Krietnu gabalu tālāk es uzjāju kalnā un lejā redzēju krustceļus, ap kuriem pletās neliela, zaļa ieleja. Tieši pie ceļa staba bija apmeties ceļojošs skārdnieks ar diviem ēzeļiem. Viens no tiem bija tik apkrauts, ka, šķiet, varēja kuru katru bridi apgāzties, bet otram dīvainā kārtā mugurā nebija nekā. Tas stāvēja zemesceļa malā un skrubināja zāli, un tam blakus gulēja neliela riku un piederumu kaudze.
Skārdnieks sēdēja uz maza soliņa ceļa malā un izskatījās sadrūmis. Ieraudzījis mani jājam lejā no kalna, viņš manāmi atdzīvojās.
Tuvodamies krustceļiem, izlasīju uzrakstu uz ceļa staba. Trebona atradās uz ziemeļiem. Uz dienvidiem bija Temfolza. Piejājis tuvāk skārdniekam, es pievilku pavadas. Gan man, gan Ketam Selhanam nekaitēja atpūsties, un mana steiga nebija tik ārkārtīga, lai es kļūtu nelaipns pret ceļā sastaptu skārdnieku. To nu ne! Turklāt viņš man varbūt varēs vismaz pateikt, cik tālu vēl atlicis līdz Trebonai.
- Sveiks! skārdnieks uzsauca, paskatīdamies uz mani un ar plaukstu aizsegdams acis pret sauli. Tu izskaties pēc tāda, kam kaut kas vajadzīgs. Sēdētājs bija vīrs gados ar kailu galvvidu un apaļu, draudzīgu seju.
Es pasmējos. Man ir vajadzīgs daudz kas, skārdniek, bet diez vai tas būs atrodams tavā nastā.
Viņš iztapīgi pasmaidīja. Nu, nu, tikai neiedomājies, ka… Vīrietis apklusa un kādu brīdi domīgi raudzījās zemē. Kad viņš atkal ieskatījās man acīs, viņa seja joprojām bija laipna, taču kļuvusi nopietnāka.
- Paklau, dēls, es runāšu atklāti. Manai ēzelienei ir savainots priekškājas nags, un tā neko vairs nespēj pastiept. Esmu šeit iestrēdzis, līdz atradīsies kāds palīgs.
- Citkārt es palīdzētu tev ar vislielāko prieku, skārdniek, es teicu,
- bet man pēc iespējas drīzāk jātiek līdz Trebonai.
- Tas nebūs grūti. Ar rokas mājienu viņš norādīja pāri kalnam uz ziemeļu pusi. Tev atlikusi tikai pusjūdze. Ja vējš pūstu no dienvidiem, tu justu dūmu smaku.
Paskatījos turp, kurp viņš rādīja, un redzēju aiz kalna ceļamies gaisā dūmu grīsti. Mani pārņēma dziļš atvieglojums. Biju sasniedzis savu mērķi, un kopš dienas vidus bija aizritējusi tikai nepilna stunda.
Skārdnieks turpināja: Man jātiek līdz īvzdaunas dokiem. Viņš pamāja uz austrumu pusi. Esmu sarunājis kuģi, lai brauktu lejup pa straumi, un ļoti gribu uz to paspēt. Pavecais virs zīmīgi nopētīja manu zirgu. Bet man vajadzīgs dzīvnieks, kas nestu manas paunas…
Šķita, ka man vēlreiz uzsmaidījusi veiksme. Kets Selhans bija lielisks zirgs, bet tagad, kad Trebona tikpat kā sasniegta, viņš varētu vairs tikai tērēt manus ierobežotos līdzekļus.
Tomēr nekad nevajag izrādīt dedzīgu vēlēšanos kaut ko pārdot. Šis ir pārāk labs zirgs nastu nešanai, es teicu, paplikšķinādams Ketam Selhanam pa skaustu. Viņš ir tlrasiņu keršens, un varu droši teikt, ka labāku zirgu man vēl nav gadījies redzēt.
Skārdnieks nomēroja zirgu ar neticīgu skatienu. Tas lopiņš ir nokausēts, re, kas par lietu! viņš teica. Tam vairs nepietiks pulvera nevienai jūdzei.
Nošļūcu lejā no segliem un sagrīļojos, kad manas piepūlētās kājas pieskārās zemei. Par to nav jābrīnās, skārdniek. Viņš šodien ir auļojis visu garo ceļu no Imres!
Skārdnieks ieķiķinājās. Tu labi māki melot, puis, bet jāzina tak mērs! Uz tik lielu ēsmu neuzķersies neviena zivs.
Man nebija vajadzības tēlot sašutumu. Atvainojos, ka nenosaucu savu vārdu! es teicu, sniegdams roku. Mani sauc Kvouts, esmu ceļojošas trupas aktieris no Edema Rū cilts. Pat ļaunākajos apstākļos es neuzdrošinātos melot skārdniekam.
Skārdnieks paspieda manu roku. Ja tā, viņš sacīja ar tādu kā izbrīnu balsī, tad es no sirds atvainojos tev un tavai ģimenei! Jūsējos reti gadās sastapt uz ceļa pa vienam. Viņš kritiski nopētīja zirgu.
- Visu garo ceļu no Imres, tu saki? Es atbildēju ar apstiprinošu galvas mājienu. Tas tak būs savas sešdesmit jūdzes, vai? Ellīgs gabals! Viņš veltīja man viszinīgu smaidu. Kā jūtas tavas kājas?
Es pasmīnēju pretī. Teikšu, ka priecājos stāvēt atkal pats uz savām kājām. Zirgs vēl izturēs jūdzes desmit. Bet es laikam ne.
Skārdnieks vēlreiz apskatīja zirgu un sparīgi nopūtās. Nu, kā jau teicu, man nav lielas izvēles. Cik tu gribi par viņu?
- Kets Selhans ir tīrasiņu keršens, es atbildēju, un tu nenoliegsi, ka viņam ir izcila krāsa. Neviena gaiša plankuma. Pat nevienas baltas spalviņas…
Skārdnieks iesmējās. Es ņemu savus vārdus atpakaļ! viņš teica.
- Tu esi briesmīgs melis!
- Nesaprotu, kas te smieklīgs, es mazliet saspringti sacīju.
Skārdnieks savādi paskatījās uz mani. Nevienas baltas spalviņas,
tu saki? Viņš norādīja uz Selhana pakaļkāju. Ja tas lopiņš ir viscaur melns, tad es esmu Orens Velsiters!
Paskatījies turp, es ieraudzīju, ka Keta Selhana kreisā pakaļkāja līdz pat paceles cīpslai izskatās gluži kā ieauta gaišā zeķē. Apstulbis piegāju tuvāk un noliecos to apskatīt. Tas nebija tīrs baltums, drīzāk pelēcīgs balojums. Jutu gaisā vāju ūdens smaržu no upes, ko bijām šķērsojuši pēdējā ceļa posmā: šķīdinātāji!
- Sasodītais krāpnieks! es neticīgi iesaucos. Viņš man ir pārdevis krāsotu zirgu!
- Vai tad zirga vārds tev neko neizteica? skārdnieks iesmējās.
- Keth-Selhan? Ak mūžs, zēn, kāds tevi ir pamatīgi izvazājis aiz deguna!
- Viņa vārds nozīmē mijkrēsli, es teicu.
Skārdnieks papurināja galvu. Siaru valoda tev klibo. Ket Selem būtu “novakars”. Selhan ir “zeķe”. Viņa vārds nozīmē “viena zeķe”.
Atcerējos pārdevēja reakciju bridi, kad biju izvēlējies zirgam vārdu. Nav brīnums, ka viņš izskatījās samulsis. Un nav brīnums, ka tik ātri un viegli nolaida cenu. Viņam šķita, ka esmu uzminējis viņa noslēpumu.
Skārdnieks pasmējās, redzēdams manu sejas izteiksmi, un paplikšķināja man pa muguru. Nepārdzīvo, zēn! Tā laiku pa laikam notiek pat visgudrākajiem no mums. Viņš aizgriezās un sāka rakņāties pa saviem saiņiem. Man laikam ir kaut kas tāds, kas tev patiks. Piedāvāju tev darījumu! Skārdnieks pagriezās atpakaļ un pacēla man pretī kaut ko melnu un grubuļainu, līdzīgu izskalotam kokam.
Paņēmu neparasto veidojumu un aplūkoju no visām pusēm. Tas bija smags un pieskārienā auksts. Izdedžu gabals? es jautāju. Vai tad burvju pupas tev jau beigušās?
Skārdnieks pacēla otru roku, kurā turēja kniepadatu. Brīdi turējis to plaukstas attālumā, viņš atlaida pirkstus vaļā. Kniepadata nenokrita, bet atlēca sānis un piekļāvās gludajam, melnajam pikucim.
Es strauji un jūsmīgi ievilku elpu. Vai tas ir magnētakmens? Es nekad neesmu tādu redzējis!
- Precīzi runājot, tas ir trebonakmens, skārdnieks lietišķi atbildēja. Jo tas nav radies nekādā Magnēta pilsētā, bet nācis tepat no tuvējās Trebonas. Tur, Imres pusē, tāds jaukums varētu izraisīt interesi daudzos sapratējos…
Izklaidīgi pamāju ar galvu un pagrozīju to rokās. Man jau kopš bērnu dienām vienmēr bija gribējies redzēt velkakmeni. Atrāvu kniepadatu nost, izjuzdams dīvaino pievilkšanas spēku, kas turēja to pie gludā, melnā metāla. Mani pārņēma bijīga pacilātība. Es turēju plaukstā zvaigžņudzelzs gabalu! Nez kāda tam varētu būt vērtība? es jautāju.
Skārdnieks brīdi čāpstinādams vilka elpu caur zobiem. Nu, es teiktu, ka pašlaik un šajā vietā šīs mantas vērtība ir viens tīrasiņu keršens, kas spēj panest manu kravu…
Pagrozīju neparasto priekšmetu plaukstās, atvilku kniepadatu un ļāvu tai pievilkties vēlreiz. Mana bēda, skārdniek, ir tāda: lai nopirktu šo lielisko zirgu, es aizņēmos naudu no kādas bīstamas sievietes. Ja man neizdosies to izdevīgi pārdot, es nonākšu lielās nepatikšanās.