- Man jāaiziet pārbaudīt, vai neesmu kaut ko atstājusi Motenu mājās, viņa atbildēja. Pēc tam varam apspriest citas iespējas. Kāds bija tavs ceļamērķis, pirms tu atradi mani?
- Atklāti sakot, ari es gāju uz Motenu mājām.
Denna uzmeta man iesāņus skatienu. Labi! Līdz turienei ir tikai viena jūdze. Varam tur nokļūt vēl dienas gaismā.
Trebonas apkārtne bija visai mežonīga: biezi meži mijās ar akmeņainiem klajumiem. Palaikam kāds ceļa likums pavēra skatienam nelielu, koku ieskautu, zeltainu kviešu lauku vai iegriezās ielejā, ap kuru slējās tumši klintāji. Laukos līkņāja salmiem apbiruši zemkopji un kalpi, kustēdamies lēni un gurdi, kā apzinādamies, ka līdz vakaram vēl jānovāc puse no dienas ražas.
Bijām gājuši tikai pāris minūšu, kad aiz muguras atskanēja pazīstamā zirga pakavu klaboņa. Pagriezies atpakaļ, ieraudzīju, ka pa ceļu gāzelēdamies tuvojas nelieli vaļēji rati. Abi ar Dennu atkāpāmies ceļmalas krūmājā, jo uz šaurā ceļa tik tikko pietika vietas ratiem. Izdēdējis, gurdens zemnieks, sakumpis virs grožiem, pārlaida mums aizdomīgu skatienu.
- Mēs ejam uz Motenu mājām! Denna iesaucās, kad braucējs bija pietiekami tuvu. Vai jūs nevarētu paņemt mūs ratos?
Virs drūmi mūs nopētīja un pamāja uz ratu aizmuguri. Es braukšu gar veco Kāpukalnu. No turienes jums tālāk jāiet pašiem.
Mēs iekāpām ratos un apsēdāmies atmuguriski uz šķērsdēļa, pārlaiduši kājas pāri ratu malai. Virzījāmies uz priekšu gandrīz tikpat lēni kā ejot, tomēr abi priecājāmies par iespēju atpūtināt kājas.
Braucām klusēdami. Denna acīmredzami nevēlējās sarunāties svešinieka klātbūtnē, un es labprāt izmantoju iespēju vēlreiz visu pārdomāt. Biju gatavojies stāstīt nezināmajam lieciniekam jebkādus melus, lai iegūtu vajadzīgās ziņas. Denna bija radījusi jaunus sarežģījumus. Es nevēlējos viņai melot, tomēr neuzdrīkstējos riskēt, atklājot pārāk daudz. Nepavisam negribēju, lai viņa nodomātu, ka man galvu sagrozījuši neticami stāsti par čandriāniem…
Tāpēc ceļš pagāja klusējot. Bija patīkami vienkārši atrasties viņai blakus. Jūs varbūt neticēsiet, ka meitene ar pārsējiem un nozilinātu aci var būt skaista, bet Denna tāda bija. Skaista kā mēness, kam plankumi neatņem pievilcību.
Manās sapņainajās pārdomās ielauzās zemnieka balss. Te ir Kāpukalns!
Palūkojos apkārt, ar skatienu meklēdams kāpas, taču neko tamlīdzīgu neredzēju. Diemžēl tuvumā nebija arī nekāda ūdens, kas ļautu baudīt vēsu malku vai vismaz noskaloties. Pēc stundām ilgās auļošanas biju nosvīdis un no manis vēdīja zirga smaka.
Pateikušies zemniekam, iztrausāmies no ratiem. Denna devās pa priekšu, iedama pa šauru taku, kas līkumodama vijās gar kalna piekāji starp kokiem un atsevišķiem tumšiem, laikazoba nodeldētiem akmeņu atsegumiem. Šķita, ka Dennas gaita ir drošāka nekā tad, kad aizgājām no viesnīcas, tomēr viņa cītīgi raudzījās zemē un spēra soļus uzmanīgi, it kā nejustos droša, vai noturēs līdzsvaru.
Pēkšņi es kaut ko atcerējos. Es saņēmu tavu vēstuli, teicu, izvilkdams no apmetņa kabatas salocīto papīra lapu. Kad tu to atstāji?
- Pirms gandrīz divām dienkopām.
Es saviebos. Atradu to vakar vakarā.
Denna pamāja ar galvu. Kad tu neparādījies, man radās bažas. Domāju, varbūt tā ir izkritusi no loga spraugas vai samirkusi un raksts kļuvis nesalasāms.
- Pēdējā laikā es logu nebiju izmantojis, es paskaidroju.
Denna nevērīgi paraustīja plecus. Patiesībā jau muļķīgi bija iedomāties, ka tu to noteikti atradīsi.
Cītīgi domāju, ko vēl varētu piebilst varbūt kādu izskaidrojumu tam, ko viņa bija redzējusi “Eolijā”, kad Fela pielaikoja man apmetni. Neko prātīgu nespēju izdomāt. Man ļoti žēl, ka netiku uz mūsu norunātajām pusdienām.
Denna uzmeta man tādu kā uzjautrinātu skatienu. Deohs teica, ka tu esot iekļuvis ugunsgrēkā vai tamlīdzīgā ķibelē. Tu esot izskatījies gauži nožēlojams.
- Tieši tāds es jutos. Ne tik daudz ugunsgrēka dēļ, cik mūsu izjukušās tikšanās dēļ…
Viņa pazibināja acis. Ticu, ka tu biji šausmīgi satriekts. Savā ziņā tu man izdarīji pakalpojumu. Kamēr es tur sēdēju un vienatnē skumu…
- Es jau teicu, ka man ļoti žēl.
- … pie manis pienāca kāds vecāks kungs. Mēs iepazināmies, aprunājāmies… Viņa paraustīja plecus un uzmeta man iesāņus skatienu, kurā jautās gandrīz vai biklums. Kopš tā laika es ar viņu satiekos. Ja viss noritēs veiksmīgi, ceru, ka viņš pirms gada beigām kļūs par manu patronu.
- Tiešām? es iesaucos, un atvieglojums nolija pār mani kā vēsa ūdens šalts. Tas ir lieliski, tam jau sen vajadzēja notikt! Kas viņš ir?
Denna papurināja galvu, un viņas tumšie mati pārkrita pāri sejai.
- To es nedrīkstu teikt. Viņš ir kā apmāts ar slepenību. Vairāk nekā veselu dienkopu neteica man pat savu īsto vārdu. Es pat tagad vēl nezinu, vai tas vispār ir viņa īstais vārds.
- Ja tu droši nezini, kas viņš ir, es lēni teicu, kā tu vari zināt, ka viņš ir cienījams kungs?
Tas bija muļķīgs jautājums. Atbildi zinājām mēs abi, tomēr Denna to pateica skaļi: Nauda. Apģērbs. Izturēšanās. Viņa paraustīja plecus. Pat tad, ja viņš ir tikai bagāts tirgotājs, viņš būs labs patrons.
- Bet nekas izcils. Tirgotāju ģimenēm nav tādas stabilitātes…
- …un to vārdam nav tāda iespaida, Denna pabeidza, vēlreiz viszinīgi paraustīdama plecus. Puse maizes klaipa ir labāka nekā nekas, un es esmu nogurusi, dzīvojot bez jebkādas maizes. Viņa nopūtās. Esmu visiem spēkiem centusies viņu piesaistīt. Bet viņš ir tik izvairīgs… Mēs nekad nesatiekamies divreiz vienā un tajā pašā vietā, un tā nekad nav publiska vieta. Reizēm viņš norunā satikšanos, bet neatnāk. Tas gan manā dzīvē nav nekāds jaunums…
Denna nejauši uzkāpa uz vaļīga akmens un sagrīļojās. Es strauji pastiepos, lai viņu noturētu, un viņa, vairīdamās no kritiena, cieši ieķērās man rokā un plecā. Brīdi stāvējām, cieši piespiedušies viens pie otra, un, kamēr viņa atguva līdzsvaru, es skurbi izjutu viņas auguma tuvumu. Kustējos ļoti lēni, it kā man uz pleca būtu apmeties savvaļas putns, kuru es nekādā ziņā negribu iztrūcināt.
Gribēju apskaut viņu ciešāk gan tādēļ, lai sniegtu drošāku atbalstu, gan citu skaidri saprotamu iemeslu dēļ. Tomēr tādu domu es tūlīt atmetu. Nebiju aizmirsis Dennas sejas izteiksmi, kad viņa pieminēja konsteblu, kas pieskāries viņas kājai. Ko es iesāktu, ja viņa to pašu justu pret mani?
Ap Dennu allaž grozījās vīrieši, un no viņas stāstiem es zināju, cik tie viņai šķiet apnicīgi. Neparko negribēju pats pieļaut līdzīgas aplamības tīrās muļķības dēļ. Neuzdrīkstējos viņu aizvainot, gribēju saglabāt savu stāvokli. Kā esmu jau teicis, bezbailība un drosme nav viens un tas pats.
Turpinājām ceļu pa taku, kas vijās turp un atpakaļ, virzoties kalnup. Vienīgā skaņa bija vēja šalkoņa garajā ceļmalas zālē.
- Tātad viņš ir tik noslēpumains? es mēģināju atsākt sarunu, baidīdamies, ka klusums var kļūt neomulīgs.
- Noslēpumains nav īstais vārds, Denna teica. Kāda sieviete man reiz piedāvāja naudu, lai iegūtu kādas ziņas par viņu. Es izlikos par nejēgu, bet vēlāk, kad viņam to pastāstīju, viņš teica: tā esot bijusi pārbaude, lai redzētu, cik man var uzticēties. Citreiz kaut kādi svešinieki man izteica draudus. Nojaušu, ka tā bija vēl viena pārbaude.
Tāds cilvēks man šķita diezgan šaubīgs; varbūt tas bija kāds, kurš bēg no likuma vai slēpjas no ģimenes. Gribēju viņai to pateikt, bet tad ievēroju viņas raižpilno skatienu. Denna bija nobažījusies nobažījusies, ka es slikti domāšu par viņu, zinot, ka viņa pakļaujas slimīgi aizdomīga kundziņa untumiem.