- Daži lasa, es piekritu. Bet, ja mūs sasniedz savādas baumas, kādam jādodas izpētīt, kas noticis. Kad cilvēki padodas māņticībai, tie sāk skatīties uz Universitāti un domāt: Kas turpinās ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā? Ko mums vajadzētu iemest lielā, iznīcinošā sārtā?
- Un tu bieži to dari? Denna pavēcināja roku ar pusapēsto ābolu.
- Tas ir, dodies meklējumos?
Es papurināju galvu. Biju vienkārši izpelnījies kāda maģistra nelabvēlību. Viņš parūpējās, lai šī mazā ceļojuma loze kristu man.
Tie bija gluži veiksmīgi meli, jo vairāk tāpēc, ka tapa bez iepriekšējas gatavošanās. Tajos bija pat daļa patiesības, tāpēc tiem varētu noticēt pat tad, ja Denna iedomātos kādu iztaujāt. Ja apstākļi prasa, es esmu teicams melis. Tāda īpašība nav cildena, toties ir noderīga. Tā ir cieši saistīta ar teātra un stāstnieka prasmēm, un visas šīs mākslas es savulaik apguvu no tēva, kas tajās bija nepārspējams meistars.
- Kāds tu esi muldoņa! Denna sausi izmeta.
Es sastingu, iecirtis zobus ābolā. Kad izņēmu to no mutes, sarkanajā mizā rēgojās balti nospiedumi. Ko tu teici?
Viņa paraustīja plecus. Ja negribi stāstīt, tad nestāsti! Bet nevajag izdomāt muļķīgas pasakas, lai mani nomierinātu vai padižotos.
Es dziļi ievilku elpu, brīdi kavējos, tad lēni ļāvu tai izplūst. Man nav nekādas vēlēšanās tev melot par to, kāpēc esmu šeit, es teicu.
- Bet nezinu, ko tu nodomāsi, ja es pastāstīšu tev patiesību.
Dennas tumšo acu skatiens bija domīgs un neizdibināms. Labi, viņa beidzot sacīja un tikko jaušami pamāja ar galvu. Tam es ticu.
Nokodusi vēl vienu gabalu no ābola, viņa ielūkojās man acīs un nesteidzīgi košļāja kumosu, ilgi nenovērsdama skatienu. Viņas lūpas bija valgas un sārtākas par ābolu. Es patiešām dzirdēju baumas, es beidzot teicu. Un gribu uzzināt, kas šeit noticis. Patiesībā tas ir viss. Es vienkārši…
- Piedod, Kvout! Denna nopūtās un izlaida pirkstus caur matiem.
- Man nevajadzēja tevi skubināt. Tā patiešām nav mana darīšana. Es zinu, ko nozīmē nēsāt sevī noslēpumu.
Tajā brīdī jutos gatavs izstāstīt viņai visu. Gan par saviem vecākiem, gan par čandriāniem, gan par vīrieti ar melnajām acīm un rēga smaidu. Tomēr baidījos izklausīties pēc bērna, kurš pieķerts melos un izmisīgi pūlas izlocīties, papildinot savu stāstu ar jauniem izdomājumiem. Tāpēc ļāvu gļēvumam ņemt virsroku un cietu klusu.
- Tā tu nekad neatradīsi savu īsto mīlestību, Denna teica.
Apjucis iztrūkos no pārdomām. Piedod, ko tu teici?
- Tu ēd ābolu ar visu serdi, viņa uzjautrināta sacīja. Vispirms tu nograuz ābolu no visām pusēm un pēc tam ēd pārējo no apakšas uz augšu. Nekad neesmu redzējusi kādu tā darām.
- Vecs ieradums, es nevērīgi atteicu, negribēdams stāstīt patiesību. Biju piedzīvojis laiku, kad ābola serde bija viss, uz ko varēju cerēt, un jutos laimīgs, ja varēju tādu atrast. Bet ko tu teici pirms tam?
- Vai tu neesi spēlējis tādu spēli? Denna pacēla sava ābola serdi un saņēma kātiņu divos pirkstos. Tu iedomājies kādu burtu un pagriez ābola kātiņu. Ja kātiņš paliek vietā, iedomājies citu burtu un pagriez vēlreiz. Ja tas notrūkst… Dennas ābola kātiņš notrūka, …tad tu esi uzzinājis pirmo vārda burtu tai būtnei, kuru tev būs lemts iemīlēt.
Es paskatījos uz niecīgo ābola atlikumu sev rokā. Tas nebija tik liels, lai to turētu un grozītu. Apēdu pēdējo kumosu un aizsviedu kātiņu projām. Izskatās, ka man būs jādzīvo bez mīlestības.
- Atkal septiņi vārdi! Denna ar smaidu sacīja. Vai tu pats esi pamanījis, ka tev ir tāds paradums?
Pagāja brīdis, līdz es sapratu, par ko viņa runā, taču nepaguvu atbildēt, jo Denna turpināja: Esmu dzirdējusi, ka sēkliņas nevajagot ēst, viņa teica. Tajās esot arsēns.
- Blēņas! es atmetu. Šis bija viens no desmittūkstoš jautājumiem, kurus savulaik biju uzdevis Benam, kad abi ceļojām kopā ar trupu. Tas nav arsēns. Tas ir cianīds, turklāt tik niecīgā daudzumā, ka vajadzētu izēst veselu spaini, lai tas spētu kaitēt.
- Ak tā! Denna pārlaida domīgu skatienu savam ābola atlikumam, tad sāka grauzt serdi no apakšās uz augšu.
- Tu man stāstīji par to, kas noticis ar Oša kungu, pirms es tevi rupji pārtraucu, atgādināju viņai, cik uzmanīgi spēdams.
Denna paraustīja plecus. Daudz tur vairs nav, ko stāstīt. Redzēju uguni, gāju tuvāk, dzirdēju jaunus kliedzienus un kņadu…
- Un kāda bija uguns?
Viņa brīdi vilcinājās. Zila.
Jutu sevī briestam arvien baisāku priekšnojautu. Pacilātība, ka beidzot esmu ticis tuvāk čandriānu mīklas atrisinājumam, jaucās ar bailēm no domas par viņu tuvumu. Kādi izskatījās tie, kuri tev uzbruka? Kā tu tiki projām?
Denna rūgti iesmējās. Man neviens neuzbruka. Ieraudzīju uguns gaismā savādus stāvus un metos bēgt kā bez prāta. Viņa pakustināja pārsieto roku un pieskārās deniņiem. Laikam ietriecos ar galvu kādā kokā. Atguvos šorīt tur, tajā pilsētiņā.
- Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man vajadzēja atgriezties šeit, pēc brīža viņa piebilda. Nezinu, vai Oša kungs joprojām varētu būt tepat. Viesnīcā nedzirdēju nekādas runas par to, ka būtu atrasts kāds nepazīstams līķis, bet neuzdrīkstējos jautāt, lai neizraisītu aizdomas…
- Un tas viņam nepatiktu, es teicu.
Denna pamāja ar galvu. Nešaubos, ka viņš padarīs šo par vēl vienu pārbaudi, lai uzzinātu, cik labi es protu klusēt. Viņa zīmīgi paskatījās uz mani. Tas ir, ja…
- Būšu ļoti izbrīnījies, ja mēs viņu te atradīsim, es teicu. Neraizējies!
Denna nervozi pasmaidīja. Paldies! Es ceru, ka viņš ir dzīvs. Esmu iztērējusi divas dienkopas, pūlēdamās viņu sev piesaistīt. Iedzērusi vēl vienu malku ūdens, viņa atdeva pudeli man atpakaļ. Iesim paskatīties, labi?
Denna grīļodamās piecēlās, un es ieliku pudeli atpakaļ ceļamaisā, vienlaikus vērodams viņu ar acs kaktiņu. Biju pietiekami ilgi nostrādājis “Medikā”, lai prastu izdarīt secinājumus. Denna bija saņēmusi tik spēcīgu sitienu pa kreisajiem deniņiem, ka zilums izpleties ap ausi līdz matu līnijai. Viņas labā roka bija pārsieta, un stāja un gaita lika domāt, ka ķermeņa kreisajā pusē ir vēl citi nopietni sasitumi, varbūt pat lauztas ribas.
Ja Denna patiešām ieskrējusi kokā, tad šim kokam bijuši visai dīvaini apveidi.
Tomēr es neko neteicu. Negribēju kļūt uzbāzīgs.
Kā gan citādi? Arī es zināju, ko nozīmē nēsāt sevī noslēpumu.
* * *
Notikumu vieta vairs neizskatījās tik šaušalīga, kāda varēja būt. Šķūnis bija pārvērties dēļu gabalu un pelnu kaudzē. Līdzās nomelnējušām vējdzirnavām stāvēja lopu dzirdināmā sile. Vējš centās griezt vējdzirnavu spārnus, taču to bija vairs tikai trīs, tāpēc rats vienkārši šūpojās turp un atpakaļ, turp un atpakaļ.
Līķu nebija. Tikai dziļas ratu riteņu grambas mīkstajā zemē liecināja, ka tie ir aizvesti projām.
- Cik cilvēku piedalījās kāzās? es jautāju.
- Kopā ar līgavu un līgavaini divdesmit seši. Denna izklaidīgi paspēra projām apdegušu koka gabalu, kas rēgojās ārā no pelniem blakus šķūņa atliekām. Labi, ka vakaros šeit parasti līst lietus, citādi būtu aizdegusies visa piekalne…
- Vai to varēja izraisīt kāds vecs naids? es prātoju. Varbūt ģimeņu sāncensība? Kāds pielūdzējs, kas gribējis atriebties?
- Kaut kas tāds noteikti bija, Denna nevērīgi atmeta. Tik mazā ciemā tas ir galvenais, kas uztur spraigumu. Šie ļautiņi spēj piecdesmit gadus turēt ļaunu prātu par to, ko kaimiņu Toms teicis par viņu Keriju. Viņa pašūpoja galvu. Bet līdz slepkavošanai viņi tāpēc nenoietu. Šie bija normāli cilvēki.