par pēkšņo piekāpšanos. Piecpadsmit! es teicu, tēlodams sašutumu.
- Un kopā ar segliem, piederumiem un auzu maisu. Sāku skaitīt naudu, it kā darījums būtu jau noslēgts.
Neticamā kārtā Kaerva pamāja ar galvu un lika vienam staļļa puišiem atnest seglus un aprīkojumu.
Kamēr palīgs segloja lielo melni, es noskaitīju Kaervam saujā minēto naudas summu. Keldietis, šķiet, jutās neveikli un vairījās no mana skatiena.
Ja es tik labi nepazītu zirgus, man būtu jādomā, ka esmu piekrāpts. Varbūt šis zirgs bija zagts? Varbūt saimniekam izmisīgi vajadzēja naudu?
Lai kāds būtu iemesls, es par to nebēdāju. Man bija uzsmaidījusi veiksme. Turklāt liels ieguvums bija tas, ka pēc nokļūšanas Trebonā es droši vien varēšu zirgu pārdot, iegūstot nelielu peļņu. Patiesībā man tas būs jāpārdod, cik drīz vien iespējams pat tad, ja es darījumā zaudētu naudu. Stallis, ēdiens un kopšana tādam zirgam kā šis izmaksātu peniju dienā. Es nevarēju atļauties viņu paturēt.
Ieliku ceļamaisu seglu somā, pārbaudīju seglu jostu un kāpšļus, tad uzkāpu Ketam Selhanam mugurā. Viņš viegli padidījās pa labi, gribēdams drīzāk mesties rikšos. Arī es nevēlējos kavēties. Pievilku pavadu, un mēs devāmies ceļā.
* * *
Grūtībām, ko mēdz sagādāt zirgi, visbiežāk nav nekāda sakara ar pašiem zirgiem. Tās rada jātnieka nemākulība. Saimnieki zirgus slikti apkaļ, nepareizi seglo, nepietiekami baro un pēc tam sūrojas, ka tiem iesmērēts klibs, greizs vai nevaldāms dzīvnieks.
Es pazinu zirgus. Vecāki bija man iemācījuši jāt un tos kopt. Kaut gan mana pieredze vairāk saistījās ar spēcīgiem vilcējiem, kas paredzēti galvenokārt vezumu pārvietošanai, nevis rikšošanai, es vajadzības gadījumā pratu arī jāt auļos.
Jātnieki, kas steidzas, nereti uzsāk dzīt zirgu pārāk strauji un nesaudzīgi. Viņi sāk ceļu pilnā ātrumā, un zirgs jau pēc stundas klibo vai zaudē spēkus. Tā ir milzīga aplamība. Tikai nelabojams kretīns tā var apieties ar savu zirgu.
Tomēr teikšu pavisam atklāti: jutos gatavs nodzīt Ketu Selhanu kaut līdz nāvei, ja vien tas mani laikus nogādātu Trebonā. Ir brīži, kad es gribu būt kretīns. Būtu varējis nogalināt kaut duci zirgu, ja tas man palīdzētu iegūt ziņas par čandriāniem un par to, kāpēc viņi nogalināja manus vecākus.
Taču tādām vēlmēm padoties nebija nekādas jēgas. Beigts zirgs mani neaiznesīs uz Trebonu. To izdarīs tikai dzīvs rikšotājs.
Tāpēc es sākumā vadīju Ketu Selhanu rāmā solī, lai zirgs iesildītos. Laikam nojauzdams manu nepacietību, zirgs izrādīja tieksmi rikšot ātrāk, un, ja mums vajadzētu jāt tikai jūdzi vai trīs, es viņam ar prieku būtu to ļāvis. Taču zirgs man bija vajadzīgs vismaz piecdesmit, varbūt pat septiņdesmit jūdzēm, tātad jārikojas pacietīgi un apdomīgi. Man divas reizes nācās pievilkt grožus, lai zirgs tecētu rātnāk, un tikai pēc tam tas samierinājās un paklausīja.
Pēc pirmās jūdzes palaidu Ketu Selhanu vieglos rikšos. Zirgam bija līgana gaita, ar ko tas būtu izcēlies pat keršena pārstāvju vidū, tomēr rikši vienmēr mazliet krata jājēju, un manas jaunās šuves sāpīgi lika sevi manīt. Nojājis vēl apmēram jūdzi, paskubināju zirgu ātrāk. Tikai tad, kad Imre bija palikusi trīs vai četras jūdzes aiz muguras un priekšā stiepās labs, līdzens ceļš, es palaidu Ketu Selhanu auļos.
Beidzot varēdams brīvi skriet, tas metās uz priekšu kā viesulis. Saule nupat bija nožāvējusi rīta rasu, un zemnieki, kas laukos vāca kviešus un miežus, izbrīnījušies noskatījās mums pakaļ. Kets Selhans skrēja ātri tik ātri, ka vējš raustīja manu apmetni un tas plīvoja aiz muguras kā karogs. Kaut gan apzinājos, ka izskatos ļoti iespaidīgi, sasprindzinātais skausts drīz nogura, tāpēc es noraisīju apmetni un ieliku to seglu somā.
Kad ceļš veda cauri koku audzei, es atkal palēnināju zirga skrējienu līdz riksim. Tas deva viņam atpūtu, un mums nedraudēja iespēja aiz ceļa līkuma uzskriet kritušam kokam vai gausam vezumniekam. Kad apkārt atkal pletās ganības un ceļš bija pārredzams, no jauna palaidu zirgu auļos, un mēs lidojām kā vējš.
Pēc pusotras stundas Kets Selhans svīda un smagi elsoja, tomēr turējās labāk nekā es. Manas kājas šķita kļuvušas gluži ļenganas. Kaut gan biju jauns un fiziski spēcīgs, seglos nebiju sēdējis jau gadiem ilgi. Jājot darbojas citi muskuļi nekā staigājot, un auļošana prasa tādu pašu piepūli kā skriešana, ja vien nevēlas zirgam uzvelt divtik lielu slodzi.
Tāpēc es ar atvieglojumu sagaidīju nākamo mežoto ceļaposmu. Nolēcu no zirga un gabalu gāju kājām, dodams mums abiem pelnītu atpūtu. Pārdalījis vienu no āboliem, iedevu zirgam lielāko pusi. Spriedu, ka esam nojājuši apmēram trīsdesmit jūdzes, un saule vēl nebija pat sasniegusi augstāko punktu.
- Tas gāja viegli, es teicu Ketam Selhanam, saudzīgi glāstīdams dzīvnieka kaklu. Bet tu patiešām esi skaistulis! Tu taču neesi vēl paguris, vai ne?
Kad bijām nogājuši apmēram desmit minūtes, mums uzsmaidīja veiksme: ceļu šķērsoja neliels strauts, kam pāri stiepās koka tilts. Krietnu bridi ļāvu zirgam veldzēt slāpes, bet uzmanīju, lai tas neizdzertu par daudz, un vedu to atpakaļ uz ceļa.
No jauna uzkāpu seglos un pakāpeniski ievadīju zirgu auļos. Kājas man sāpēja un smeldza, un es pieliecos tuvāk zirga kaklam. Pakavu dipoņa skanēja gluži kā pavadījums rāmajai vēja dziesmai, kas nemitīgi šalca man ausīs.
Pirmo aizķeršanos piedzīvojām apmēram pēc stundas, kad vajadzēja šķērsot platu straumi. Upe nebūt nebija bīstama, taču man vajadzēja noņemt zirgam seglus un nest visus piederumus rokās, citādi tie varētu kļūt slapji. Es nedrīkstēju likt zirgam vairākas stundas jāt ar slapju aprīkojumu.
Otrā upes krastā nosusināju Ketu Selhanu ar savu segu un pēc tam atkal to apsegloju. Tas prasīja pusstundu, tāpēc zirgs bija ne vien atpūties, bet arī atdzisis, un man vēlreiz vajadzēja ļaut tam nesteidzīgi iesildīties iet lēnos soļos, tad rikšot un pēc tam skriet. Upe bija man nolaupījusi veselu stundu. Baidījos, ka līdzīgs šķērslis ceļā var gadīties vēlreiz, un tad ūdens aukstums varbūt pārņemtu arī Selhana muskuļus. Ja tā notiktu, pat Tehlu vairs nespētu palaist zirgu auļos.
Pēc stundas mēs izjājām cauri nelielai pilsētiņai, kurā bija gandrīz tikai baznīca un krogs, turklāt abas ēkas atradās teju blakus. Apturēju Selhanu un ļāvu tam pie siles padzerties, bet pats tikmēr izstaipīju sastingušos muskuļus un bažīgi vēroju sauli.
Pēc tam lauki un zemnieku mājas parādījās arvien retāk un tos šķīra arvien lielāki attālumi. Koku audzes kļuva blīvākas un biezākas. Ceļš pārtapa šaurākā joslā, un tā stāvoklis bija ar katru brīdi sliktāks: akmeņaini posmi mijās ar izskalotām ieplakām. Ar katru noieto posmu mūsu gaita jūtami palēninājās. Bet, taisnību sakot, auļošanai tikpat vairs nepietika jaudas ne man, ne manam zirgam.
Beidzot mēs nonācām pie vēl vienas upes, kas šķērsoja ceļu. Ūdens bija ne vairāk kā pēdu dziļš, un nepatīkamā, asā smaka ļāva noprast, ka netālu augstāk krastā atrodas miecētava vai rūdas apstrādes vieta. Tilta te nebija, un Kets Selhans lēni šķērsoja straumi, uzmanīgi sperdams soļus pa akmeņaino upes dibenu. Izklaidīgi prātoju, vai zirgs jūtas apmēram tāpat kā gājējs, pēc gara ceļa iemērcot kājas ūdenī.
Šī upe mūs ilgi neaizkavēja, taču tā līkumoja pāri ceļam un atpakaļ, tāpēc nākamās pusstundas laikā mums to vajadzēja šķērsot vēl trīs reizes. Tā bija mērena neērtība, jo ūdens nekur nebija dziļāks par pusotrām pēdām. Katrā nākamajā vietā ūdens kodīgā smaka bija arvien jūtamāka. Šķīdinātāji un skābes. Tuvumā acīmredzot atradās vai nu rūdas apstrādes vieta, vai ari raktuve. Es turēju pavadas gatavībā, lai neļautu Selhanam pieliekt galvu un dzert, taču zirgs bija gudrs un pat nemēģināja to darīt.