- Patiesībā tas ir ļoti glaimojoši, Denna teica. Ja neņem dažus kaitinošus, pompozus izlēcienus krogos, neatceros, ka mani kāds reāli būtu meties aizsargāt.
- Jā, protams. Novērsis skatienu, uzvilku otru zeķi un zābaku. Jutos pārāk samulsis, lai paceltu acis. Katra meitene taču sapņo, kaut viņu kāds izglābtu no mīlīgas, noklīdušas cūciņas!
- Es runāju nopietni. Palūkojies uz Dennu, redzēju viņas sejā uzjautrinājumu, taču tas nebija izsmiekls. Tu izskatījies… satracināts. Kā vilks, kam uz kakla saslējušās spalvas. Denna apklusa un paskatījās uz manu galvu. Vai drīzāk lapsa. Tu esi pārāk ruds, lai līdzinātos vilkam.
Mans neveiklais saspringums mazliet atslāba. Satracināta lapsa ir labāka nekā kareivīgs idiots ar vienu apautu kāju.
- Bet tu nepareizi turi nazi, Denna lietišķi turpināja, norādīdama uz manu plaukstu. Ja tu patiešām kādam durtu, asmens slīdētu un sagrieztu tev pašam īkšķi. Viņa pastiepusies mazliet pārkārtoja manus pirkstus. Ja turēsi nazi, lūk, tā, tavs īkšķis būs drošībā. Tam gan ir viens trūkums: plaukstas locītava nevar tik brīvi kustēties.
- Izklausās, ka tev ir liela pieredze nažu cīņās, es izbrīnījies teicu.
- Tā gluži nav, Denna ar šķelmīgu smaidu atbildēja. Šī ir vēl viena lappuse tajā nodeldētajā grāmatā, kuru jums, vīriešiem, tik ļoti patīk izmantot, mūs aplidojot. Viņa aizkaitināta pablisināja acis.
- Nevaru pat saskaitīt, cik vīriešu ir mēģinājuši laupīt manu tikumību, mācīdami man, kā to aizsargāt.
- Nekad neesmu redzējis, ka tu nēsātu nazi, es sacīju. Kā tas var būt?
- Kāpēc lai tu redzētu, ka es nēsāju nazi? Denna atjautāja. Es taču esmu vārs ziediņš un tā tālāk. Sieviete, kura atklāti nēsā nazi, nepārprotami meklē nepatikšanas. Iebāzusi roku kabatā, viņa izvilka garu, tievu metāla priekšmetu ar spožu malu. Turpretī sieviete, kura glabā nazi, ir gatava nepatikšanām. Vispārīgi runājot, vieglāk ir izlikties nekaitīgai. Tad nepatikšanu ir mazāk.
Vienīgi viņas lietišķā izturēšanās pieklusināja manu izbīli. Dennas nazis nebija daudz lielāks par manējo, bet tas nebija salokāms. Tas bija taisns metāla gabals, kam spala vietā aptīta plāna ādas strēmele. Šis rīks acīmredzami nebija paredzēts ēdienreizēm vai darbiem pie nometnes ugunskura. Drīzāk tas atgādināja asos ķirurga nažus no “Medikas”. Kā tu vari nēsāt to kabatā un nesagraizīties? es jautāju.
Denna pagriezās sāniski, lai man to parādītu. Mana kabata iekšpusē ir pārgriezta visā garumā. Nazis ir piesaitēts pie kājas. Tāpēc tas ir tik plakans. Un tāpēc tu neredzi, ka es to nēsāju. Satvērusi ādas spalu, viņa pacēla nazi man pretī. Re, tā! īkšķis jātur pret plakano daļu.
- Vai tu mēģini laupīt manu tikumību, mācīdama man, kā to aizsargāt? es noprasīju.
- It kā tev būtu kāda tikumība! viņa iesmējās. Es mācu tev, kā aizsargāt un nesavainot savas skaistās rokas, kad nākamreiz gribēsi glābt meiteni no cūkas. Viņa šķelmīgi pielieca galvu uz sāniem.
- Starp citu, vai tu zini, ka tavas acis dusmās kļūst…
- Ei, ei, cukl aiz kokiem atskanēja balss, ko pavadīja dimdošas zvaniņa šķindas. Cuk, cuk, cuk…
Lielā sivēnmāte izslēja šņukuru un aizdipināja caur krūmiem balss virzienā. Denna tikmēr paslēpa nazi, un es paņēmu savu ceļamaisu. Pagājāmies caur kokiem turp, kur bija aizskrējusi cūka, un ieraudzījām pie upītes vīrieti, ap kuru pulcējās sešas lielas sivēnmātes. Turpat grozījās arī vecs, sarains kuilis un vesels bars dažāda lieluma un izskata sivēnu.
Cūkgans uzmeta mums aizdomu pilnu skatienu. Ei! viņš iesaucās. Nebaidās! Šitie nekož!
Viņš bija kalsns vīrietis ar raupju, vēja appūstu seju un izspūrušu bārdu. Pie garās nūjas viņam karājās rupji darināts bronzas zvans, un plecā bija uzmests nodriskāts maiss. No viņa neplūda nepatīkama smaka, kā varētu gaidīt, jo klejojošas cūkas mēdz būt tīrīgākas nekā tās, kas tiek turētas aplokā. Pat tad, ja viņš smirdētu pēc aplokā turētām cūkām, es to nespētu ņemt ļaunā, jo labi zināju, ka dažos dzīves posmos esmu smirdējis vēl nejaukāk.
- Es dom, ka es dzird kauč ko te pie ūdens, viņš teica, un viņa izloksne bija tik bieza un eļļaina, ka to gandrīz varēja sagaršot. Mana māte to bija saukusi par dziļo ieleju akcentu, jo tāds bija sastopams tikai ciemos, kam gandrīz nebija saskares ar ārpasauli. Pat tādās mazās lauku pilsētiņās kā Trebona iedzīvotāji šajos laikos parasti runāja bez akcenta. Tarbeanā un Imrē pavadītajos gados es ne reizes nebiju dzirdējis tik neparastu izloksni. Acīmredzot šis cilvēks bija uzaudzis ļoti nomaļā vietā, droši vien kādā tālā kalnu nostūri.
Piegājām viņam tuvāk. Vīrieša seju izvagoja skarbas rievas, un viņa skatienā jautās drūma neuzticība. Ko jūs ab dar šite pa mež? viņš ar aizdomām noprasīja. Es dom, ka es dzird, tur kauč kas dzied.
- Tā bij man māsīc, es teicu, pamādams uz Dennu un cenzdamies atdarināt vīrieša runas veidu. Vai nebij brinumjauk balstiņ? Pastiepu viņam roku. Prieks satikties, ser! Man sauc Kvouts.
Viņš izskatījās pārsteigts, dzirdot manus vārdus, un drūmā sejas izteiksme mazliet atmaiga. Man ar prieks, Kvot kungs, viņš teica, paspiezdams manu roku. Tagad maz kurš māk kārtig runāt. Tie, kas te parādas, vis runā kā piebāzuš mut ar vill.
Es iesmējos. Man tēv teic: vill iekš mut un vill iekš galv.
Vīrietis pasmīnēja pretī. Man sauc Skoivan Šimmelfenneg.
- Tas ir varen vārd, es teicu. Va būs liel grēk, ja es to saīsinās par Šimm?
- Vis draug man tā sauc. Viņš vēlreiz pasmīnēja un paplikšķināja man pa plecu. “Šimm” skan lab, un jūs ab ir jaun un jauk cilvēk. Viņa skatiens pārslīdēja no manis uz Dennu un atpakaļ.
Dennai par godu jāteic, ka viņa ne aci nebija pamirkšķinājusi par manu pēkšņo izloksnes maiņu. Piedošan, es teicu, pamādams uz viņas pusi. Šimm, šitā ir man vismīļāk māsic.
- Dinna, sacīja Denna.
Pieklusināju balsi līdz skatuves čukstam. Jauk meiten, bet dikt kautrig. Neko daudz tu no viņ nedzirdēs…
Denna bez mazākās sastomīšanās uzņēmās savu lomu, nodūra skatienu un nervozi žņaudzīja pirkstus. Aši palūkojusies uz cūkganu un bikli tam uzsmaidījusi, viņa atkal nolaida acis un tik prasmīgi tēloja kautru mulsumu, ka es gandrīz pats noticēju viņas spēlei.
Šimms pieklājīgi pacēla roku pie pieres un pamāja ar galvu. Prieks satikt, Dinna. Tik skaist bals es dzirdej pirmoreiz, viņš teica, atstumdams bezveidīgo cepuri tālāk uz pakauša. Kad Denna joprojām lūkojās zemē, gans atkal pievērsās man.
- Varen ganampulk, es pamāju uz izklīdušajām cūkām, kas klejoja starp kokiem.
Gans iesmējās un papurināja galvu. Tas nav ganampulk. Govs un aits ir ganampulk. Cuks ir bars.
- Ak tā? es brīnījos. Draugs Šimm, vai var nopirkt no tev vien sivēn? Mēs ar māsic šodien nedabuj ēst.ļ..
- Var gan, viņš apdomīgi atbildēja, uzmezdams ašu skatienu manam makam.
-Ja tu mums to sataisīs, es dos tev četr džot, es teicu, zinādams, ka tas ir dāsns piedāvājums. Bet tikai tad, ja tu pats rād mums god un ēd kopā ar mums.
Tā bija neuzkrītoša apstākļu izpēte. Tādi vientulīga darba darītāji kā aitu gani un cūkgani vai nu cenšas turēties savrup, vai arī alktin alkst pēc sarunām. Cerēju, ka Šimms būs no otrajiem. Gribēju uzzināt kaut ko par kāzām, un pilsētiņas iedzīvotāji bija acīmredzami apņēmušies ciest klusu.
Zīmīgi uzsmaidījis viņam, iebāzu roku ceļamaisā un izvilku brendija pudeli, ko biju nopircis no skārdnieka. Man ir pat kauč kas, ar ko aplaistīt. Ja tu neiebilst sadzert ar svešiem tik agr pa dien…