Skārdnieks saprotoši pamāja ar galvu. Ar tāda lieluma debessdzelzi savukārt ir tā: pārdot to lētāk par astoņpadsmit talantiem nozīmē izgriezt caurumu paša makā. To būs gatavi pirkt gan juvelieri, gan bagātnieki, kuri meklē kaut ko jaunu un īpašu. Viņš piesita pirkstu sev pie deguna. Bet, ja tavs ceļš vedīs uz Universitāti, tu iegūsi vairāk! Magnētakmeni ļoti mīl artefakcijas meistari. Arī alķīmiķi. Ja atradīsi kādu darboni atbilstošā noskaņojumā, tu dabūsi lielāku summu.
Darījums izklausījās daudzsološs. Manets bija man mācījis, ka magnētakmens ir ļoti vērtīgs un reti atrodams akmens. Ne tikai savu galvanisko īpašību dēļ, bet arī tāpēc, ka šādos debessdzelzs gabalos dzelzij bieži ir piejaukti reti metāli. Es pastiepu roku. Esmu gatavs šim darījumam!
Mēs svinīgi sarokojāmies, bet tad, kad skārdnieks pastiepa roku pēc pavadām, es jautāju: Un ko tu man dosi par zirglietām un segliem?
Biju mazliet nobažījies, ka skārdnieks varētu ņemt ļaunā tādu kaulēšanos, taču viņš tikai viltīgi pasmaidīja. Gudrs puisis! viņš pasmējās. Man patīk zēni, kuri nebaidās drusku uzstāt. Nu, ko tad tu gribētu? Man te ir skaista vilnas sega. Vai varbūt tu gribi labu, stipru auklu? Skārdnieks izvilka no ēzeļa nastas satītu kamolu. Aukla ceļā vienmēr ir noderīga. Un ko tu saki par šo? Viņš pagriezās pret mani, turēdams rokās pudeli, un pamirkšķināja ar aci. Tas ir gards Avennas augļu vīns. Došu tev par zirglietām visus trīs!
- Rezerves sega man nekaitētu, es atzinos. Tad man iešāvās prātā cita doma. Varbūt tev ir kaut kas no mana izmēra drēbēm? Pēdējā laikā esmu nolietojis daudz kreklu.
Vecais vīrs brīdi stāvēja ar auklas kamolu un pudeli rokās, tad paraustīja plecus un sāka pārmeklēt mantu saiņus.
- Vai tu esi kaut ko dzirdējis par kādām kāzām šajā pusē? es jautāju. Ceļojoši skārdnieki un sīkumtirgoņi parasti zina visus jaunumus.
- Par Motenu kāzām? Skārdnieks aizsēja vienu saini un sāka pārmeklēt nākamo. Diemžēl tu esi nokavējis. Tās bija vakar.
Nevērīgais tonis lika manai sirdij sažņaugties. Ja te būtu notikusi masu slepkavošana, skārdnieks to noteikti zinātu. Prātā uzzibēja briesmīga doma: varbūt esmu iedzīvojies parādos un joņojis tālu ceļu uz kalniem, dzīdamies pakaļ neesošai iedomai? Vai tu tur biji? Vai tur notika kaut kas neparasts?
- Re, kur ir! Skārdnieks pagriezās pret mani, turēdams rokās vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Nav īpaši smalks, toties jauns! Nu, teiksim, diezgan jauns. Viņš pielika to man pie krūtīm, lai novērtētu izmēru.
- Vai tu biji tajās kāzās? es jautāju vēlreiz.
- Ko? Ā, nē! Nebiju vis. Bet, spriežot pēc dzirdētā, tas bija varens notikums. Motens izprecināja vienīgo meitu un izdarīja to godam. Tās kāzas viņš bija plānojis jau daudzus mēnešus iepriekš.
- Tātad tu neesi dzirdējis, ka tur būtu noticis kaut kas neparasts? es jautāju, juzdams pakrūtē nelāgu tirpoņu.
Skārdnieks neziņā paraustīja plecus. Es jau teicu, ka pats tur nebiju klāt. Pēdējās pāris dienas pavadīju lietuves tuvumā. Viņš pamāja ar roku uz rietumu pusi. Tirgojos ar rūdas skalotājiem un augsto kalnu ļaudīm. Tad pēkšņi viņš iesita ar pirkstu pa deniņiem, it kā pēkšņi būtu kaut ko atcerējies. A, es tur, kalnos, uzgāju kādu labu krodziņu. Vēlreiz parakņājies mantās, viņš izvilka masīvu plakanpudeli. Ja negribi vīnu, varbūt ņemsi kaut ko stiprāku?
Grasījos papurināt galvu, bet tad atcerējos, ka lāse pašmāju brūvējuma man šovakar noderētu ievainotā sāna apkopšanai. Varbūt… domīgi atbildēju. Tas atkarīgs no kopējā piedāvājuma.
- Tādam krietnam jaunam kungam kā tu es piedāvāju segu, abas pudeles un auklas rituli! viņš dāsni pavēstīja.
- Tu esi devīgs, skārdniek. Bet krekls man noderētu labāk nekā aukla un augļu vīns. Tie būtu smagi, un man vēl jānoiet labs gabals kājām.
Skārdnieka seja mazliet apmācās, bet viņš tikai paraustīja plecus.
- Protams, izvēle ir tava! Sega, krekls, brendijs un trīs džoti.
Mēs sarokojāmies, un es palīdzēju uzsiet Ketam Selhanam mugurā nastas, jo mani nomāca neskaidra apjauta, ka esmu skārdnieku apvainojis, noraidīdams iepriekšējo piedāvājumu. Pēc desmit minūtēm viņš jāja pa ceļu austrumu virzienā, bet es pāri zaļajiem pakalniem devos uz ziemeļiem uz Trebonu.
Biju priecīgs par iespēju pēdējo pusjūdzi noiet kājām, jo kustības palīdzēja atbrīvoties no stīvuma kājās un mugurā. Uzkāpis kalnā, ieraudzīju lejā Trebonas pilsētiņu, kas omulīgi gulēja dziļā ieplakā starp apkārtējām nogāzēm. Trebona nebija liela: tajā varēja būt ap simt māju, starp kurām līkumoja apmēram ducis nebruģētu ieliņu.
Bērnībā, ceļojot kopā ar aktieru trupu, es biju iemācījies ar skatienu novērtēt dažādas pilsētas. Tam ir zināma līdzība ar klausītāju novērtēšanu, uzstājoties ar priekšnesumu krogā. Protams, ar pilsētām ir sarežģītāk: ja krogā nospēlēsi slikti izvēlētu melodiju, varbūt saņemsi svilpienus un šņācienus, bet, ja nepareizi novērtēsi pilsētu, iespējamas krietni lielākas nepatikšanas.
Tāpēc es centos tikt skaidrībā par Trebonu. Tā atradās diezgan tālu no pazīstamām vietām, pusceļā starp raktuvju pilsētiņu un zemnieku ciematu. Diez vai turienes iedzīvotāji jūt tūlītējas aizdomas pret katru svešinieku, tomēr skaidrs, ka tik mazā pilsētiņā ikviens jau no pirmā skatiena pateiks, ka ceļa gājējs nav no vietējiem iedzīvotājiem.
Pārsteigts pamanīju, ka cilvēki novietojuši pie savām mājām salmu izbāzeņus šļūceņu izskatā. Tas nozīmēja, ka Trebona ir diezgan atpalicis kakts par spīti Imres un Universitātes tuvumam. Ražas svētki notiek katrā pilsētiņā un ciemā, tomēr mūsu dienās cilvēki aprobežojas ar liela ugunskura dedzināšanu un piedzeršanos. Tas, ka šejienes iedzīvotāji joprojām ievēro sensenās paražas, lika domāt, ka trebonieši ir māņticīgāki, nekā es būtu gaidījis.
Par spīti tam, man šie salmu šļūceņi patika. Tradicionālie ražas svētki, māņticība un viss, kas ar to saistīts, slēpj sevī savdabīgu vilinājumu. Patiesībā tam ir daudz līdzības ar teātri.
Pati pievilcīgākā ēka pilsētiņā bija tehliešu baznīca trīs stāvus augsta laukakmeņu celtne. Tur nebūtu nekā īpaša, bet augstu virs zemes, tieši virs galvenajām durvīm, bija piestiprināts viens no lielākajiem dzelzs riteņiem, kādu man jebkad bija gadījies redzēt. Turklāt tas bija darināts no īstas dzelzs, nevis no krāsota koka. Ritenis bija desmit pēdu augsts un varēja svērt, šķiet, veselu tonnu. Citkārt tāds skats būtu darījis mani nervozu, taču es zināju, ka Trebona ir raktuvju pilsētiņa, tāpēc spriedu, ka tas ir nevis fanātiskas pielūgsmes objekts, bet pilsoniska lepnuma iemiesojums.
Gandrīz visas pārējās mājas bija zemas, celtas no rupji tēsta koka un apjumtas ar ciedru koka lubiņām. Tomēr viesnīca bija itin cienījama izskata divstāvu ēka ar apmestām sienām un sarkanu dakstiņu jumtu. Tajā noteikti jābūt kādam, kurš zinātu kaut ko vairāk par nesen notikušajām kāzām.
Viesnīcas zālē kavējās tikai daži cilvēki, un par to nebija jābrīnās, jo pašlaik pilnā sparā notika ražas vākšana un līdz īstai tumsai vēl bija atlikušas piecas vai sešas stundas. Savilcis seju raižpilnā izteiksmē, es piegāju pie bāra letes, aiz kuras stāvēja viesnīcnieks.
- Atvainojiet! es teicu. Negribu jūs traucēt, bet es meklēju kādu cilvēku.
Viesnīcnieks bija tumšmatis ar drūmu seju un tikpat drūmu skatienu. Un kas tas būtu?
- Kāds no maniem radiem bija atbraucis šurp uz kāzām, es sacīju,