Atcerējos savu sarunu ar Deohu un viņa vārdus par to, ka Dennas liktenis ir daudz skarbāks par manējo, lai kāds tas būtu. Ar ko es pats būtu gatavs samierināties, lai iegūtu ietekmīga aristokrāta aizbildniecību? Ko būtu gatavs darīt, lai atrastu kādu, kurš man maksātu par jaunām lautas stīgām, apģērbu un ēdienu un pasargātu mani no tādiem kretīniem kā Ambrozs?
Apvaldīju vārdus, ko biju gribējis sacīt, un veltīju Dennai saprotošu smaidu. Kaut viņš būtu tik bagāts, lai atsvērtu tavas grūtības! es teicu. Kaut viņam būtu pilnas kabatas naudas! Veseli maisi naudas.
Dennas lūpu kaktiņi mazliet savilkās, un es jutu, ka viņa nomierinās, priecādamās, ka negrasos viņu nosodīt. Tas gan būtu vareni, vai ne? Viņas acis iedzirkstījās, teikdamas: jā!
- Tieši viņa dēļ es esmu šeit, Denna turpināja. Viņš lika man ierasties šajās kāzās. Te ir daudz dziļāka lauku nomale, nekā biju domājusi, bet… Viņa vēlreiz paraustīja plecus, mēmi pauzdama attieksmi pret aristokrātu dīvainajiem untumiem. Gaidīju, ka arī mans iecerētais patrons būs šeit. Denna piepeši iesmējās. Kāda tam vispār bija jēga?
- Izdomā viņam vārdu! es izteicu priekšlikumu.
- Izdomā pats! Denna attrauca. Vai tad jums Universitātē nemāca vārdu gudrības?
- Anabelle, es ierosināju.
- Nu nē! viņa iesmējās. Savu iespējamo patronu es nesaukšu par Anabelli.
- Naudīgais hercogs.
- Tagad tu atkal niekojies. Mēģini vēlreiz!
- Nu tad saki, ja es trāpīšu īsto… Frederiks Vīzdegunis. Frenks. Ferans. Forū. Fordeils…
Viņa tikai purināja galvu, cītīgi kāpdama man blakus kalnā. Kad beidzot sasniedzām virsotni, mūs ieskāva vēja brāzma. Cenzdamās noturēt līdzsvaru, Denna ieķērās man rokā, un es pacēlu plaukstu pie acīm, lai pasargātu tās no putekļiem un virpuļojošām lapām. Vējš negaidīti iepūta lapu man tieši mutē, un es pārsteigts sāku klepot un spļaudīties.
Dennu tas ļoti uzjautrināja. Labi! es teicu, izvilcis lapu no mutes. Tā bija dzeltena un iegarena, ar smailu galu. Vējš izlēma mūsu vietā. To kungu sauc Osis.
- Vai tu esi pārliecināts, ka pareizais vārds nav Goba? viņa jautāja, pētīdama lapu. Tā ir izplatīta kļūda.
- Garšo pēc oša, es atbildēja. Turklāt “goba” ir sieviešu dzimtes vārds.
Denna nopietni pamāja ar galvu, kaut gan acīs viņai zibēja jautras dzirkstis. Lai būtu Osis!
Kad izgājām no koku aizsega un sākām iet lejā pa kalna pretējo pusi, mūs atkal sagrāba vēja brāzma, savērpdama apkārt jaunu putekļu un gružu mākoni. Denna pakāpās soli tālāk, pukodamās un berzēdama acis. Vieta, kur viņas plauksta bija kļāvusies pie mana elkoņa, piepeši kļuva ļoti auksta.
- Sasodīts! viņa novilka, slaucīdama seju. Man acīs saskrēja pelavas.
- Tās nav pelavas, es teicu, skatīdamies pāri kalna nogāzei. Nepilnas piecdesmit pēdas tālāk rēgojās apdegušu ēku puduris acīmredzot viss, kas atlicis no Motena saimniecības. Tie ir pelni.
* * *
Es aizvedu Dennu līdz nelielai koku audzei, kas pasargāja no vēja un aizsedza skatu uz nodegušajām mājām. Iedevu viņai pudeli ūdens, ar ko izskalot acis, un mēs apsēdāmies uz krituša koka stumbra.
- Paklausies! es vilcinādamies sacīju. Tev nav jāiet uz turieni. Es varu sameklēt tavas mantas, tikai pasaki, kur tu tās atstāji.
Viņa mazliet samiedza acis. Neko neteikšu, ja tu centīsies izturēties ar žēlīgu pārākumu un iejūtību…
- Es nezinu, ko tu vakar vakarā redzēji. Tāpēc nezinu, cik iejūtīgam man jābūt.
- Parasti man tas vispār nav vajadzīgs, viņa īsi atmeta. Es neesmu sarkstoša margrietiņa!
- Margrietiņas nesarkst.
Denna paskatījās uz mani, mirkšķinādama iekaisušās acis.
- Tu droši vien domāji “kautru vijolīti” vai “tvīkstošu jaunavu”. Lai nu kā, margrietiņas ir baltas. Hs nevar nosarkt…
- Lūk, to es saucu par žēlīgu pārākumu! viņa noskaldīja.
- Gribēju tikai tev pateikt, kādas tās izskatās, es teicu. Tīrā salīdzinājuma pēc. Lai nebūtu pārpratumu, kad centīšos būt iejūtīgs.
Bridi mēs raudzījāmies viens otrā, līdz Denna novērsās, berzēdama acis. Nu labi! viņa teica. Atmetusi galvu, viņa uzšļakstīja uz sejas vēl mazliet ūdens un sparīgi samirkšķināja plakstus.
- Īstenībā es neko daudz neredzēju, Denna teica, susinādama seju krekla piedurknē. Pirms kāzām es viņiem kādu laiciņu spēlēju un vēlāk, kad viņi gatavojās vakariņām, spēlēju atkal. Gaidīju, kad parādīsies mans… Denna mazliet pasmaidīja, …Oša kungs, tomēr zināju, ka taujāt par viņu nedrīkstu. Pilnīgi iespējams, ka viss pasākums bija tikai vēl viena pārbaude.
Saraukusi pieri, viņa kavējās domās. Viņam ir paņēmieni, kā dot man ziņu. Kā pavēstīt, ka viņš ir tuvumā. Es aizbildinājos ar kādu ieganstu, aizgāju no pārējiem un atradu viņu pie šķūņa. Mēs kādu brīdi pastaigājāmies pa mežu, un viņš mani izjautāja. Par cilvēkiem, kas piedalās kāzās, cik viņu daudz, kādi viņi izskatās. Dennas sejā kavējās domīga izteiksme. Tagad, to atceroties, es domāju, ka tieši tā bija īstā pārbaude. Viņš gribēja redzēt, cik vērīga es esmu.
- Izklausās gandrīz pēc spiega, es prātoju.
Denna paraustīja plecus. Apmēram pusstundu mēs staigājām un sarunājāmies. Tad viņš kaut ko izdzirdēja un lika man pagaidīt. Aizsteidzās uz mājas pusi un labu laiku bija projām.
- Cik ilgi?
- Varbūt desmit minūtes? Denna minēja. Ja kāds jāgaida, laiks parasti rit citādi. Bija tumšs, man sala un gribējās ēst. Viņa piespieda rokas pie vēdera un mazliet saliecās uz priekšu. Ai, man ari tagad gribas ēst! Kaut es būtu paguvusi…
Izvilku no ceļamaisa ābolu un iedevu to viņai. Āboli bija lieliski asinssarkani, saldi un kraukšķīgi. Tādi āboli, par ko var sapņot visu gadu, taču baudīt tos iespējams tikai dažas nedēļas rudenī.
Denna uzmeta man ziņkāru skatienu. Es kādreiz daudz ceļoju, paskaidroju viņai, paņemdams ābolu ari sev. Un bieži jutos izsalcis. Tāpēc parasti nēsāju līdzi kaut ko ēdamu. Kad iekārtosim apmetni, es tev pagatavošu īstas vakariņas.
- Un viņš prot arī gatavot ēdienu… Denna iekoda ābolā un uzdzēra virsū malku ūdens. Nu, un tad man šķita, ka dzirdu tādu kā klaigāšanu, un es devos atpakaļ. Kad pagāju garām klintsbluķiem, pavisam noteikti dzirdēju kliedzienus un saucienus. Piegājusi tuvāk, sajutu dūmu smaku. Un caur kokiem redzēju plandāmies liesmas…
- Kādā krāsā tās bija? es jautāju, pilnu muti tiesādams ābolu.
Denna skarbi paskatījās uz mani, un viņas sejā pēkšņi parādījās
aizdomas. Kāpēc tu tā jautā?
- Piedod, ka pārtraucu, es teicu un noriju ābola gabalu. Vispirms pabeidz savu stāstu, un pēc tam es paskaidrošu.
- Es visu laiku daudz runāju, Denna sacīja, bet tu pat neesi man pateicis, kāpēc tik pēkšņi esi uzradies šajā pasaules nostūrī.
- Maģistri Universitātē bija dzirdējuši savādas baumas, tāpēc atsūtīja mani šurp, lai es izpētītu, vai tā ir patiesība, es atbildēju. Meli izskanēja bez jebkādas neveiklības vai vilcināšanās. Nebiju tos pat ieplānojis, viss notika it kā pats no sevis. Steigā pieņemot lēmumu, es neuzdrīkstējos stāstīt Dennai patiesību par to, ka meklēju čandriānus. Nespēju pieļaut domu, ka Denna mani varētu noturēt par plānprātiņu.
- Vai tad Universitāte interesējas par kaut ko tādu? Denna brīnījās. Es domāju, ka jūs tikai sēžat un lasāt grāmatas.