Tieši to es gribēju dzirdēt. Neticīgi atmetu ar roku, cerēdams viņu tādējādi izaicināt. Nestāst nu mums bērn pasak, Šimm!
Šimms sarauca pieri. Pirms div dien, kad es… Viņš aprāvās un paskatījās uz Dennu. …kad es kārtoj personig darišan, es redzēj ziemeļpus liel gaišum. Milzig zil liesm. Tik liel kā ugunsstab, bet uzzibej pavisam negaidit. Viņš noklakstināja pirkstus. Uzzibej un pazūd. Un tā trīsreiz no viet. Man ledain drebul pārskrej pa vis mugur.
- Pirms div dien? es pārjautāju. Kāzas bija notikušas tikai vakar.
- Es tak skaidr teic: pirms div dien, -ļŠimms atmeta. Pēc tam es gāj tik uz dienvidpus. Es negrib palikt tur, kur naktī deg liel zil ugun.
- Nudien, Šimm? Zil ugun?
- Es nav nekād melig Rū, kas biede cilvēk ar sadomāt pasak! viņš aizkaitināts atcirta. Es šamos kalnos dzīvoj vis mūž no paš dzimšan. Visi zin, ka ziemeļpus klint nav lab, ka tur notiek visād ērm. Tamdēļ cilvēk tur neiet.
- Vai tur nav nevien saimniecib? es jautāju.
- Kād saimniecib var būt uz klint, ja negrib audzēt akmeņ? Šimms iekarsis attrauca. Tu dom, ka es nepazīst sveč gaism vai parast ugunskur? Tā uguns bij zil. Kā es tev teic. Un milzig liel! Viņš plaši izpleta rokas. Uzšvirkstej tik augst, kā kad ugunim uzlej spirt.
Apmierinājos ar dzirdēto un novirzīju sarunu uz citu pusi. Pēc neilga laika Šimms dziļi nopūtās un piecēlās kājās. Nu jau cuks būs nograuzuš vis, ko šite var atrast, viņš teica, paņēma nūju un to sparīgi sakratīja. Primitīvais zvans skaļi iešķindējās. Cūkas no visām pusēm paklausīgi steidzās šurp. Ei, ei, cuk! viņš iesaucās. Cuk, cuk, cuk! Nāk šurp uz skaitīšan!
Ietinu sivēna cepeša atlikumu maisaudekla gabalā, un Denna vairākkārt aizgāja ar pudeli līdz strautam un atpakaļ, lai apdzēstu ugunskuru. Kad bijām visu sakopuši, ari Šimms bija savācis savu baru. Tas izskatījās lielāks, nekā man bija licies pirmajā brīdī. Vairāk par diviem dučiem pieaugušu sivēnmāšu, krietns pulks sivēnu un kuilis ar pelēku, sarainu muguru. Šimms īsi pamāja mums ar roku un, neko vairs neteicis, devās projām. Pie nūjas piestiprinātais zvans žvadzēja, un cūkas juceklīgā barā tecēja viņam pakaļ.
- Necik veikli tas neizdevās, Denna nopūtās.
- Man bija viņš drusku jāpabiksta, es sacīju. Māņticīgiem ļaudīm nepatīk runāt par to, no kā viņi baidās. Viņš jau grasījās apklust, bet man vajadzēja uzzināt, ko viņš ir redzējis mežā.
- Es būtu varējusi to izvilināt no viņa, Denna teica. Tikai maigāk, ar sīrupu un medutiņu.
- Droši vien tu to mācētu. Uzmetu plecā ceļamaisu un sāku iet.
- Bet man šķiet, tu teici, ka neprotot runāt laucinieku izloksnē.
- Es labi protu atdarināt to, ko dzirdu, viņa vienaldzīgi atbildēja.
- Tas man padodas viegli.
-Jā, tas man bij liel pārsteigum… Es nospļāvos. Sasodīts! Man vajadzēs nez cik dienu, lai tiktu vaļā no šīs izloksnes! It kā zobos būtu ieķēries skrimslis.
Denna pārlaida apkārtnei grūtsirdīgu skatienu. Nu tad turpināsim staigāt un skatīties. Meklēt manu patronu un atbildi uz tavu mīklu.
- Tam nav lielas jēgas, es teicu.
- Es zinu, bet nevaru atmest ar roku. Man vismaz jāmēģina.
- Saprotu, bet paskaties šurp! Es parādīju visapkārt. Cūkas plašā apvidū bija izvandījušas zemi un kritušās lapas, meklēdamas kaut ko ēdamu. Tas gans ļāva cūkām te brīvi klejot un rakņāties. Pat tad, ja šeit būtu bijušas kādas pēdas, mēs tās vairs neatradīsim.
Denna dziļi ievilka elpu un bezspēcīgi nopūtās. Vai tavā pudelē vēl kaut kas ir atlicis? viņa gurdi jautāja. Man joprojām sāp galva.
- Kāds es esmu idiots! nošķendējos un paskatījos apkārt. Žēl, ka tu neteici to agrāk. Es piegāju pie jauna bērza, noplēsu vairākas mizas strēmeles un iedevu tās Dennai. Mizas iekšpuse labi remdē sāpes.
- Cik ērti, ja tu esi pie rokas! Nokasījusi kripatiņu ar nagu, viņa to iebāza mutē un sarauca degunu. Rūgts gan!
- Tāpēc jau var zināt, ka tās ir īstas zāles, es teicu. Ja garša būtu laba, tā būtu konfekte.
- Vai tā dzīvē nav vienmēr? Denna jautāja. Mēs gribam to, kas ir salds, bet mums vajadzīgs tas, kas ir negaršīgs. Viņa pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem, taču acīs nebija smaida. Padomāsim, ko darīt! viņa sacīja. Kur lai es meklēju savu patronu? Varbūt tev ir kādi priekšlikumi?
- Dažas domas man ir, es teicu, atkal uzmezdams plecā ceļamaisu.
- Bet vispirms mums vēlreiz jāaiziet līdz Motenu mājām. Es gribu tur vēl kaut ko apskatīt.
* * *
Mēs uzkāpām atpakaļ Kapukalna virsotnē, un es sapratu, kā šī vieta ir ieguvusi savu nosaukumu. To izraibināja savādi nevienādu apveidu pauguri, kaut gan tuvākajā apkārtnē nebija nekādu klintsakmeņu. Uzmanīgs vērotājs tos nevarēja nepamanīt.
- Ko īsti tu gribēji apskatīt vēlreiz? Denna jautāja. Liec vērā: ja mēģināsi ieiet mājā, būšu spiesta atturēt tevi ar varu!
- Paskaties uz māju! es teicu. Un tagad uz klintsradzi, kas slejas aiz tās starp kokiem! Izstiepu roku uz dzīvojamās mājas pusi. Šeit apkārt visi akmeņi ir tumši…
- …bet mājas sienās tie ir pelēki, Denna pabeidza.
Es pamāju ar galvu.
Viņa raudzījās manī, gaidīdama turpinājumu. Un ko īpašu tas liecina? Kā jau Šimms teica, viņi izraka un izmantoja kapukalna akmeņus.
- Šajā apkārtnē nekādu kapukalnu nav, es teicu. Kapukalnus veido Vintasā, kur tā ir veca tradīcija, vai arī purvainās vietās, kur kapu nevar izrakt. Līdz īstam kapukalnam no šejienes droši vien ir kādas piecsimt jūdzes.
Piegāju mājai tuvāk. Turklāt kapukalnam akmeņi nav vajadzīgi. Pat tad, ja tos gribētu izmantot, kurš gan meklētu apdarinātus, gatavus būvakmeņus? Šis materiāls ir vests no lielas tālienes. Es pārlaidu plaukstu gludajai, pelēkajai akmens sienai. Kāds ir gribējis celt kaut ko izturīgu un paliekošu. Kaut ko pamatīgu. Pagriezos un paskatījos uz Dennu. Manuprāt, te zem zemes slēpjas sens kalnu nocietinājums.
Denna bridi pārdomāja manus vārdus. Kāpēc tad lai to nosauktu par Kapukalnu, ja kapu te nemaz nav?
- Varbūt tāpēc, ka šejienieši vispār nav redzējuši īstu kapukalnu, tikai dzirdējuši aptuvenus nostāstus. Un, ieraudzījuši kalnu ar lieliem pauguriem virsotnē… Es norādīju uz neparastajiem izciļņiem.
- Kapukalns!
- Bet te ir pilnīgi nomaļa vieta! Viņa pārlaida skatienu apkārtnei.
- Gluži kā nekurienes mala…
- Pašlaik jā, es piekritu. Bet kā bija tad, kad to būvēja? Pamāju ar roku uz taku starp kokiem nodegušās mājas ziemeļu pusē. Paiesimies mazliet turp! Es gribu vēl kaut ko apskatīt.
No kalna ziemeļu puses caur kokiem pavērās plaša, gleznaina ainava. Sarkano un dzelteno rudens lapu krāšņums aizrāva elpu. Tālumā vidēja dažas lauku mājas un saimniecības ēkas, ko ieskāva zeltaini lauki vai bāli zaļas pļavas ar baltiem plankumiem: tur ganījās aitas. Redzēju upīti, kurā mēs ar Dennu bijām mērcējuši kājas.
Paskatījies ziemeļu virzienā, redzēju klintis, par kurām bija stāstījis Šimms. Tur apkārtne izskatījās mežonīgāka.
Pamāju ar galvu, itin kā atbildēdams pats sev. No šejienes var pārredzēt trīsdesmit jūdzes uz visām pusēm. Vienīgais kalns, kas paver vēl plašāku ainu, ir, re, tas tur! Es norādīju uz augstu virsotni, kas aizšķērsoja skatu uz ziemeļu klintīm. Un tā būtībā ir smaile. Augšējā daļa ir pārāk šaura, lai uz tās varētu uzcelt piedienīga lieluma nocietinājumu.