Sēdēdams mazās ostmalas viesnīcas ēdamzāles tālākajā kaktā un malkodams sidru no svaigi spiestiem āboliem, es vairs nejutu bažas, ka kuru katru bridi no stūra var izlēkt algotie slepkavas. Tomēr drošības labad biju iekārtojies vietā, no kuras labi varēju pārredzēt durvis.
Iepriekšējā diena bija man sagādājusi tik pamatīgu triecienu galvenokārt tāpēc, ka nekam tādam es nebiju gatavs. Tarbeanas gados katra diena bija aizvadīta gatavībā, ka teju teju kāds mēģinās mani nogalināt. Universitātes civilizētā gaisotne bija iežūžojusi mani nepamatotā mierā un drošībā. Pirms gada neviens nebūtu varējis mani negaidot pārsteigt. Un nekāds uzbrukums nebūtu sagādājis izbrīnu.
Smagās Tarbeanas pieredzes radītie instinkti mudināja mani bēgt. Pamest šo vietu. Atstāt aiz muguras Ambrozu un viņa atriebības alkas. Taču tā bija tikai savvaļas dzīvnieka tieksme pēc fiziskas drošības. Tas nebija saprātīgs plāns.
Es nevarēju doties projām. Pārāk daudz šeit bija ieguldīts. Manas mācības. Manas veltīgās cerības atrast patronu un tikpat veltīgās cerības iekļūt Arhīvos. Daži krietnie un patiesie draugi. Denna…
Viesnīcas ēdamtelpā uz brokastīm pamazām pulcējās jūrnieki un ostas strādnieki, un telpu lēnām pildīja rāma sarunu dūkoņa. Tālumā dzirdēju apslāpētas zvana skaņas un aptvēru, ka pēc stundas “Medikā” sāksies mana maiņa. Arvils ievēros, ka neesmu ieradies, un tamlīdzīgu nedisciplinētību viņš nemēdza piedot. Cīnījos ar vēlmi steigšus mesties uz Universitāti. Ikvienam bija labi zināms, ka sods par kavējumiem ir paaugstināta nākamā dimestra mācību maksa.
Lai rokām būtu kāds darāmais, kamēr pārdomāju savu stāvokli, paņēmu apmetni, diegu un adatu. Iepriekšējās nakts naža asmens bija atstājis audumā taisnu griezuma svītru apmēram divu sprīžu garumā. Sāku šūt to ciet sīkiem dūrieniem, lai šuve būtu pēc iespējas neuzkrītoša.
Rokas darbojās, domas riņķoja. Vai es varu stāties pretī Ambrozam? Piedraudēt viņam? Diezin vai. Viņš zina, ka man pret viņu nav nopietnu pierādījumu, lai iesniegtu apsūdzību. Bet varbūt es spētu par notikušo pārliecināt dažus maģistrus? Kilvinu tracinātu doma par algotiem slepkavām, kuri izmanto meklēšanas kompasu, un varbūt Arvils…
- …visapkārt zila uguns. Visi beigti, izmētāti krustām šķērsām kā lupatu lelles, un māja turpat blakus plaisā un brūk. Es priecājos, ka tai nelabajai vietai darīts gals. To es tev saku bez izlikšanās.
Pirkstā iedūrās adata, jo manas trenētās noklausītāja ausis cauri kopējai ēdamzāles dūkoņai bija uztvērušas daļu no kādas sarunas. Dažus galdiņus attālāk divi viri malkoja alu. Viens bija garš, ar kailu galvvidu, otrs resnītis ar rudu bārdu.
- Tu esi kā veca sieva! resnais iesmējās. Ņemsi pretī jebkādas klačas!
Garais drūmi papurināja galvu. Es pats sēdēju krogā, kad viņi ienāca un to pastāstīja. Viņi meklēja cilvēkus, kam pieder rati, lai varētu savākt līķus. Visa kāzu balle beigta un pagalam. Vairāk nekā trīsdesmit gar zemi, pārgrieztām rīklēm kā cūkas, un apkārt viss dega zilās liesmās. Un tas vēl nebija pats dīvainākais… Runātājs pieklusināja balsi, un turpmākais izgaisa telpas kopējā troksnī.
Juzdams rīklē piepešu sausumu, krampjaini noriju siekalas. Lēnām nostiprināju diegu pēc pēdējā dūriena un noliku šuvekli malā. Pamanīju, ka pirksts asiņo, un iebāzu to mutē. Dziļi ievilku elpu. Iedzēru malku no kausa.
Tad piecēlos un devos turp, no kurienes biju dzirdējis abu vīru sarunu. Vai jūs, kungi, gadījumā neesat atbraukuši šurp lejup pa upi?
Abi paskatījās augšup, nepārprotami aizkaitināti par manu iejaukšanos. “Kungi" bija kļūda, vajadzēja teikt "puiši” vai “veči". Plikpauris apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Vai braucāt no Marrovas puses? es jautāju, uz labu laimi izvēlēdamies kādu no ziemeļu pilsētām.
- Nē, resnītis atbildēja. Mēs braucām no Trebonas.
- Ā, saprotu, es izmetu, cenzdamies izgudrot ticamus melus.
- Man tur dzīvo tuvinieki, ko biju domājis apciemot. Bet tad vairs nespēju izdomāt nekādu iemeslu iztaujāt svešos vīrus sīkāk par noklausītā stāsta detaļām.
Manas plaukstas bija viscaur nosvīdušas. Vai tur gatavojas ražas svētkiem, vai varbūt esmu visu jau nokavējis? neveikli turpināju.
- Joprojām ņemas, plikgalvis atmeta un neslēpti aizgriezās.
- Es dzirdēju, ka tajā pusē bijuši kādi sarežģījumi ar kāzām…
Plikgalvis vēlreiz pagriezās pret mani. Nezinu gan, kur tu to varēji
dzirdēt. Tā ir svaiga ziņa no pagājušās nakts, un mēs izkāpām krastā tikai pirms desmit minūtēm. Viņš veltīja man caururbjošu skatienu.
- Es nezinu, kas tev aiz ādas, puis! Bet zinu, ka es uz to neuzķeršos. Taisies prom, citādi būšu spiests tev palīdzēt!
Atgriezos savā vietā, sapratis, ka esmu visu neglābjami sabojājis. Kādu laiku nekustīgi sēdēju, sažņaudzis plaukstas priekšā uz galda un pūlēdamies, lai tās netrīc. Liels skaits brutāli nonāvētu cilvēku. Zila uguns. Dīvainības…
Čandriāni.
Pirms nepilnas dienas čandriāni ir bijuši Trebonā.
* * *
Iztukšoju kausu, tīrā refleksa skubināts, tad piecēlos un devos pie bāra letes.
īsā laikā biju sastapies ar stāvokļa realitāti. Pēc visiem šiem gadiem man beidzot bija radusies izdevība kaut ko uzzināt par čandriāniem. Turklāt ne tikai to, ko varētu izlasīt iespiestās grāmatu lappusēs no Arhīvu plauktiem. Man bija radusies iespēja iepazīt viņu darbus pašam savām acīm. Otra tāda izdevība tik drīz varēja nepienākt.
Bet man pēc iespējas drīzāk vajadzēja nokļūt Trebonā, kamēr cilvēku atmiņa vēl spilgti glabā notikušo. Pirms ziņkārīgu vai māņticīgu pilsētnieku rīcība iznīcinājusi visas atlikušās liecības. Es nezināju, ko ceru tur atrast, tomēr viss, ko izdotos uzzināt par čandriāniem, būtu vairāk nekā tas, ko zināju pašlaik. Un izdevība uzzināt kaut ko noderīgu rastos tikai tad, ja es tur ierastos pēc iespējas drīzāk. Šodien.
Rīta apmeklētāju pūlis viesnīcas saimniecei sagādāja nepārtrauktu darbu, tāpēc man nācās nolikt uz letes dzelzs drabu, lai viņa man vispār pievērstu uzmanību. Pēc maksas par privātu istabu iepriekšējā naktī, šārita brokastīm un mazgāšanos drabs iemiesoja prāvu daļu no manas pasaulīgās bagātības, tāpēc es piespiedu to ar pirkstu un nelaidu vaļā.
- Ko tev pasniegt? viesnīcniece jautāja, pienākusi man klāt.
- Cik tālu ir no šejienes līdz Trebonai? es noprasīju.
- Pa straumi uz augšu? Pāris dienu.
- Es nejautāju, cik ilgi. Man jāzina, cik tālu… es sacīju, uzsvērdams pēdējo vārdu.
- Tāpēc nav tūlīt jāsprēgā! viņa atmeta, slaucīdama rokas netīrā priekšautā. Pa upi būs jūdzes četrdesmit. Var paiet vairāk par pāris dienām atkarībā no tā, vai brauc ar liellaivu vai ar kaut ko ātrāku, un no tā, kāds ir laiks.
- Cik tālu būs pa ceļu? es jautāju.
- Nezinu, kaut tevi piķis! viņa norūca un uzsauca kādam pie letes: Ei, Rad, cik tālu ir līdz Trebonai pa ceļu?
- Trīs vai četras dienas, atbildēja vīrietis ar vēju appūstu seju, paceldams skatienu no krūzes.
- Es jautāju, cik tālu! sieviete atcirta. Vai tālāk nekā pa upi?
- Skaidrs, ka tālāk! Pa ceļu sanāks kādas divdesmit piecas leugas. Un ceļš ir draņķīgs, iet kalnā.
Pie Dieva miesām, kurš šodien mēra ceļu leugās? Atkarībā no tā, kur šis virs dzīvojis, leuga varēja nozīmēt jebkādu attālumu no divām līdz trīsarpus jūdzēm. Tēvs mēdza sacīt, ka leuga vispār neesot mērvienība, tikai veids, kā zemnieki izsaka savus ļoti aptuvenos minējumus.