Sasējusi pēdējo mezglu, viņa sāka no jauna pārsiet ievainoto vietu, bet es tikmēr kavējos domās par notikušo. Varbūt patiešām mani bija paredzēts gluži vienkārši piekaut? Varbūt tas bija anonīms Ambroza atgādinājums, kā pieklājas izturēties pret augstākstāvošajiem? Varbūt vienkārši mēģinājums mani iebiedēt? Es nopūtos, cenzdamies izdarīt to bez sakustēšanās. Man gribētos tam ticēt, tomēr es tā nedomāju. Manuprāt, viņiem patiešām vajadzēja mani novākt. Tā man saka dziļākā nojauta.
Devi seja kļuva nopietna. Ja tā, tad es tiešām pametīšu tenkotājiem kādu vārdu, viņa teica. Par suņu nogalināšanu varbūt gan ne, bet kaut ko tādu, lai baumu dzirnas sāk griezties un dažs labs padomā, pirms nolemj rīkoties. Viņa klusi, guldzoši iesmējās. Patiesībā pēc pagājušās nakts viņi to jau dara. Bet liksim viņiem padomāt vēl cītīgāk!
- Esmu tev pateicīgs.
- Tas neprasa lielas pūles! viņa atmeta, piecēlās un nopurināja ceļgalus. Nieka pakalpojums draugam. Nomazgājusi bļodā rokas, viņa tās rūpīgi nosusināja pati savā kreklā. Un tagad es klausos! viņa teica, apsēdusies savā vietā pie rakstāmgalda un acumirklī kļuvusi par lietišķu darījumu sievieti.
- Man vajadzīga nauda ātram zirgam, es teicu.
- Tu dodies projām no pilsētas? Devi savilka augšup bālās uzacis.
- Nekad nebiju domājusi, ka tu esi no tiem, kas bēg.
- Es nebēgu, paskaidroju. Bet man ātri jātiek līdz kādai vietai. Līdz agrai novakarei jāpieveic septiņdesmit jūdzes.
Devi acis iepletās platākas. Zirgs, kas to spētu, maksās dārgi, viņa teica. Labāk būtu nopirkt pasta zīmi un stacijās apmainīt zirgu pret citu. Tas būtu ātrāk un lētāk.
- Manā ceļā nekādu pasta staciju nebūs, es atbildēju. Man jādodas uz augšu pret straumi un pēc tam augšup kalnā. Uz mazu pilsētiņu, kuru sauc Trebona.
- Labi! Devi teica. Cik tev vajadzīgs?
- Lai bez kaulēšanās nopirktu ātru zirgu. Vēl naktsmītne, ēdiens, varbūt kaut kas arī kukuļiem… Divdesmit talantu.
Devi skaļi iesmējās, tad savaldījās un aizsedza muti ar plaukstu.
- Nē, piedod, bet nē! Man patiešām ir vājība uz tik pievilcīgiem zēniem kā tu, bet tā nav atņēmusi man veselo saprātu.
- Te ir mana lauta, es teicu un ar kāju pabīdīju futrāli viņai tuvāk. Vari ņemt to par papildu ķīlu. Kopā ar jebko citu, kas atrodas šeit. Noliku uz galda savu ceļamaisu.
Viņa ievilka elpu, it kā grasīdamās mani tūlīt atraidīt, bet tad paraustīja plecus un ieskatījās maisā. Pameklējusies tajā, viņa izvilka manu “Retoriku un loģiku”, pēc tam manu pašgatavoto simpātijas lampu. Oho! Devi ziņkārīgi iesaucās, nospieda slēdzi un pavērsa gaismu pret sienu. Šis ir kaut kas interesants!
Es saviebos. Vari ņemt jebko, tikai ne to. Esmu apsolījis Kilvinam, ka nekad neizlaidīšu to no rokām. Esmu devis vārdu.
Devi paskatījās man tieši sejā. Vai esi dzirdējis teicienu: “Lūdzējs neizvēlas”?
- Esmu devis vārdu, es atkārtoju. Atāķēju no apmetņa nopelnītās sudraba stabulītes un noliku tās uz galda blakus “Retorikai un loģikai”.
- Tu droši vien zini, ka šīs nav viegli iegūstamas.
Devi pārlaida skatienu lautai, grāmatai un stabulītēm un lēni, dziļi ievilka elpu. Kvout, es redzu, ka tev tas ir nopietni, bet summa neatbilst taviem apstākļiem. Tu neesi samērojams ar tik lielu naudas daudzumu. Tu tik tikko atbilsti tiem četriem talantiem, ko esmu tev aizdevusi.
To bija sāpīgi dzirdēt vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija patiesība un es to apzinājos.
Devi vēl brīdi domāja, tad enerģiski papurināja galvu. Nē, kaut vai procenti vien… Pēc diviem mēnešiem tu man būtu parādā vairāk nekā trīsdesmit piecus talantus.
- Vai kaut ko līdzvērtīgu, es teicu.
Viņa laipni pasmaidīja. Un ko tu vari piedāvāt līdzvērtīgu trīsdesmit pieciem talantiem?
- Pieeju Arhīviem.
Devi palika nekustīgi sēžam, un viegli tēvišķais smaids viņas sejā pārakmeņojās. Tu melo!
Es papurināju galvu. Es zinu, ka Arhīviem ir vēl kāda ieeja. Vēl neesmu to atradis, bet atradīšu.
- Pārāk daudz varbūtību, Devi neticīgi atbildēja. Taču viņas acīs bija jaušams kaut kas vairāk par parastu vēlmi. Tur jautās kaut kas līdzīgs alkām vai pat kaislei. Es redzēju, ka viņa vēlas iekļūt Arhīvos tikpat dedzīgi kā es. Varbūt pat vairāk.
- Tāds ir mans piedāvājums, es teicu. Ja varēšu atdot naudu, es to atdošu. Ja ne, atradīšu ieeju Arhīvos un izmantošu to kopā ar tevi.
Devi palūkojās griestos un bridi šķita kaut ko saspringti rēķinām.
- Pieņemot šīs lietas par papildu ķīlām, kā ari iespēju iekļūt Arhīvos, varu aizdot tev divpadsmit talantus.
Es piecēlos un pārmetu ceļamaisu pār plecu. Kaulēšanās diemžēl te nenotiks. Es tev vienkārši paziņoju savus aizņēmuma noteikumus, es teicu un kā atvainodamies pasmaidīju. Divdesmit talantus vai neko. Piedod, ka nepateicu to jau pašā sākumā!
SEPTIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . Dīvainais pievilkšanas spēks
TRĪS MINŪTES VĒLĀK es tuvojos tuvākā nomas staļļa durvīm. Labi ģērbies keldietis pasmaidīja, mani ieraugot, un panācās pretī. Labdien, jaunskungs! viņš teica, sniegdams roku. Mani sauc Kaerva. Vai drīkstu jautāt…
- Man vajadzīgs zirgs, es paziņoju, aši paspiedis viņa plaukstu.
- Veselīgs, labi atpūties un labi paēdis. Tāds, kas šodien spēs sešas stundas jāt pa grūtu ceļu.
- Protams, protams, Kaerva sacīja, berzēdams rokas un mādams ar galvu. Ar Dieva palīgu viss ir iespējams. Ļoti priecāšos…
- Paklausieties! es viņu vēlreiz pārtraucu. Es ļoti steidzos, tāpēc ievadu izlaidīsim. Es netēlošu, ka man tas nav svarīgi. Un jūs netērēsiet manu laiku, izrādot pēc kārtas visus savus kleperus. Ja pēc desmit minūtēm es nebūšu ticis pie zirga, iešu projām un nopirkšu to citur.
- Paskatījos viņam acīs. Lhinsatva?
Keldietis izskatījās gluži satriekts. Ser, zirgu nekad nedrīkst pirkt tādā steigā! Sievu tak jūs sev neizvēlēsieties desmit minūtēs, un uz ceļa zirgs ir svarīgāks nekā sieva! Viņš bikli pasmaidīja. Pat Dievs tā nedarīja…
Man nācās pārtraukt viņu vēlreiz. Dievs šodien nepērk zirgu. To daru es.
Kalsnais keldietis mirkli klusēja, cenzdamies sakopot domas. Labi! viņš klusi sacīja drīzāk sev pašam, nevis man. Lhin, ejam skatīties, kas man šeit ir!
Apgājuši stallim no ārpuses, mēs apstājāmies pie neliela aploka. Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz zirgu netālu no iežogojuma. Tā dābolainā ķēve ir ļoti uzticama. Viņa var jātnieku aiznest…
Neklausīdamies viņā, es pārlaidu skatienu pusducim zirgu, kas dīki grozījās aploka iekšpusē. Kaut gan man nebija ne līdzekļu, ne iemesla zirga turēšanai, es pratu atšķirt labu dzīvnieku no slikta, un neviens no šeit redzamajiem neatbilda manai vajadzībai.
Redziet, trupas ceļotāji dzīvo un mirst kopā ar zirgiem, kas velk viņu ratus, un mani vecāki bija paguvuši šajā jomā mani pienācīgi izskolot. Jau astoņu gadu vecumā es pratu novērtēt zirgu un zināju, kādam jābūt labam zirgam. Pilsētnieki regulāri centās mums iesmērēt pusdzīvus vai nodzītus lopiņus, labi zinādami, ka savus maldus mēs atklāsim tikai tad, kad būsim daudzu jūdžu un dienu attālumā. Ja kāds sadomātu pārdot klibu ādaini savam kaimiņam, viņš iedzīvotos lielās nepatikšanās, bet kāpēc lai nevarētu piemānīt kaut kādus nožēlojamus ceļiniekus?
Saraucis pieri, es paskatījos staļļa saimniekam acīs. Jūs esat jau iztērējis divas minūtes no mana dārgā laika, tāpēc redzu, ka joprojām nesaprotat manu stāvokli. Centīšos izteikties, cik skaidri vien iespējams. Man vajadzīgs zirgs, kas šodien spēj veikt garu un grūtu ceļu. Par tādu es maksāšu uz vietas skaidrā nauda bez stīvēšanās. Pacēlu vienā rokā maku, kas no jauna bija kļuvis smags, un to sakratīju, zinādams, ka viņš pēc skaņas pazīs īstu keldiešu sudrabu.