Tomēr tas palīdzēja man noprast, ka Trebona atrodas piecdesmit līdz astoņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem. Gudrāk laikam būtu pieņemt ļaunāko: vismaz septiņdesmit jūdzes.
Viesnīcniece atkal pievērsās man: Nu, tagad tu zini. Un ko lai tev atnes?
- Man vajag ādas blašķi, ja te tādu var dabūt. Ja nevar, tad ūdens pudeli. Un kādu ēdamo ceļam. Cietu desu, sieru, plāceni…
- Varbūt ābolus? saimniece piedāvāja. Mums šorīt atveda labas sarkanās dženijas. Teicami augļi ceļam.
Es pamāju ar galvu. Un jebko citu, kas ir lēts un ceļā nebojājas.
- Par drabu necik daudz nesanāks… viņa teica, pametusi skatienu uz leti, kur biju nolicis savu monētu. Ieskatījos makā un pārsteigts atradu vēl četrus drabus un vara puspeniju, ar ko nebiju rēķinājies. Biju gluži bagāts.
Paņēmusi manu naudu, saimniece devās atpakaļ uz virtuvi. Es atvairīju nepatīkamo apziņu, ka atkal esmu tukšā, un domās pārskaitīju celamaisā salikto mantību.
Sieviete atgriezās, nesdama divus plāceņus, resnu, cietu desu, kas oda pēc ķiplokiem, nelielu siera gabalu vaska apvalkā, pudeli ūdens, pusduci pievilcīgu, koši sarkanu ābolu un mazu maišeli burkānu un kartupeļu. Laipni pateicos un sabāzu atnesto ceļamaisā.
Septiņdesmit jūdzes. Ja man būtu labs zirgs, pietiktu ar vienu dienu. Bet labi zirgi maksā naudu…
* * *
Aizturēdams elpu pret veco tauku smaku, pieklauvēju pie Devi durvīm. Stāvēju apmēram minūti, cenzdamies apvaldīt tieksmi nervozi mīņāties. Man nebija ne jausmas, vai Devi tik agrā stundā būs piecēlusies, taču es biju spiests riskēt.
Devi atvēra durvis un pasmaidīja, ieraudzījusi mani. Kāds patīkams pārsteigums! Viņa atvēra durvis plašāk. Nāc iekšā! Apsēdies!
Pasmaidīju, cik draudzīgi spēdams. Devi, es tikai…
Devi sarauca pieri. Nāc iekšā! viņa sacīja stingrākā tonī. Es nekārtoju darījumus uz sliekšņa.
Ienācu istabā, un Devi aizvēra durvis aiz manis. Sēdies! Tas ir, ja nevēlies atgulties. Viņa rotaļīgi pamāja uz lielo, aizkariem aizsegto gultu istabas kaktā. Tu neticēsi, kādu stāstu es šorīt dzirdēju! Viņas balsī jautās apslāpēti smiekli.
Piespiedu sevi apvaldīt kņudošo nemieru. Nebija nekādas jēgas Devi steidzināt; tas viņu tikai sadusmotu. Ko tu dzirdēji?
Devi apsēdās savā rakstāmgalda pusē un saņēma kopā plaukstas.
- Pagājušajā naktī divi bandīti esot mēģinājuši nolaupīt kādam jaunam studentam maku. Un ar šausmām pārliecinājušies, ka viņš ir topošais Taborlins. Viņš izsaucis uguni un zibeni. Vienu uzbrucēju padarījis aklu, bet otram tik pamatīgi iebelzis pa galvu, ka tas vēl tagad neesot atjēdzies.
Brīdi sēdēju klusēdams un centos novērtēt dzirdēto. Pirms stundas tāda ziņa būtu mani sajūsminājusi. Tagad tā šķita pavisam nenozīmīga. Tomēr, lai cik steidzams bija mans tagadējais uzdevums, nedrīkstēju palaist garām iespēju uzzināt kaut ko vairāk par neseno dramatisko notikumu. Viņi mēģināja mani ne tikai aplaupīt, es teicu.
Devi iesmējās. Es zināju, ka tas esi tu! Viņi par tevi varēja pateikt tikai to, ka tam studentam bijuši sarkani mati. Bet man ar to pietika.
- Vai viens patiešām kļuva akls? es jautāju. Un otrs vēl nav atjēdzies?
- Īstenībā es nezinu, Devi godīgi atbildēja. Bandītu vidū ziņas ceļo ātri, bet pa lielākai daļai tās ir baumas.
Tagad manas domas virpuļoja ap jaunu plānu. Vai tu nevarētu pati izplatīt dažas baumas? es jautāju.
- Tas atkarīgs no apstākļiem, viņa šķelmīgi pasmaidīja. Vai kaut ko traki aizraujošu?
- Iemet sarunās manu vārdu! es teicu. Ļauj viņiem skaidri saprast, kurš tas bija. Ļauj nojaust, ka esmu ārkārtīgi saniknots un nogalināšu visus, kas vēl uzdrošināsies mani vajāt. Nogalināšu gan viņus, gan pasūtītājus, gan starpniekus, gan viņu ģimenes un suņus visus, visus.
Sajūsma Devi sejā pagaisa, dodot vietu gandrīz vai nepatikai. Vai nebūs par skarbu? Es saprotu, ka tev ir dārgs savs maks, viņa uzmeta man draisku skatienu, un arī man tajā ir ieguldītas zināmas intereses. Tomēr…
- Tie nebija zagļi, es teicu. Tie bija nolīgti slepkavas, kam vajadzēja mani nogalināt. Devi neticīgi paskatījās uz mani. Es paritināju augšup krekla stūri, atsedzot pārsēju. Es runāju nopietni. Varu tev parādīt, kā viens no viņiem sadūra mani, pirms paguvu izrauties.
Saraukusi pieri, Devi piecēlās un atnāca manā rakstāmgalda pusē.
- Labi, parādi!
Brīdi vilcinājies, nospriedu, ka prātīgāk būs viņai izdabāt, jo man vēl vajadzēja viņas pakalpojumus. Novilku kreklu un noliku to uz rakstāmgalda.
- Pārsējs ir netīrs, Devi teica gandrīz vai ar personīgu aizvainojumu balsī. Met to nost! Viņa aizgāja līdz skapim istabas kaktā un izņēma no plaukta melnu kārbu ar ārstēšanas piederumiem un mazgājamo bļodu. Nomazgājusi rokas, viņa apskatīja manu sānu. Tu pat neesi bijis to sašūt? viņa neticīgi noprasīja.
- Biju diezgan aizņemts, es teicu. Visu nakti bēguļoju un slēpos. Devi nepievērsa tam uzmanību un sāka tīrīt manu brūci ar lietišķu
vēsumu, kas ļāva noprast, ka viņa ir mācījusies “Medikā”. Griezums ir nepatīkams, bet nav dziļš, viņa teica. Dažās vietās nav pat pārgriezta āda. Devi piecēlās un izņēma no somas dažus instrumentus.
- Tev vēl vajadzīgas dažas šuves.
- Es būtu tās uzlicis pats, es teicu, bet…
- …bet tu esi nejēga un nepapūlējies to pat kārtīgi iztīrīt, viņa pabeidza. Ja tur iemetīsies infekcija, būsi to godam nopelnījis.
Devi pabeidza ievainojuma kopšanu un noskaloja rokas bļodā.
- Gribu, lai tu zini: es daru to tāpēc, ka man ir vājība uz glītiem zēniem, garā vājiem cilvēkiem un tiem, kuriem esmu aizdevusi naudu. Es uzskatu to par sava ieguldījuma aizsardzību.
- Jā, kundze. Spēji ierāvu gaisu, kad viņa iezieda brūci ar antiseptisko līdzekli.
- Biju iedomājusies, ka tev netek asinis, Devi lietišķi teica. Vēl viena leģenda izrādās nepatiesa!
-11 varētu teikt. Cenzdamies kustēties, cik maz vien iespējams, pastiepos, izvilku no ceļamaisa grāmatu un noliku to uz galda. Es atnesu tavus “Parasto draku pārošanās paradumus”. Tev bija taisnība: gravīras ir teicams papildinājums.
- Es zināju, ka tev patiks. Devi sāka likt šuves, un kādu laiku valdīja klusums. Kad viņa atkal ierunājās, balsī vairs nebija rotaļīgā draiskuma.
- Vai tie vīri patiešām bija nolīgti, lai tevi nogalinātu, Kvout?
Es pamāju ar galvu. Viņiem bija meklēšanas ierīce un daži mani mati. Tāpēc viņi zināja, ka esmu sarkanmatains.
- Augstie kungi un dāmas, kā Kilvins par to satrakotos! Viņa papurināja galvu. Vai tu droši zini, ka viņi nebija nolīgti tikai iebiedēšanai? Lai iekaustītu tevi un pamācītu, kā jāizturas pret augstākajiem? Devi novērsa skatienu no šuves un palūkojās man acīs. Tu taču neesi bijis tāds nejēga, lai aizņemtos naudu no Hefrona un viņa puišiem?
Es papurināju galvu un pasmaidīju. Tu esi manas vienīgās spīles, Devi. Patiesībā es tieši tāpēc šorīt iegriezos…
- Un es cerēju, ka tev vienkārši iepatikusies mana sabiedrība! Devi atmeta, atkal pievērsusies adatai. Man šķita, ka viņas balsī iespindzas tāds kā piktums. Bet vispirms ļauj man pabeigt!
Es krietnu brīdi pārdomāju viņas sacīto. Garais vīrietis bija teicis: “Darām, kas darāms,” taču tas varēja nozīmēt daudz ko. Var jau būt, ka viņi nemēģināja mani nogalināt, lēni izteicu pieļāvumu. Tomēr vienam rokā bija nazis. Lai kādu piekautu, nazis nav vajadzīgs.
Devi nicīgi nosēcās. Un man nav vajadzīgas asinis, lai piedabūtu cilvēkus nokārtot savus parādus. Bet tās neapšaubāmi palīdz.