- Ko tu dziedāji pagājušajā naktī? es jautāju. Kāzu laikā?
- To pašu, ko parasti, Denna atbildēja, ar kāju izspārdīdama kritušu lapu klēpi. Jautras dziesmiņas. “Svilpīti”. “Nāc, mazgājies upē!”. “Vara katlu”. Viņa iesmējās. “Emmas tantes toveri”.
- Nevar būt! es neticīgi iesaucos. Kāzās?
- To pieprasīja piedzēries vectēvs, viņa atmeta, brizdama cauri kuplam nodzeltējušu krauklēnu pudurim. Daži gan rauca pieri, bet citiem nekas nebija pretī. Šī apvidus ļautiņiem patīk pasaulīgi prieki.
Kādu laiku mēs gājām klusēdami. Augstajos zaros virs galvas brāzmoja vējš, bet lejā mūs sasniedza tikai rāmas šalkas. Man šķiet, ka es nekad neesmu dzirdējis “Nāc, mazgājies”…
- Man likās, ka… Denna pār plecu atskatījās uz mani. Vai gribi piedabūt mani to nodziedāt?
- Protams.
Viņa pagriezās, matiem krītot pār seju, un draudzīgi man uzsmaidīja. Varbūt vēlāk. Es varētu padziedāt vakariņās. Mēs nonācām pie liela, tumša klintsakmens. Tā pakājē neiespīdēja saule, un apkārtne šķita krietni vēsāka. Man liekas, ka viņš atstāja mani šeit, Denna teica, neziņā skatīdamās apkārt. Dienasgaismā viss izskatās citādi.
- Vai tu gribi pārmeklēt taku atpakaļ uz mājām vai mest lokus ap šo vietu?
- Mest lokus, viņa atbildēja. Bet tev vajadzēs man parādīt, kam jāpievērš uzmanība. Es esmu pilsētas meitene.
īsi pastāstīju viņai to, ko zināju par mežu un savvaļu. Paskaidroju, kādā zemē visdrīzāk paliek pēdu nospiedumi vai švīkas. Parādīju, kāda kļuvusi lapu kaudze, pa kuru viņa bridusi, kā noliekušies un aplūzuši krauklenes pudura zari, kam viņa lauzusies cauri.
Mēs turējāmies cieši blakus, jo divi acu pāri ir vairāk nekā viens, turklāt mums negribējās nošķirties katram uz savu pusi. Metām arvien plašākus lokus turp un atpakaļ ap klintsakmeni un cītīgi vērojām apkārtni.
Drīz vien es apjautu, cik tās ir veltīgas pūles. Apvidus bija pārāk mežots. Redzēju, ka arī Denna ir sapratusi to pašu. Mīklu pavedieni,
kas stāstos allaž atrodas vajadzīgajā brīdī, arī šoreiz mums nedevās rokā. Zaros nebija nekādu noplēsta auduma strēmeļu, zemē nebija dziļu zābaku nospiedumu, tuvumā nebija nevienas pamestas apmetnes vietas. Redzējām tikai mušmires, ozolzīles, odus un jenotu pēdas starp priežu skujām.
- Ieklausies, kaut kur burbuļo ūdens! Denna teica.
Es pamāju ar galvu. Nebūtu slikti padzerties. Un nekaitētu ari noskaloties.
Devāmies projām no meklējumu vietas klusēdami, jo nevēlējāmies skaļi atzīt, ka esam gatavi atmest ar roku saviem pūliņiem, lai cik bezjēdzīgi tie abiem šķita. Gājām turp, kur no kalna nogāzes skanēja lejup plūstoša ūdens čalas, un, izlauzušies cauri biezam priedulājam, ieraudzījām apmēram divdesmit pēdas platu, dzidru un dziļu strautu.
Nekādas zīmes šeit neliecināja par ūdens piesārņojumu lietuves dēļ, tāpēc mēs padzērāmies un es piepildīju pudeli.
Es zināju, kā mēdz risināties stāsti. Kad jauns pāris nonāk pie upes, tālākie notikumi rit pēc zināma sižeta. Denna mazgātos smilšainā krasta laukumiņā, ko no skatiena slēpj kupla egle. Es aizietu piedienīgā attālumā, kur mēs viens otru neredzētu, bet varētu sarunāties. Tad… kaut kas notiktu. Viņa paslīdētu, pagrieztu potīti vai sadurtu pēdu uz asa akmens, un man būtu jāsteidzas palīgā. Un tad…
Taču šis nebija stāsts par divu jaunu mīlētāju tikšanos pie upes. Tāpēc es noskaloju seju un aiz koka pārvilku tīru kreklu. Denna iebāza ūdenī galvu, lai atvēsinātos. Viņas slapjie mati mirdzēja kā tumša tinte, līdz viņa ar abām rokām izspieda no tiem ūdeni.
Pēc tam mēs sēdējām uz akmens, kūļādami kājas ūdenī, atpūzdamies un ar patiku izjuzdami viens otra klātbūtni. Kopīgi apēdām vēl vienu ābolu, kozdami tajā pēc kārtas. Tiem, kas nav skūpstījušies, tas ir kaut kas līdzīgs skūpstam.
Un pēc nelielas pierunāšanas Denna bija ar mieru padziedāt. Viņa man nodziedāja vienu pantu no “Nāc, mazgājies”, ko es nekad nebiju dzirdējis, un man bija aizdomas, ka viņa to sacerēja turpat uz vietas. Es to neatkārtošu, jo viņa dziedāja man, nevis jums. Un, tā kā šis nav stāsts par divu jaunu mīlētāju tikšanos pie upes, dziesmai te nav būtiskas lomas un es paturēšu to pie sevis.
SEPTIŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . “Cuk, cuk!”
DRĪZ PĒC TAM, kad ābols bija notiesāts, mēs izvilkām kājas no ūdens un gatavojāmies promiešanai. Bridi prātoju, vai vērts vilkt zābakus, jo pēdām, kas spējušas bez apaviem skriet pa Tarbeanas jumtiem, raupja meža grīda nevarēja kaitēt. Tomēr man negribējās izskatīties primitīvam, tāpēc uzstīvēju zeķes, kaut gan tās bija miklas un lipīgas no sviedriem.
Kad saitēju ciet zābaku, izdzirdēju mežā tikko jaušamu troksni, taču skatu tajā virzienā aizsedza bieza priežu audze.
Klusi pastiepu roku, pieskāros Dennai pie pleca, lai pievērstu viņas uzmanību, un pacēlu pirkstu pie lūpām.
“Kas ir?” viņa bez skaņas jautāja.
Pievirzījos tuvāk, cenzdamies kustēties pēc iespējas klusi. Man šķiet, ka es kaut ko dzirdēju, es teicu, pieliecies viņai pavisam klāt.
- Iešu paskatīties.
- Nekur tu neiesi! Denna čukstus attrauca, un viņas seja priežu ēnā izskatījās gluži nobālusi. Tieši to pašu vakar vakarā teica Oša kungs, pirms aizgāja projām. Es nepieļaušu, lai tu pazustu tāpat kā viņš!
Pirms paguvu atbildēt, starp kokiem atskanēja vēl kāda skaņa, kas liecināja par kustību. Zaru čaboņa, sausa, lūstoša priedes zara skarbais kraksts. Kad troksnis kļuva skaļāks, es saklausīju tam cauri liela radījuma smago elpu. Tad atskanēja kluss dzīvnieka rūciens.
Tas nebija cilvēks. Tie nebija čandriāni. Tomēr mans atvieglojums bija īslaicīgs, jo atskanēja vēl viens rūciens un skaļa ošņāšana. Tas varēja būt mežakuilis, kas meklē ceļu uz upi.
- Ej man aiz muguras! es teicu Dennai. Cilvēki parasti neaptver, cik mežakuiļi var būt bīstami, it sevišķi rudenī, kad tēviņi cīnās savā starpā, lai pierādītu katrs savu pārākumu. Simpātijas prasme te nepalīdzētu. Man nebija ne izejmateriāla, ne saiknes. Pie rokas nebija pat stipras nūjas. Vai zvēra uzmanību varētu novērst ar dažiem atlikušajiem āboliem?
Šņākdams un elsodams mežakuilis izlauzās cauri tuvējās egles zemajiem, nokarenajiem zariem. Tas izskatījās vismaz divas reizes smagāks par mani. Pacēlis galvu un ieraudzījis mūs, zvērs izdvesa dobju rīkles skaņu. Izslietais purns saraucās, mēģinot noteikt mūsu smaku.
- Nebēdz, citādi tas metīsies pakaļ! es klusi teicu, lēni aizstādamies Dennai priekšā. Tā kā pie rokas nebija nekā cita, izvilku saliekamo nazi un ar īkšķi atspiedu vaļā asmeni. Tikai atkāpies un iebrien upē! Viņi nav nekādi peldētāji.
- Man šķiet, ka viņa nav bīstama, aiz muguras pavisam mierīgi atskanēja Dennas balss. Viņa izskatās drīzāk ziņkārīga nekā nikna. Es, protams, novērtēju tavus cildenos pūliņus, viņa pēc brīža piebilda.
Ieskatījies uzmanīgāk, es redzēju, ka Dennai ir taisnība. Tas nebija kuilis, bet sivēnmāte, un dubļu virskārtai cauri spīdēja sārta mājas cūkas āda, nevis savvaļas dzīvnieka spurainie sari. Cūka laiski nolieca galvu un sāka rakņāties krūmājos zem priedes.
Tikai tad es pamanīju, ka esmu nometies tādā kā puspietupienā un izstiepis roku priekšā kā cīkstonis. Otrā rokā turēju savu nieka nazīti, ar kuru pat ābolu varēja sadalīt tikai pēc vairākiem griezieniem. Un pats bēdīgākais bija tas, ka man kājā bija tikai viens zābaks. Izskatījos bezgala smieklīgs gluži kā Elodins savās ļaunākajās dienās.
Jutu sejā ieplūstam karstumu un zināju, ka esmu pietvīcis sarkans kā biete. Žēlīgais Tehlu, es jūtos kā pēdējais idiots!