnīca… palēnām sāku atcerēties. Biju apmeties viesnīcā netālu no Imres dokiem.
Piecēlos un uzmanīgi izstaipījos, cenzdamies nenodarīt pāri brūcei. Istabas vienīgās durvis biju nosprostojis ar kumodi un aizvērto logu aizsējis ar auklas gabalu, kaut ari logs bija pārāk šaurs, lai pa to varētu iespraukties pieaudzis cilvēks.
Vēsi zilganajā rīta pusgaismā apskatīdams savus piesardzības soļus, jutos mazliet samulsis. Nespēju atcerēties, vai esmu gulējis uz grīdas bailēs no uzbrucējiem vai no blaktīm. Lai nu kā, nojaust varēju vienu: nesenajā nakts stundā mans prāts nebija gluži skaidrs.
Paņēmis ceļamaisu un lautu, devos lejā. Turpmākais bija nopietni jāpārdomā, taču pirms tam vajadzēja paēst brokastis un nomazgāties.
* * *
Kaut gan aizvadītā nakts bija īsa un notikumu pārpilna, biju pamodies gandrīz tūlīt pēc saules lēkta, tāpēc mazgāšanās telpā varēju iekļūt bez grūtībām. Sakopies un no jauna pārsējis sānu, atkal jutos itin ciešami. Mazliet vēlāk, iztukšojis šķīvi ar ceptām olām, pāris desiņām un ceptiem kartupeļiem, jutu, ka beidzot spēju saprātīgi pārdomāt savu stāvokli. Var tikai pabrīnīties, cik ievērojami smadzeņu darbību atvieglo pilns vēders.