Denna domīgi pārlūkoja apkārtni un pamāja ar galvu. Labi, tu mani pārliecināji. Šeit ir bijis kalna nocietinājums. Un tālāk?
- Pirms iekārtojam apmetni naktij, es gribētu uzkāpt tur, tajā kalnā. Norādīju uz augsto smaili, kas aizsedza daļu no klintīm. Līdz tai ir tikai jūdze vai divas, un, ja ziemeļu klintīs notiek kaut kas savāds, no turienes to varēs skaidri redzēt. Bridi kavējos domās. Turklāt, ja tavs Oša kungs atrodas tuvāko divdesmit jūdžu apkaimē, viņš varētu ieraudzīt mūsu ugunskuru un atnākt pie mums. Pat ja viņš cenšas slēpties un negrib rādīties pilsētā, apmetnes ugunskurs viņu varbūt neatbaidīs.
Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Tas noteikti būtu labāk nekā brist caur bieziem krūmiem.
- Reizēm es izdomāju šo to labu, es teicu un ar plašu žestu pamāju lejup uz kalna nogāzi. Lūdzu, dāmas vispirms!
SEPTIŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . Celakmens
PAR SPĪTI mūsu abu nogurumam, turpmāko ceļu mēs aizvadījām labā noskaņojumā un ziemeļpuses kalna virsotni sasniedzām tieši tad, kad saule dzīrās paslēpties aiz viļņotajām pauguru mugurām. Kaut gan kalnu no visām pusēm ieskāva koku audzes, pati virsotne bija kaila kā priestera pakausis. Neierobežotais skats uz visām pusēm aizrāva elpu. Varēju nožēlot vienīgi to, ka mūsu gājiena laikā debesīs bija savilkušies mākoņi un tās kļuvušas vienmuļi pelēkas kā šīfera plāksne.
Dienvidu pusē varēju saskatīt nelielu lauku māju puduri. Caur kokiem līkumodamas vijās šauras upītes un takas. Rietumu pusē kalni stiepās kā tāla siena. Dienvidos un austrumos redzēju dūmu grīstes, kas vērpās gaisā virs zemajām, brūnajām Trebonas ēkām.
Pagriezies pret ziemeļiem, es pārliecinājos, ka cūkgans ir stāstījis patiesību. Tajā pusē nebija manāmas nekādas cilvēku klātbūtnes pazīmes. Neredzēju ne ceļus, ne saimniecības, ne skursteņu dūmus; tur pletās tikai raupja savvaļas zeme ar klinšainiem izciļņiem un kokiem, kuru saknes bija iekrampējušās starp akmens bluķiem.
Kalna virsotne bija kaila un tukša, ja neņem vērā vairākus lielus pelēkakmeņus. Trīs no šiem masīvajiem bluķiem bija saslieti kopā, veidojot milzu arku, kas atgādināja lielas ieejas durvis. Pārējie divi kā atpūzdamies gulēja uz sāniem kuplajā zālē. Jutu, ka to klātbūtne mani dīvaini nomierina, it kā es negaidot būtu nokļuvis senu draugu sabiedrībā.
Kamēr es vēroju apkārtni, Denna apsēdās uz viena no gulošajiem pelēkakmeņiem. Sajutu sejā sīkas lietus lāses un nolamājies pacēlu apmetņa kapuci.
- Tas nebūs ilgi, Denna teica. Tā bija ari divus iepriekšējos vakarus. Savilkās mākoņi, pusstundu sijāja lietus, un tad vējš aizpūta visu projām.
- Tas ir labi, es teicu. Neciešu nakšņot lietū.
Nometu ceļamaisu pelēkakmens aizvēja pusē, un mēs sākām iekārtot naktsmītni. Lietišķi ķērāmies pie saviem pienākumiem, it kā būtu
to darījuši jau simtiem reižu. Denna atbrīvoja laukumu ugunskuram un savāca akmeņus. Es atnesu klēpi malkas, un pavisam drīz iezibējās pirmās liesmas. Aizgāju vēlreiz līdz nogāzei, lai saplūktu salviju un izraktu dažus savvaļas sīpolus, ko biju pamanījis, kāpdams augšā.
Kādu laiku lietus lija itin sparīgi, tad pierima, un es sāku gatavot vakariņas. Pakāru virs uguns savu mazo katliņu un uzliku sautēties pusdienu cepeša atlikumu kopā ar dažiem burkāniem, kartupeļiem un atrastajiem sīpoliem. Garšai piemetu sāli, piparus un salviju, tad sasildīju pie uguns maizes klaipu un noņēmu vaska kārtiņu sieram. Visbeidzot ieliku starp karstajiem ugunskura akmeņiem divus ābolus. Kad pienāks saldēdiena laiks, tie būs izcepušies.
Līdz vakariņu laikam Denna bija savākusi kaudzīti iekuru malkas. Izklāju zemē segu, lai viņa varētu apsēsties, un mēs ķērāmies pie ēšanas. Denna, tīksmīgi dūdodama, pauda atzinību manam veikumam.
- Tāda apkalpošana meitenei var pārāk labi iepatikties, viņa pēc vakariņām sacīja un apmierināta atspiedās ar muguru pret pelēkakmeni. Ja tev līdzi būtu lauta, tu varētu dziedot mani iemidzināt, un tad es vairs neko labāku nevarētu vēlēties.
- Es šorīt uz ceļa satiku skārdnieku, un viņš mēģināja pārdot man pudeli ar augļu vīnu, es teicu. Žēl, ka es nepieņēmu viņa piedāvājumu.
- Man ļoti garšo augļu vīns, Denna novilka. Vai tas bija no zemenēm?
- Laikam jā, es atbildēju.
- Nu re, tā iet, ja neuzklausa ceļā sastaptu skārdnieku! Denna miegainu skatienu jokoja. Tāds gudrinieks kā tu taču esi dzirdējis pietiekami daudz stāstu, lai zinātu… Pēkšņi viņa izslējās taisni un izstiepa roku pret kaut ko man aiz muguras. Skaties!
Es pagriezos. Uz ko man jāskatās? neizpratnē jautāju. Debesis joprojām bija apmākušās, tāpēc visapkārt pletās tikai tumsas jūra.
- Vienkārši skaties un gaidi! Varbūt būs vēl… Redzi?
Es redzēju. Tālumā uzzibēja zila gaisma. Piecēlos kājās un aizgāju ugunskuram otrā pusē, lai spožums nežilbinātu acis un netraucētu skatīties. Denna atnāca un nostājās man blakus, un mēs kādu laiku gaidījām, aizturējuši elpu. Zilā gaisma uzplaiksnīja no jauna, šoreiz vēl spēcīgāk.
- Kā tu domā, kas tas ir? es jautāju.
- Esmu pārliecināta, ka visas dzelzs raktuves atrodas rietumu pusē, Denna prātoja. Tās nevar būt iemesls.
Spožums atspīdēja vēlreiz. Šķita, ka tas rodas klintis, tātad, ja tā bija liesma, tad pamatīga. Vismaz trīsreiz lielāka par mūsu ugunskuru.
- Tu teici, ka tavam patronam esot paņēmieni, kā dot tev ziņu, es lēni teicu. Negribu uzbāzties ar ziņkārību, bet…
- Nē. Tam nav nekā kopēja ar zilu uguni, Denna atbildēja, pasmiedamās par manu bažīgo mulsumu. Tik baisi un mīklaini paņēmieni nederētu pat viņam.
Mēs vēl kādu laiku vērojām pamali, taču nekas vairs nenotika. Es paņēmu zaru sava īkšķa resnumā, pārlauzu to uz pusēm un katru gabalu ar akmeni iedzinu zemē kā telts mietu. Denna jautājoši savilka uzacis.
- Tie ir pavērsti pret vietu, kur mēs redzējām gaismu, es paskaidroju. Tagad tumsā es neredzu, pēc kā vadīties, bet no rīta tie mums parādīs pareizo virzienu.
Apsēdāmies turpat, kur iepriekš, un es piemetu ugunij jaunu malku. Gaisā švirkstēdams pacēlās dzirksteļu spiets. Vienam no mums laikam jāpaliek pie ugunskura, es teicu. Gadījumā, ja te kāds uzrodas.
- Es jūtu, ka šonakt tikpat neaizmigšu, Denna sacīja, tāpēc tas neradīs grūtības.
- Vai tu slikti guli?
- Es redzu sapņus, viņa atbildēja tādā tonī, kas skaidri liecināja: sīkāku paskaidrojumu nebūs.
Noņēmu brūnu mizas plēksni, kas bija pieķērusies pie mana apmetņa, un iemetu to ugunī. Šķiet, man ir kāda nojausma par to, kas notika Motenu mājās.
Denna izslējās. Stāsti!
- Jautājums ir tāds: kāpēc čandriāni uzbruka tieši tajā vietā un tajā laikā?
- Droši vien kāzu dēļ.
- Bet kāpēc viņi izvēlējās tieši šīs kāzas? Tieši šo vakaru?
- Vai tu nevarētu man vienkārši to pateikt? Denna sacīja, berzēdama pieri. Nepūlies ar savu uzvedināšanu panākt manī piepešu atklāsmi, it kā tu būtu mans skolotājs.
Jutu, ka atkal mulsumā pietvīkstu. Piedod!
- Tev nav jāatvainojas. Citkārt man ļoti patiktu pārmīt ar tevi atjautīgus minējumus, bet šī bija gara diena, un man sāp galva. Stāsti uzreiz no beigām…
- Viss sākās ar to, ko Motens atrada, uzrakdams veco kalnu nocietinājumu un meklēdams akmeņus, es teicu. Viņš kaut ko izraka no gruvešiem un pēc tam vairākus mēnešus par to lielījās. Tas nāca ausis čandriāniem, un tie ieradās, lai to pievāktu. Es ar izteiksmigu uzsvaru pabeidzu savu sakāmo.
Denna sarauca pieri. Tur kaut kas nesaskan. Ja viņi gribēja tikai vienu priekšmetu, varēja pagaidīt, līdz kāzas beidzas, un nogalināt tikai jauno pāri. Tas būtu daudz vienkāršāk.