Denna pamanījās īstajā brīdī paskatīties augšup un, notvērusi Šimma skatienu, kautri pasmaidīja un atkal nodūra acis.
- Es ir kārtig audzinat cilvēk, cūkgans bijīgi teica, piespiezdams plaukstu pie krūtīm. Es dzer tik tad, kad kalst rīki vai kad pūš vējš. Ar dramatisku žestu noņēmis no galvas bezveidīgo cepuri, viņš paklanījās pret mums. Jūs rādās lab ļautiņ. Es labprāt uzēdīs kopā ar jums.
* * *
Šimms noķēra vienu no sivēniem un aiznesa to attālāk, lai nokautu un apstrādātu, paņemdams līdzi garu nazi, ko izvilka no sava maisa. Es attīrīju zemes laukumu no lapām un sakrāvu ap to akmeņus, uz ātru roku sagatavojot ugunskura vietu.
Drīz pie manis pienāca Denna, nesdama klēpi sausa kurināmā.
- Cik saprotu, mēs centīsimies izvilkt no šī vīra visas iespējamās ziņas, vai ne? viņa klusi sacīja man tuvu pie pleca.
Es pamāju ar galvu. Piedod par to kautrīgo māsīcu, bet…
- Nē, tas bija ļoti labi. Es neprotu tekoši runāt laucinieku izloksnē, un viņš drīzāk uzticēsies tādam, kurš to prot. Dennas skatiens aši aizzibēja man garām. Viņš ir pabeidzis savu darāmo. Tad viņa devās projām uz upes pusi.
Es slepus izmantoju simpātijas prasmi, lai iekurtu ugunskuru, bet Denna tikmēr sameklēja vairākus šķeltus vītolzarus, ko izmantot par iesmiem. Šimms atgriezās ar rūpīgi sagatavotu, četrās daļās sadalītu sivēnu.
Kamēr tas kūpēdams cepās uz uguns, taukiem pilot oglēs, es laidu apkārt brendija pudeli. Pats izlikos, ka dzeru, kaut gan tikai pacēlu pudeli pie mutes un apslapināju rīkli. Kad pienāca Dennas kārta, ari viņa to tikai mazliet piešķieba, un pēc brīža viņas vaigos iekvēlojās maigs sārtums. Šimms bija sacījis patiesību: tā kā pašlaik pūta vējš, viņa deguns itin drīz kļuva omulīgi košs.
Kamēr cepetim veidojās brūna un kraukšķīga garoziņa, mēs ar Šimmu sarunājāmies par dažādiem niekiem. Jo ilgāk es klausījos, jo vairāk man pielipa Šimma akcents, un es lietoju to gluži neapzināti, bez piepūles. Līdz brīdim, kad sivēns bija izcepies, es to gandrīz vairs nejutu.
- Tu varen lab māk apieties ar naz, izteicu Šimmam komplimentu.
- Bet es brīnās, kā tu varēj to mazo dabūt rok, kad sivenmāt ir tik tuv…
Viņš papurināja galvu. Cuks ir bezkaunig lop. Šimms norādīja uz vienu no sivēnmātēm, kas devās uz vietu, kur bija kauts un tīrīts sivēns. Re? Šamā meklē tā mazā plaušs. Cuks ir gudr, bet ne druciņ nav jūtelig.
Paziņojis, ka cepetis ir gandrīz gatavs, Šimms izvilka apaļu lauku maizes klaipu un sadalīja to trīs dalās. Jērgaļ? viņš norūca pie sevis. Kam vajag jērgaļ, ja tev ir kārtig sivēn cepet! Piecēlies kājās, viņš ar savu aso nazi sāka dalīt sivēnu gabalos. Kur gabal tu grib, mazā jaunkundz? Šimms jautāja Dennai.
- Es nav izvēlig, viņa atbildēja. Es ņems, ko dos.
Nopriecājos, ka Dennas atbildes brīdī Šimms neskatās uz mani.
Viņas akcents nebija teicams, patskaņi bija drusku par gariem un intonācija pārāk dobja un samocīta, tomēr kopumā varēja iztikt.
- Nekaunas nu! Šimms skubināja. To mant te ir daudz un vel paliks pār.
- Man patiktos gabal no pakaļ, ja ir brīv, Denna teica, tad apmulsusi pietvīka un nodūra acis. Šoreiz viņai patskaņi izdevās labāk.
Šimms apliecināja, ka patiešām ir labi audzināts, jo atturējās no rupjiem jokiem, un uzlika Dennai uz maizes rikas biezu, kūpošu gaļas šķēli. Pasarg sav pirkst! Pagaid, lai bišķ atdziest!
Visi ķērāmies pie ēdiena, un itin drīz Šimms izdalīja otrās, tad trešās porcijas. Pēc neilga laika mēs laizījām no pirkstiem taukus un baudījām pilna vēdera omulību. Nolēmu beidzot ķerties pie lietas. Ja Šimms vēl tagad nebūs gatavs dalīties baumās, tad tas nenotiks nekad.
- Es brīnās, ka tu te klīst pa mež un nebaidas pēc vis šitā sliktum.
- Kād sliktum? viņš noprasīja.
Tātad viņš vēl nav dzirdējis par slepkavošanu kāzās. Ļoti labi. Kaut gan par pašu uzbrukumu viņš neko nezinās pastāstīt, varēju cerēt, ka viņš labprāt runās par visu, kas noticis pirms kāzām. Varbūt gluži visi pilsētiņas iedzīvotāji nav pārbiedēti līdz nāvei, tomēr diez vai es atradīšu kādu, kas atklāti runās ar mani par mirušajiem.
- Es dzirdej kauc kād nelab ziņ no Moten māj, centos izteikties pēc iespējas neskaidri un nevērīgi.
Šimms nošņaukājās. Tas nu nav nekād brīnum.
- Par ko tā?
Viņš slaidi nospļāvās sev blakus. Moten ģimen vis ir liel nejeg, un pie tā es paliek. Viņš vēlreiz papurināja galvu. Es turas pa gabal no Kapukaln, jo mana māt gādaj, lai man ir galv uz plec un prāt savā viet. Par Moten to nevar teikt.
Tikai tagad, kad dzirdēju Šimmu izrunājam vietvārdu viņam raksturīgajā izloksnē, es sapratu tā īsto nozīmi. Tas nebija kāpu kalns. Tam nebija nekāda sakara ar kāpām. Tas bija kapu kalns.
- Es pat savs cuks tur neiet ganīt, bet tas nejeg tur uzceļ sev māj… Viņš sašutis papurināja galvu.
- Vai cit cilvēk viņ nemēģinaj atrunāt? Denna jautāja.
Cūkgans rupji nosēcās. Moten tak neies klausīt! Kam ir naud,
tas nevien cit nedzird.
- Bet māj ir tikai māj, es neticīgi sacīju. Tur nav nekā slikt. -Ja grib, lai meit dzīvo skaist viet un skaist māj, tas ir lab, Šimms
piekrita. Bet, ja uzrok pamat un atrod visad kaul, bet dar tik tālāk, tā ir galig muļķib.
- Nevar būt! Denna iesaucās.
Šimms pamāja ar galvu un paliecās uz priekšu. Un tas nav viss! Šis rok tik tālāk un uzrok akmeņ. Un vai tad šis met mier? Viņš nicīgi nošņācās. Šis ceļ tos ār un meklē vel cit, lai no tiem uzcelt māj!
- Vai tad akmeņ mājai ir slikt, ja šis pats tos atrod? es jautāju. Šimms paskatījās uz mani tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta. Vai
tu celt sev māj no kapkaln akmeņ? Vai tu ņemt kauc ko ār no kapkaln un dot savai meit par kāz dāvan?
- Vai šis kauč ko atrad? Kas tas bij? Pasniedzu Šimmam pudeli.
- Nu, tā ir vien liel mīkl, Šimms drūmi noteica, iedzerdams prāvu malku. Es dzirdēj tā: šis rok pamat priekš māj un ņem ārā akmeņ. Un atrod vien maziņ akmeņ istab, kas aiztaisīt ciet. Bet šis liek visiem turēt mut par sav atradum, jo tas būšot liel pārsteigum uz kāz dien.
- Vai tur bij kād dārgum? es jautāju.
- Naud tur nebij, Šimms papurināja galvu. Par naud Moten nekad netur mut ciet. Drīzāk tas bij… viņš pāris reižu pavēra un aizvēra muti, meklēdams īsto apzīmējumu, …kā to sauc, ko bagāt cilvēk noliek uz plaukt, lai vis draug skatas un brīnās?
Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.
- Dzimt mantojum? Denna jautāja.
Šimms piespieda pirkstu pie deguna un pēc tam smaidīdams norādīja uz Dennu. Nūja. Kād greznumliet, ar ko padižotes. Moten ir vien draņķig plātibniek.
- Tātad cit ļautiņ neko daudz par to nezinaj? es jautāju Šimms papurināja galvu. Zinaj tikai daž cilvēk no ģimen. Moten,
viņ brāl, div dēl, varbūt vel siev. Dižmanig glabaj sav noslēpum vesel pusgad, lielig kā tād cienigpap.
Tas visu parādīja jaunā gaismā. Sapratu, ka man jādodas atpakaļ uz Motenu mājām un vēlreiz viss kārtīgi jāapskata.
- Vai te kād cilvēk šodien ir redzet? Denna jautāja. Mēs meklejam man onkol.
Šimms noraidoši papurināja galvu. Nē, jaunkundz, es nevien nav šai pusē redzejs.
- Man par viņ ir nemierig prāt, Denna neatlaidās.
- Es tev nemelos, meiten, Šimms teica. Prāt nevar būt mierig, ja cilvēk vien pat klejo pa šamo mež.
- Vai te staiga kād ļaundar? es jautāju.
- Ne tād kā parast, viņš atbildēja. Es nāk šite lejā tikai vienreiz pa gad, rudeņ laik. Cuks te var lab paēst, tamdēļ es to pacieš. Bet šamos mežos notiek dīvain liet. Sevišķ tur, uz ziemeļpus. Gans pameta skatienu uz Dennu, tad nodūra acis, it kā nesaprazdams, vai vajadzētu turpināt.