Normāli, bet turīgi, es nodomāju, iedams uz dzīvojamās mājas pusi. Tādu māju varēja atļauties tikai turīgi cilvēki. Ēkas pamatus un sienu apakšdaļu veidoja pelēks laukakmens. Augšējais stāvs bija koka stāvbūve ar ģipša pildījumu un mūrētiem akmens stūriem.
Tomēr sienas bija bīstami sasvērušās uz iekšu un draudēja sabrukt. Pretī melnēja tukšas, nokvēpušas logu un durvju ailas. Paskatījies iekšā, redzēju melni apdegušas sienas. Uz apgruzdējušiem grīdas dēļiem starp mēbeļu atliekām mētājās saplēsti trauki.
- Ja tavas mantas bija tur iekšā, es sacīju Dennai, tad es teiktu, ka to vairs nav. Varu ieiet paskatīties…
- Nerunā muļķības! viņa atmeta. Tas viss kuru katru brīdi sagāzīsies. Viņa paklaudzināja pa durvju stenderi. Klauvējiens dobji atbalsojās tukšumā.
Skaņa man izklausījās diezgan dīvaina, un es piegāju paskatīties tuvāk. Paknibinājis stenderi ar nagu, bez jebkādas piepūles atdalīju no tā šķēpeli plaukstas garumā. Šis drīzāk šķiet izskalots koks, nevis kārtīgs būvmateriāls, es teicu. Ja mājā ieguldīts tik daudz naudas, kāpēc jātaupa uz stenderēm?
Denna paraustīja plecus. Varbūt vainīgs uguns karstums?
Es izklaidīgi pamāju un turpināju staigāt, pētot ēkas apkārtni. Noliecies pacēlu apdeguša dakstiņa gabalu un klusi nomurmināju sasaistes vārdus. Manas rokas pārņēma īslaicīgs saltums, un nelīdzenajā dakstiņa malā iedegās dzīva liesma.
- Kaut ko tādu katru dienu negadās redzēt, Denna teica. Viņas balss skanēja rāmi, taču miers bija samākslots: viņa saspringti centās runāt nevērīgi.
Pirmajā brīdi es nesapratu, par ko viņa to saka. Šāds vienkāršs simpātijas paņēmiens Universitātē bija tik ierasts, ka nebiju pat padomājis, kā tas var izskatīties cita cilvēka acīs.
- Tikai neliela darbošanās ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā, es bezbēdīgi teicu, paceldams augstāk degošo dakstiņa gabalu.
- Tātad vakar uguns bija zila?
Denna pamāja ar galvu. Kā deggāzes liesma. Kā tām lampām, kuras es redzēju Anilinā.
Dakstiņa gabals dega ar parastu oranžu liesmu. Zilas nokrāsas tajā nebija, taču iepriekšējā dienā tā varēja būt zila. Nometu dakstiņu zemē un ar zābaka purnu apdzēsu uguni.
Vēlreiz apgāju apkārt mājai. Kaut kas man nedeva mieru, bet iemeslu es īsti neizpratu. Gribēju ieiet mājā un papētīt visu tuvāk.
- Ugunsgrēks nemaz nav bijis tik liels! es uzsaucu Dennai. Ko tu atstāji tur iekšā?
- Nav bijis liels? viņa neticīgi atjautāja, parādīdamās aiz mājas stūra. Te taču palikušas tikai sienas!
Es pastiepu roku augšup. Jumts ir sadedzis tikai pašā skursteņa tuvumā. Tas nozīmē, ka otrais stāvs nav daudz cietis. Kādas mantas tev tur palika?
- Šis tas no drēbēm un lira, ko man nopirka Oša kungs.
- Tu spēlē liru? es pārsteigts jautāju. Ar cik stīgām?
- Ar septiņām. Es vēl tikai mācos. Denna īsi, neskanīgi iesmējās.
- Pareizāk sakot, mācījos. Varu paspēlēt lauku kāzās, bet ne vairāk.
- Netērē laiku lirai! es teicu. Tas ir arhaisks instruments bez dziļāka smalkuma. Negribu noniecināt tavu instrumenta izvēli, es žigli piebildu, bet tava balss ir pelnījusi labāku pavadījumu, nekā spēj dot lira. Ja gribi stīgu instrumentu, ko iespējams nēsāt līdzi, izvēlies pusarfu.
- Tu esi ļoti laipns, Denna teica. Bet tā nebija mana izvēle. Liru izvēlējās Oša kungs. Nākamreiz mudināšu viņu pirkt arfu. Viņa aplaida apkārt bezcerīgu skatienu un dziļi nopūtās. Ja viņš vēl ir dzīvs.
Mēģināju ieskatīties pa vienu no logu tukšumiem, un, līdzko satvēru palodzi, tās gabals palika man plaukstā. Arī šis koks ir satrunējis, es teicu, drupinādams to plaukstā.
- Tā ir! Denna satvēra mani aiz rokas un aizvilka projām no loga.
- Šīs sienas jebkurā brīdī var sagrūt tev virsū. Nav vērts iet iekšā! Kā tu pats teici, tā ir tikai lira.
Ļāvu viņai vilkt sevi projām. Bet varbūt iekšā ir tava patrona līķis.
Denna papurināja galvu. Viņš nav no tiem, kas skries iekšā degošā mājā un ļaus sevi iesprostot. Viņa cieti paskatījās uz mani. Ko tu īstenībā ceri tur atrast?
- Nezinu, es atzinos. Taču nesaprotu, kur citur meklēt zīmes par to, kas te noticis.
- Bet kādas baumas tu īsti dzirdēji? Denna jautāja.
- Nekā daudz tur nebija, es teicu, atcerēdamies laivinieka stāstu.
- Svinētas kāzas, un tajās nogalināti vairāki desmiti cilvēku. Visi pagalam, saplosīti kā lupatu lelles. Un zila uguns.
- Saplosīti viņi nebija, sacīja Denna. Kā sapratu no ciema ļaužu runām, darbā bija laisti naži un zobeni.
Kopš ierašanās Trebonā es nevienam nebiju redzējis pat dunci pie jostas. Vienīgie ieroču nēsātāji, šķiet, bija zemnieki, kas strādāja laukos ar sirpjiem un izkaptīm. Atskatījos uz sagumušo lauku māju un nepārprotami jutu, ka esmu kaut ko palaidis garām…
- Kā tev šķiet, kas šeit notika? jautāja Denna.
- Nezinu, es atbildēju. Biju daļēji sagatavojies, ka neko neatradīšu. Tu jau zini, kā baumas ceļodamas aug augumā. Pārlaidu skatienu apkārtnei. Arī zilās liesmas es būtu piedēvējis baumām, ja nebūtu dzirdējis apstiprinājumu no tevis.
- Hs redzēja arī citi, Denna sacīja. Kad viņi atbrauca savākt līķus un atrada mani, šeit viss vēl kvēloja un gruzdēja.
Es vēlreiz aplaidu apkārt aizkaitinātu skatienu. Joprojām jutu, ka esmu kaut ko atstājis nepamanītu, taču nekādi nespēju aptvert, kas tas varētu būt. Un ko domā vietējie? es jautāju.
- Manā tuvumā cilvēki nebija diez cik runīgi, Denna ar rūgtumu atbildēja. Bet es šo to dzirdēju no konstebla un mēra sarunas. Cilvēki sačukstas par dēmoniem. Tas ir zilās uguns dēļ. Un daži runā kaut ko par šļūceņiem. Domāju, ka ražas svētki šogad būs vēl tradicionālāki nekā parasti. Daudz ugunskuru, sidra un salmu izbāzeņu…
Es vēlreiz paskatījos apkārt. Šķūņa drupas, vējdzirnavas ar trim spārniem, nodegušas mājas karkass. Bezcerīgi laidu pirkstus caur matiem, aizvien vēl pārliecināts, ka neesmu kaut ko pamanījis. Biju cerējis atrast… kaut ko. Jebko.
Tā stāvēdams, atskārtu, cik šī cerība bijusi muļķīga. Ko es biju cerējis atrast? Pēdas nospiedumu? Skrandu no kāda apmetņa? Saburzītu zīmīti ar nozīmīgām ziņām, kas ērti atstāta man pa rokai? Tā mēdz notikt vienīgi stāstos.
Izvilku ūdens pudeli un izdzēru pēdējo malku. Labi, man te vairs nav ko darīt! es teicu, tuvodamies dzirdināmajai silei. Un kādi ir tavi turpmākie plāni?
- Es gribu vēl pastaigāt un paskatīties, Denna atbildēja. Varbūt tomēr mans cienījamais draugs guļ kaut kur ievainots.
Pārlaidu skatienu viļņotajiem pakalniem, kas mirdzēja rudens lapu zeltā, kviešu laukiem, zaļajām ganībām, egļu un priežu audzēm. Vietvietām ainavu izraibināja tumšas klintsradzes un akmeņu atsegumi.
- Būs jāapstaigā diezgan plaša apkaime… es sacīju.
Viņa samierinādamās pamāja ar galvu. Man vismaz jāmēģina.
- Vai gribi, lai palīdzu? Es kaut cik pazīstu mežus, es piedāvājos.
- Protams, es justos labāk, ja kāds būtu blakus, Denna sacīja. -Jo vairāk tāpēc, ka tuvumā varbūt klejo plēsīgu dēmonu bars. Turklāt tu man šovakar apsolīji vakariņas.
- Taisnība. Pagāju garām nomelnējušajām vējdzirnavām un apstājos pie rokas sūkņa. Satvēris rokturi, spēcīgi to nospiedu, un nākamajā brīdī tas čerkstēdams atdalījās no metāla korpusa.
Apstulbis stāvēju un skatījos uz nolauzto rokturi. Tas bija sarūsējis līdz pašam vidum, un no tā bira irdenas, sarkanas rūsas plēksnes.
Kā spējš zibens apgaismojums man acu priekšā iznira atmiņu aina: vakars pirms daudziem gadiem, kad atgriezos mūsu apmetnē un ieraudzīju savu nogalināto trupu. Atcerējos, kā pastiepu roku, lai pieturētos pie ratu riteņa, bet stiprā metāla stīpa sarūsējusi sabirza man plaukstā. Atcerējos, kā masīvais, izturīgais koks no pieskāriena sadrupa gabalos.