- un esmu dzirdējis, ka tajās noticis kaut kas nepatīkams.
Pēc vārda “kāzas” viesnīcnieka seja itin kā pārakmeņojās. Tālāk aiz letes stāvēja vēl divi vīrieši, un tie uzkrītoši skatījās citā virzienā, vairīdamies palūkoties uz manu pusi. Tātad taisnība! Šeit ir noticis kaut kas baiss.
Ievēroju, ka viesnīcnieks pastiepj roku un ar pirkstiem cieši iekrampējas letē. Tikai pēc brīža sapratu, ka viņš ir pieskāries kokā iedzītai dzelzs naglai. Nelāgas lietas, viņš strupi atteica. Es negribu par to runāt.
- Lūdzu! es sacīju, cenzdamies ielikt balsī pēc iespējas vairāk satraukuma. Biju iegriezies pie kādas ģimenes Temfolzā, un tur tieši tobrīd atklīda baumas par kaut kādiem savādiem notikumiem. Visi turienieši ir ļoti aizņemti ar pēdējās ražas vākšanu, tāpēc es apsolīju atnākt šurp un noskaidrot pats.
Viesnīcnieks nopētīja mani no galvas līdz kājām. Atraidīt varētu kādu nejaušu, neaptēstu garāmgājēju, bet cilvēkam taču ir tiesības uzzināt, kas noticis ar viņa piederīgo. Augšstāvā ir kāds, kas bija tur tuvumā, viņš strupi atbildēja. Nav no šejieniešiem. Varbūt tas pats radagabals, kuru tu meklē.
Liecinieks! Pavēru muti, lai jautātu vēl kaut ko, bet viesnīcnieks papurināja galvu. Es neko nezinu! viņš cieti atteica. Un negribu zināt. Pēkšņi kļuvis ļoti nevaļīgs, viņš aizgriezās un sāka darboties ap alus mucu krāniem. Pašā gaiteņa galā pa kreisi!
Izsteidzos cauri ēdamzālei un devos augšā pa kāpnēm. Tagad jutu, ka visi vairās uz mani skatīties. Viņu klusēšana un viesnīcnieka balss
tonis skaidri liecināja, ka augšstāva liecinieks ir nevis viens no daudziem, kas bijuši klāt notikumā, bet gan vienīgais. Vienīgais, kas palicis dzīvs.
Aizgāju līdz gaiteņa galam un pieklauvēju pie durvīm. Vispirms klusi, pēc tam skaļāk. Lēni atvēru durvis, cenzdamies neizbiedēt cilvēku, kuru sastapšu istabā.
Tā bija šaura istaba ar šauru gultu. Gultā gulēja sieviete. Viņa bija pilnīgi apģērbusies, un viena roka viņai bija ievīstīta pārsējā. Sieviete bija pagriezusi galvu pret logu, un es redzēju tikai viņas profilu.
Tomēr es viņu pazinu. H bija Denna.
Laikam klusi ienākt man nebija izdevies, jo viņa pagriezās un paskatījās uz mani. Pievērtās acis plati iepletās, un šoreiz tā bija viņa, kurai pietrūka vārdu.
- Dzirdēju, ka tev bijušas nepatikšanas, es bezrūpīgi teicu. Tāpēc nolēmu atnākt un paskatīties, vai varu ko palīdzēt.
Dennas acis mirkli iepletās vēl platākas, tad savilkās šauras. Tu melo! viņa sacīja ar rūgtu smaidu uz lūpām.
- Jā, meloju, es atzinos. Bet tie ir skaisti meli. Iegāju istabā un klusi aizvēru durvis. Ja būtu zinājis, es būtu atnācis agrāk.
- Ikviens var ierasties, kur vajag, ja ir saņēmis ziņu, viņa neizteiksmīgi atbildēja. Bet tikai īpašs cilvēks var parādīties, nezinādams, kas noticis. Viņa piecēlās sēdus, pagriezās pret mani un nolaida kājas pāri gultas malai.
Tagad, ieskatījies ciešāk, es redzēju, ka viņai ir ne vien pārsieta roka, bet arī pamatīgs zilums virs deniņiem. Paspēru soli tuvāk. Kā tu jūties?
- Slikti, viņa bez aplinkiem atbildēja. Bet varēja būt vēl krietni sliktāk. Denna lēni piecēlās kājās, it kā nejuzdamās droša, vai varēs nostāvēt. Tad viņa paspēra pāris soļu uz priekšu un šķita mazliet nomierināmies. Nu tā! Es spēju pastaigāt. Iesim projām no šejienes!
SEPTIŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . Kāpukalns
IZNĀKUSI N0 ISTABAS, Denna pagriezās nevis pa labi, bet pa kreisi. Pirmajā bridi es nodomāju, ka viņa ir sajaukusi ceļu, bet tad ieraudzīju aizmugures kāpnes un sapratu, ka viņa grib izslīdēt no mājas, neejot cauri kroga ēdamzālei. Viņa atrada aizmugures durvis, taču tās bija aizslēgtas.
Tā nu mums tomēr vajadzēja doties uz galvenajām durvīm. Līdzko iegājām kroga zālē, es tūlīt izjutu klātesošo uzmanību. Denna taisnā ceļā gāja uz durvīm, kustēdamās ar negaisa mākoņa lēno apņēmību.
Bijām jau gandrīz izgājuši cauri zālei, kad vīrietis aiz bāra letes mums nopakaļ skaļi iesaucās: Ei, ei! Paga!
Dennas skatiens tramīgi noraustījās. Cieši sakniebusi lūpas, viņa turpināja iet uz durvju pusi, it kā neko nebūtu dzirdējusi.
- Es tikšu galā ar viņu, klusi teicu. Pagaidi mani ārā! Es tūlīt tev pievienošos.
Aizgāju līdz letei, aiz kuras stāvēja piktais viesnīcnieks. Tad tā ir tava radiniece? viņš noprasīja. Vai konstebls teica, ka viņa drīkst iet projām?
- Man šķita, ka tu neko par to negribi zināt, es teicu.
- Skaidrs, ka negribu! Bet viņa te izmantoja istabu un ēda, un es pasaucu ārstu, lai tas viņu aprūpē.
Es bargi paskatījos uz viesnīcas saimnieku. Ja šajā pilsētā dzīvo kāds ārsts, kurš ir vērts vairāk par puspeniju, tad es esmu Vintas karalis.
- Man no viņas pienākas pustalants! viesnīcnieks neatlaidās.
- Pārsējus neviens nedod par brīvu, un es nolīgu sievieti, kas sēdēja pie viņas un gaidīja, līdz viņa atjēgsies.
Ļoti šaubījos, vai viņam pienākas pat puse no minētās summas, taču nepatikšanas ar konsteblu es negribēju. Patiesībā es negribēju vispār nekādu kavēšanos, jo, pazīstot Dennas tieksmes, baidījos, ka viņa izgaisīs kā rīta migla, ja es ilgāk par minūti izlaidīšu viņu no acīm.
Izņēmu no maka piecus džotus un nobēru tos uz letes. Tirgoņi iedzīvojas ari mēra laikā! es indīgi izmetu un devos ārā.
Izjutu gandrīz smieklīgu atvieglojumu, redzēdams, ka Denna ārā gaida, balstīdamās pret zirgu sienamo stabu. Viņa bija aizvērusi acis un pavērsusi seju pret sauli. Izdzirdējusi manus soļus, viņa apmierināti nopūtās un pagriezās uz manu pusi.
- Vai šeit bija tik draņķīgi? es jautāju.
- Sākumā viņi bija diezgan laipni, Denna atbildēja, pamādama ar pārsieto roku uz viesnīcas pusi. Bet tā vecā sieva mani uzmanīja kā sargsuns. Viņa sarauca pieri un atglauda atpakaļ garos, melnos matus, atsedzot violeto plankumu, kas pletās pāri deniņiem līdz pat matu līnijai. Tu tādas noteikti zini: klīrīga vecmeita, kam mute kā kaķa pakaļa.
Es iesmējos, un Dennas sejā negaidot atplauka smaids, gluži kā saules stars, kas izlauzies no mākoņa apakšas. Tad viņa turpināja stāstu, un viņas seja atkal apmācās. Visu laiku skatījās uz mani ar nepārprotamu sejas izteiksmi. It kā man būtu pieklājies nomirt kopā ar pārējiem. It kā viss notikušais būtu mana vaina.
Denna papurināja galvu. Tomēr viņa bija ciešamāka nekā tie veči. Konstebls lika man roku uz kājas! Viņa noskurinājās. Atnāca pat mērs un dūdoja tā, it kā viņam ļoti rūpētu mans stāvoklis, kaut gan īstenībā viņš gribēja tikai mani iztaujāt. “Ko jūs tur darījāt? Kas tur notika? Ko jūs redzējāt?…”
Dennas nicinošais tonis lika man tik aši apvaldīt pašam savus jautājumus, ka es gandrīz iekodu mēlē. Jautājumus uzdot ir manā dabā, turklāt visam šim neprātīgajam skrējienam kalnos bija viens mērķis: izdibināt, kas šeit noticis.
Tomēr Dennas balss nepārprotami liecināja, ka šobrīd viņa nav gatava atbildēt uz jautājumiem. Pavilku ceļamaisu augstāk uz pleca, bet tad man kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi! Tavas mantas! Tās palika viesnīcas istabā.
Denna īsu mirkli vilcinājās. Man šķiet, tur nebija nekā tāda, kas piederētu man, viņa teica, it kā tāda doma viņai vispār nebūtu ienākusi prātā.
- Vai tu tomēr negribi aiziet pārbaudīt?
Viņa enerģiski papurināja galvu. Ja es kaut kur neesmu vēlama, tad eju projām. Visu vajadzīgo varu sagādāt ceļā.
Denna sāka iet, un es piesteidzos viņai blakus. Viņa iegriezās šaurā šķērsielā, kas veda rietumu virzienā. Pagājām garām vecai sievietei, kas kāra pie mājas šļūceni no auzu stiebriem. Galvā tam bija primitīva salmu cepure, un kājās maisaudekla bikses. Kurp mēs ejam? es jautāju