- Kvout? Pavisam tuvu ieraudzīju Dennas noraizējušos seju.
- Vai tev kaut kas kait? Pie Tehlu oglēm, apsēdies, citādi nokritīsi! Vai tu savainojies?
Paspēris soli, apsēdos uz dzirdināmās siles malas, taču biezie dēļi zem mana svara saguma kā sapuvis celms. Ļaudamies smaguma spēkam, noslīdēju zemē un paliku sēžam zālē.
Pacēlu sarūsējušo sūkņa rokturi un parādīju to Dennai. Viņa sarauktu pieri to aplūkoja. Šis sūknis bija pavisam jauns! Līgavas tēvs lielījās, cik daudz samaksājis, lai ierīkotu aku šeit, kalnā. Viņa meita nenesīšot ūdens spaiņus pret kalnu trīs reizes dienā.
- Kā tu domā, kas šeit notika? es jautāju. Saki pavisam atklāti!
Denna palūkojās apkārt, un violetais laukums ap deniņiem asi iezīmējās pret viņas gaišo ādu. Es domāju pameklēt savu iespējamo patronu un pēc tam pazust no šejienes, lai nekad vairs neatgrieztos.
- Tā nav atbilde, es teicu. Kā tu domā, kas šeit notika?
Viņa ilgi skatījās uz mani un klusēja. Kaut kas ļauns. Es nekad neesmu redzējusi dēmonu, un diez vai man gadīsies to redzēt. Bet es nekad neesmu redzējusi ari Vintas karali…
- Vai tu esi dzirdējusi šo bērnu dziesmiņu? es jautāju. Denna neizpratnē paskatījās uz mani, un es nodziedāju:
“Uguns plītī zila kļūst!
Ko lai iesāk? Kas nu būs?
Gudrot beidz! Slēpties steidz!
Spožais zobens rūs un brūk!
Kur lai glābjas? Kurp lai mūk?
Paslēpies! Pārvērties!"
Denna nobālēja, klausīdamās un apjauzdama, ko gribu sacīt. Pamājusi ar galvu, viņa klusi nodungoja citu dziesmas pantu:
"Mēma sieva garām slīd,
Bāli balta seja vīd.
Kādi ir to baisie plāni?
Čandriāni, čandriāni!"
* * *
Mēs sēdējām gaismēnu izraibinātā laukumā zem rudenīgo koku lapotnēm, kas aizsedza skatu uz izpostīto saimniecību. Čandriāni. Šeit patiešām ir bijuši čandriāni. Joprojām pūlējos sakopot juceklīgās domas, kad blakus atskanēja Dennas balss.
- Vai tas bija tas, ko tu cerēji atrast? viņa jautāja.
- Tas bija tas, ko es meklēju, es atbildēju. Čandriāni ir bijuši šeit pirms nepilnas dienas. Bet es necerēju to atrast. Saproti, kad bērns meklē apslēptu mantu, viņš īstenībā necer to atrast. Mēs visi esam gājuši mežā meklēt dennerlingus un fejas, bet nekad tos neesam redzējuši. Viņi nogalināja manu trupu, un viņi nogalināja visus kāzu viesus. Sasodīts, es visu laiku meklēju tevi Imrē, bet patiesībā necerēju atrast… Apklusu, juzdams, ka pļāpāju nesakarīgas blēņas.
Denna, šķiet, mazliet nomierinājās un pat iesmējās. Balsi nebija izsmiekla, tajā skanēja tikai uzjautrinājums. Tātad es esmu apslēpta manta vai fejām līdzīgs radījums?
- Gan viens, gan otrs. Apslēpta, vērtīga, bieži meklēta un reti atrasta. Palūkojos viņā un jutu, ka mans prāts īsti neseko tam, ko saka lūpas. Tevī ir arī daudz no Fae, no feju zemes būtnes. Viņi ir īsti. Čandriāni ir īsti. Tu nekad neesi tur, kur es tevi meklēju, bet tad pēkšņi parādies pavisam negaidot. Kā varavīksne.
Visu aizvadīto gadu es sirds dziļumos biju glabājis slepenas bailes. Palaikam biju bažījies, ka atmiņas par manas trupas bojāeju un čandriāniem ir bijis tikai traģisks murgs, ko radījusi zemapziņa, lai palīdzētu man pārvarēt agrākās pasaules zaudējumu. Taču tagad biju atradis kaut ko līdzīgu pierādījumiem. Tie bija patiesi. Mana atmiņa bija patiesa. Mans prāts nebija aptumšojies.
- Reiz kādā vakarā, kad biju vēl bērns, es veselu stundu centos notvert varavīksni. Skrēju pa mežu un apmaldījos. Mani vecāki bija izmisumā. Bet man šķita, ka es varu to panākt. Es taču redzu, kur tā pieskaras zemei. Tu esi tāda pati…
Denna uzlika plaukstu man uz rokas. Cauri krekla piedurknei sajutu tās piepešo siltumu. Dziļi ievilku krūtīs gaisu, ieelpodams viņas matu smaržu, ko piestrāvoja saules siltums, zaļās zāles smaržu, viņas tīro sviedru smaržu, viņas dvašu un ābolu smaržu. Vēja pūsma sašūpoja koku lapas, un tumšo matu šķipsna plīvodama glāstoši pieskārās manai sejai.
Tikai tad, kad klajumā pēkšņi iestājās klusums, es apjautu, ka krietnu bridi esmu nemanot ļāvis vaļu nesakarīgu vārdu plūsmai. Apmulsumā pietvīku un paskatījos apkārt, pēkšņi atcerēdamies, kur atrodos.
- Tev acīs bija nevaldāms, gandrīz mežonīgs skatiens, Denna klusi teica. Es laikam nekad neesmu redzējusi tevi tik dīvainā noskaņojumā.
Es vēlreiz lēni ievilku elpu. Dīvainā noskaņojumā es esmu vienmēr. Tikai to neizrādu.
- Tieši to es gribēju teikt. Viņa mazliet atrāvās, ļaudama plaukstai noslīdēt lejup pār manu roku visā garumā, tad nolaida to gar sāniem.
- Un ko darīsim tālāk?
- Es… Man nav ne jausmas. Es bezmērķīgi paskatījos apkārt.
- Ari tas nemaz neizklausās pēc tevis, Denna teica.
- Man gribētos padzerties, es teicu un muļķīgi pasmaidīju, apjauzdams, cik bērnišķīgi tas izklausījies.
Denna pasmaidīja man pretī. Sākums ir labs, viņa teica. Un pēc tam?
- Es gribētu uzzināt, kāpēc čandriāni uzbruka šiem ļaudīm.
- “Kādi ir to baisie plāni?” Dennas seja kļuva nopietna. Tu nepazīsti nekādu vidusceļu, vai ne? Vienkārši tā padzerties un atrast atbildi uz jautājumu, ko cilvēki sev ir uzdevuši kopš… kopš nezināmiem laikiem.
- Kā tu domā, kas šeit notika? es jautāju. Kā tu domā, kas nogalināja šos cilvēkus?
Denna sakrustoja rokas uz krūtīm. Es nezinu. Tie varēja būt jebkas… Tad viņa apklusa un iekoda apakšlūpā. Nē. Tā nav taisnība, viņa pēc brīža teica. Lai cik neticami tas izklausās, es domāju, ka tie bija viņi. Izklausās kā no pasakām, tāpēc man negribas tam ticēt. Bet es ticu. Viņa bažīgi paskatījās uz mani.
- Tad es jūtos labāk. Piecēlos kājās. Baidījos, vai neesmu drusku ķerts.
- Varbūt tomēr esi, viņa teica. Es neesmu labākais pārbaudes akmens skaidra saprāta vērtēšanai.
- Vai tu arī jūties līdzīgi?
Denna papurināja galvu, un viņas lūpu kaktiņi savilkās tikko jaušamā smaidā. Nē. Un vai tu jūties ķerts?
- īpaši ne.
- Tas ir vai nu labi, vai slikti, atkarībā no skatījuma, viņa teica.
- Kā tev šķiet, no kuras puses mēs varētu sākt šī mūžsenā noslēpuma šķetināšanu?
- Man kādu laiku vēl jāpadomā, es atbildēju. Bet tikmēr pameklēsim tavu mīklaino Oša kungu. Es gribētu uzdot viņam dažus jautājumus par to, ko viņš redzēja šeit, Motenu mājās.
Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Es domāju atgriezties tajā vietā, kur viņš mani atstāja tur, aiz tās klintsradzes -, un pēc tam pārmeklēt apkārtni no turienes līdz Motenu saimniecībai. Viņa paraustīja plecus. Nav gan nekāds dižais plāns…
- Bet tas vismaz ir sākums, es teicu. Ja tas vīrs būtu atgriezies un redzējis, ka tevis vairs nav, viņš būtu varējis atstāt kādas pēdas, ko mums izdotos uziet.
Denna devās pa priekšu cauri mežam. Te bija siltāk. Koki pasargāja no vēja, bet neaizturēja saules starus, jo zari pa lielākai daļai bija kaili. Tikai varenie ozoli pilnībā glabāja lapu rotu kā veci, pašapzinīgi vīri, kas negrib atteikties no savas mantības.
Iedams es mēģināju izprātot iemeslu, kāpēc čandriāni varēja nogalināt šos cilvēkus. Vai kāziniekus un manu trupu varēja saistīt kāds kopīgs pavediens?
Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas…