- Ja tu pārdosi man zirgu, kas nometīs pakavu, sāks klibot vai raustīsies no ēnām, es zaudēšu ļoti svarīgu izdevību. Neatgūstamu izdevību. Ja tā notiks, es nenākšu atpakaļ atprasīt savu naudu. Es nerakstīšu sūdzību konsteblam. Es jau šovakar atgriezīšos Imrē un pielaidīšu tavai mājai uguni. Un, kad tu naktskreklā un naktscepurē izskriesi pa durvīm, es tevi nogalināšu, izcepšu un apēdīšu. Turpat tavā zālienā, kaimiņu acu priekšā.
Mans skatiens bija caururbjoši nopietns. Tāds ir mans piedāvātais darījums, Kaerva. Ja tas tev nav pieņemams, saki skaidri, un es iešu uz citu vietu. Ja ir, tad beidz demonstrēt šos ādiniekus un rādi man kārtīgu zirgu!
Druknais keldietis lūkojās manī drīzāk apjucis nekā nobijies. Redzēju, ka viņš cenšas tikt skaidrībā par neparasto situāciju. Iespējams, viņš nosprieda, ka esmu vai nu bīstams ārprātīgais, vai arī augsta aristokrāta dēls. Vai varbūt abi kopā.
- Lai notiek! viņš teica, vairs nepūlēdamies ielikt balsī iztapīgu pievilcību. Ja tu saki “grūtu ceļu”, cik grūtu tu īsti domā?
- Ļoti grūtu, es atbildēju. Man šodien jānojāj septiņdesmit jūdzes. Pa zemesceļiem.
- Vai vajadzēs arī seglus un citus piederumus?
Es pamāju ar galvu. Bet neko izsmalcinātu. Neko jaunu.
Viņš dziļi ievilka elpu. Labi, un cik naudas tu esi gatavs izdot?
Papurināju galvu un skopi pasmaidīju. Rādi zirgu un nosauc savu cenu! Man labi derētu volders. Tas var būt pat pagrūti valdāms, ja vien tam ir daudz enerģijas. Varētu būt pat daļējs volders vai keršenfortietis.
Kaerva pamāja ar galvu un veda mani atpakaļ uz staļļa plati atvērto durvju pusi.Man ir viens keršens. īsts tīrasiņu dzīvnieks. Viņš pameta ar roku vienam no staļļa puišiem. Ved ārā mūsu melno skaistuli un ašāk par citām reizēm! Zēns skriešus metās izpildīt rīkojumu.
Staļļa saimnieks atkal pievērsās man: Tas ir izcils zirgs. Pirms to nopirku, es drošības dēļ izpētīju visus tā ciltsrakstus. Noauļoju pusjūdzi, un tas pat nenosvīda, un tik vieglu gaitu es vēl nebiju pieredzējis. To nu es jaunajam kungam nemeloju.
Es pamāju ar galvu: tīrasiņu keršens manam nolūkam bija ļoti piemērots. Šīs šķirnes zirgu izturība bija gluži leģendāra, bet skaidrs, ka tas nozīmēja arī atbilstošu cenu. Lai trenēts Keršenas rikšotājs varēja maksāt duci talantu. Cik tu par to prasi?
- Apaļus divus desmitniekus, viņš atbildēja bez jebkādas minstināšanās vai vainas pieskaņas balsī.
Žēlīgais Tehlu, divdesmit talantu! Tādam zirgam vajadzētu būt apkaltam ar sudraba pakaviem. Es neesmu noskaņots uz garu kaulēšanos, Kaerva! strupi paziņoju.
- To kungs jau pateica pietiekami skaidri, viņš atbildēja. Un es nosaucu godīgu cenu. Skaties! Tūlīt sapratīsi, kāpēc.
Puisis izsteidzās no staļļa, vezdams varenu zirgu ar gludu, spīdīgu spalvu. Tas bija vismaz astoņpadsmit plaukstu augsts, lepni izslietu galvu, viscaur melns no purna līdz astes galam. Viņam patīk joņot, Kaerva teica ar patiesu mīlestību balsī. Viņš pārlaida roku gludajam, melnajam kaklam. Un paskaties, kāda krāsa! Nevienas bālas spalviņas, tāpēc viņš nemaksā nieka šimus, bet ir visu divdesmit talantu vērts.
- Krāsa mani neinteresē, es izklaidīgi sacīju, pētīdams, vai zirgan nav vecu ievainojumu vai vecuma pazīmju. Tādu nebija. Zirgs bija jauns un stiprs, ar mirdzoši spožu spalvu. Man ir svarīgi ātri tikt uz priekšu.
- Es saprotu, saimnieks kā atvainodamies teica. Bet krāsu es nevaru nepieminēt. Ja pagaidītu vēl pāris dienkopu, viegli atrastos kāds jauns kungs, kas maksātu par viņa izskatu vien.
Zināju, ka tā ir taisnība. Vai viņam ir vārds? es jautāju, lēni pieiedams melnim pavisam tuvu, lai tas varētu apostīt manas rokas un pierast pie mana tuvuma. Pirkumu var izdarīt ātri, bet draudzībai ar zirgu vajadzīgs laiks. Jābūt lielam nejēgam, lai steidzinātu sparīga, jauna keršena pirmos iespaidus.
- Neviens vēl īsti nav pielipis, saimnieks atbildēja.
- Kā tevi sauc, manu zēn? es laipni jautāju, lai zirgs pierastu pie manas balss. Melnis uzmanīgi apostīja manu plaukstu, vērīgi lūkodamies manī ar vienu lielo, gudro aci. Tas nemēģināja atkāpties, tomēr bija nepārprotami sasprindzis. Turpinādams runāt, es piegāju tam pavisam klāt, cerēdams, ka manas balss skaņa to nomierinās. Tu esi pelnījis labu vārdu. Es negribētu, lai kāds kundziņš ar apšaubāmu prāta asumu uzspiestu tev nepiemērotu, atbaidošu vārdu: Pusnakts, Kvēps, Krauklis…
Piegājis pavisam klāt, uzliku plaukstu zirgam uz kakla. Āda nodrebēja, tomēr dzīvnieks neatrāvās. Man vajadzēja justies drošam gan par viņa izturību, gan temperamentu. Nedrīkstēju riskēt, sēžoties mugurā tramīgam zirgam. Kāds nejēga varētu nosaukt tevi par Piķi vai Mori, un tādi vārdi nekam neder. Vai par Tumsu, un tas neko nepasaka par tavu dabu. Un tevi nepavisam nedrīkst nosaukt par Melni, tas ir pārāk necils vārds tādam princim kā tu.
Mans tēvs vienmēr tā sarunājās ar jauniegādātiem zirgiem, vienmuļi skandēdams vārdus nomierinošā ritmā. Glāstīju dzīvnieka kaklu un runāju, nepievērsdams uzmanību pašiem vārdiem. Daudz svarīgāks zirgam ir balss tonis. Tu esi nācis tālu ceļu. Tev vajadzīgs lepns vārds, lai neviens tevi neuzskatītu par vienkāršu zirgu. Vai tavs agrākais saimnieks bija keldietis? es jautāju. Ve vanaloi. Tu teriam keta. Palan te?
Jutu, ka zirgs mazliet atslābst, dzirdēdams pazīstamu valodu. Aizgāju tam otrā pusē, joprojām to uzmanīgi vērodams un ļaudams tam pierast pie manas klātbūtnes. Tu Ketha? es jautāju. Vai tu esi Ogle?
- Tu mahne? Vai tu esi Ēna?
Gribēju teikt “Mijkrēslis”, taču nespēju atcerēties īsto siaru vārdu. Negribēdams apklust, dūdoju tikai tālāk, tēlodams, cik labi pratu, un vienlaikus pārbaudīju, vai zirga nagi nav aplauzti vai ieplaisājuši. Tu Keth-Selhan?Vai tu esi Novakars?
Lielais melnis nolieca galvu un pieglaudās man ar purnu. Es tev patīku, vai ne? iesmiedamies pajautāju, kaut gan zināju, ka īstais iemesls ir tas, ka zirgs saodis kaltētu ābolu paciņu, ko biju paslēpis vienā no apmetņa kabatām. Pats galvenais bija tas, ka viņš ir mani sajutis. Ja zirgs jūtas pietiekami brīvi, lai pieglaustos man ar purnu, ēdienu meklējot, mēs noteikti sapratīsimies arī grūtas, garas dienas ceļojumā.
- Man šķiet, ka viņam piestāv vārds Kets Selhans, es teicu, atkal pievērsdamies Kaervam. Vai man jāzina vēl kaut kas?
Kaerva izskatījās mazliet nemierīgs. Viņš labajā pusē mēdz drusku raustīties.
- Drusku?
- Tikai drusku. Šķiet, saprātīgi jārēķinās, ka no tās puses viņu var viegli iztrūcināt, tomēr pats es neko tādu neesmu pieredzējis.
- Kā viņš ir trenēts? īsā pavadā vai brīvākā stilā?
- īsā pavadā.
- Ļoti labi. Šim darījumam atlikusi vēl viena minūte. Dzīvnieks ir labs, bet divdesmit talantu es par viņu neatdošu. Centos runāt ar dziļu pārliecību balsī, kaut gan sirdī man tādas nebija. Zirgs patiešām bija lielisks, un viņa spalvas krāsa nenoliedzami cēla viņa vērtību vismaz līdz divdesmit talantiem. Tomēr es centos iziet cauri ierastajām norisēm un nospiest pārdevēju kaut vai līdz deviņpadsmit. Tad man paliktu vismaz tik daudz naudas, lai Trebonā varētu samaksāt par vakariņām un naktsmītni.
- Nu labi! Kaerva piekrita. Vienosimies par sešpadsmit!
Tikai kādreizējais skatuves treniņš ļāva man noslēpt pārsteigumu