Tas mazliet pieplacināja manu domu lidojumu. Tev taisniba.
- Saprotamāk liktos, ja viņi patiesībā gribētu iznīcināt jebkādas zināšanas par attiecīgo lietu. Kā vecais karalis Selons, kurš baidījās, vai viņa reģents neatklās citiem viņa nodevību. Nogalināja visu viņa ģimeni un nodedzināja muižu, lai būtu drošs, ka neviens vārds neaizies pasaulē un neviens neatradīs nekādas liecības.
Denna pamāja uz dienvidiem. Tā kā visiem, kuri zināja noslēpumu, vajadzēja būt kāzās, čandriāni varēja atnākt, nogalināt visus lieciniekus un iznīcināt vai nozagt atrasto priekšmetu. Viņa ar plašu žestu pārlaida roku apkārtnei. Novākt visu pa tīro.
Es sēdēju kā apstulbis. Ne tik daudz paša teiktā dēļ, kaut gan Dennas minējums, protams, šķita daudz tuvāks patiesībai. Atcerējos, kas bija noticis ar manu trupu. Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas. Viņi nebija nogalinājuši tikai manus vecākus. Viņi bija nogalinājuši visus, kas atradās pietiekami tuvu, lai dzirdētu kaut vai daļu no dziesmas.
Denna ietinās manā segā un saritinājās ar muguru pret ugunskuru.
- Ļaušu tev palauzīt galvu par manām izcili gudrajām atklāsmēm un drusku pagulēšu. Pamodini mani, ja ievajagas vēl kaut ko izprātot!
Turējos nomodā ar lielu gribasspēka piepūli. Aiz muguras man bija gara, nogurdinoša diena: sešdesmit jūdzes jāšus un vēl pusducis kājām. Bet Denna bija ievainota, un viņai miegs bija vajadzīgs vairāk nekā man. Turklāt es gribēju redzēt, vai ziemeļu pusē atkal neuzplaiksnīs zilā gaisma.
Tādas nebija. Piemetu ugunij malku un izklaidīgi nodomāju, ka Vilems un Simmons Universitātē droši vien ir noraizējušies par manu piepešo pazušanu. Un ko domā Arvils, Elksa Dals un Kilvins? Vai viņi prāto, kas ar mani noticis? Būtu vajadzējis atstāt kādu ziņu…
Laika ritumam sekot es nevarēju, jo zvaigznes joprojām slēpās aiz mākoņiem. Zināju tikai, ka esmu piemetis ugunij malku vismaz sešas vai septiņas reizes, kad Denna sastinga un pēkšņi pamodās. Straujas sakustēšanās nebija, taču viņas elpa apklusa, un es redzēju, kā tumšo acu skatiens drudžaini skraida apkārt, it kā viņa nesaprastu, kur atrodas.
- Piedod! es teicu, lai nomierinātu viņu ar pazīstamas balss skaņu.
Vai es tevi pamodināju?
Dennas sasprindzinājums atslāba, un viņa piecēlās sēdus. Nē, es… nē. Nepavisam. Esmu mazliet pagulējusi. Vai gribi mainīties? Izberzējusi acis, viņa pār liesmām pameta skatienu uz mani. Muļķīgs jautājums. Tu izskaties briesmīgi! Viņa sāka ritināt vaļā segu. Še, ņem…
Es atmetu ar roku. Paturi to sev! Man pilnīgi pietiks ar apmetni. Uzlikšu kapuci un nosnaudīšos tepat zālē.
- Kāds džentlmenis! Denna ķircinoši teica un savilka segu ap pleciem.
Paliku elkoni zem galvas un, gudrodams asprātīgu atbildi, aizmigu ciešā miegā.
* * *
Pamodos no neskaidra sapņa, kurā biju maldījies pa ļaužu pilnām ielām, un ieraudzīju virs sevis Dennas piesārtušo seju, kurā ugunskura liesmas zīmēja asas ēnas. Nenoliegšu, ka tāda pamošanās bija patīkama.
Gribēju kaut ko tamlīdzīgu pateikt vārdos, bet viņa pacēla pirkstu pie lūpām, novēršot manu uzmanību no sevis.
- Klusu! viņa čukstus teica. Paklausies!
Es piecēlos sēdus.
- Vai dzirdi? pēc brīža viņa jautāja.
Es pieliecu galvu. Tikai vējš…
Viņa papurināja galvu un ar rokas kustību mani pārtrauca. Klausies!
Tagad es dzirdēju. Pirmajā mirklī man šķita, ka pa kalna nogāzi lejā slīd izkustējušies akmeņi, tomēr nē… šī skaņa neizgaisa tālumā, kā vajadzētu notikt nogruvuma gadījumā. Drīzāk izklausījās, ka pa kalna nogāzi kaut kas tiek vilkts augšup.
Piecēlos kājās un paskatījos apkārt. Kamēr gulēju, mākoņi bija izklīduši un mēness ietinis apkārtni bāli sudrabotā gaismā. Mūsu plašā ugunskura vieta bija līdz malām pilna mirgojošām oglēm.
Tajā brīdī gluži netālu uz kalna nogāzes es izdzirdēju… nē, es jūs maldinātu, ja nosauktu to par lūstoša zara troksni. Ja kāds spraucas cauri mežam un nolauž zaru, skaņa ir īsa un spalga: krākt! Tāpēc ka nejauši nolauzts zars parasti ir neliels un pārlūst ātri.
Šis nebija neliela, lūstoša zara troksnis. Skaņa bija gara, un to drīzāk varēja saukt par brīkšķēšanu. Tā varētu skanēt prāvs kājas resnuma zars, kad to cenšas atlauzt no stumbra: brrrikš-brrrākš-krrrakt!
Un tad, pamezdams skatienu uz Dennu, es izdzirdēju vēl kādu skaņu. Kā lai to aprakstu?
Kad biju mazs, māte mani reiz aizveda uz Senarinas zvērnīcu. Tā bija vienīgā reize, kad redzēju lauvu, un vienīgā reize, kad dzirdēju lauvas rēcienu. Citi bērni klātesošajā pūlī izbijās, bet es sajūsmā smējos. Skaņa bija tik dobja un zema, ka jutu to dunam dziļi sev krūtīs. Man patika šī sajūta, un es atceros to līdz šai dienai.
Skaņa, kuru dzirdēju Trebonas apkārtnes kalnos, nebija lauvas rēciens, taču es sajutu krūtīs tādu pašu dunēšanu. Tas bija zems rūciens, dobjāks par tādu, ko spētu izdvest lauva. Drīzāk tas atgādināja tālīnu pērkona dārdu.
Vēlreiz atskanēja lūstoša zara troksnis, un šoreiz tas izklausījās pavisam tuvu kalna virsotnei. Skatīdamies trokšņa virzienā, es ieraudzīju ugunskura gaismā neskaidri iezīmējamies milzīga radījuma apveidus. Zeme zem kājām viegli nodrebēja. Denna pagriezās pret mani, un viņas plati ieplestās acis pauda paniskas šausmas.
Satvēris viņu aiz rokas, metos uz kalna pretējo pusi. Pirmajā brīdī Denna turējās man līdzi, bet, ieraudzījusi, kurp skrienu, viņa apstājās uz vietas. Nedari muļķības! viņa iešņācās. Ja tumsā skriesim pa turieni lejā, mēs lauzīsim kaklu! Viņas skatiens drudžaini apskrēja apkārtni un apstājās pie netālajiem pelēkakmeņiem. Palīdzi man tikt tur augšā, un es mēģināšu uzvilkt arī tevi!
Sakrustojis pirkstus, izveidoju atbalsta pakāpienu. Denna ielika tajā pēdu, un es grūdu tik spēcīgi, ka gandrīz uzmetu viņu gaisā, un viņa pieķērās pie akmens malas. Brīdi pagaidīju, līdz viņa pievilkās augšup, tad uzsviedu plecā ceļamaisu un sāku rāpties pa masīvā akmens malu.
Pareizāk būtu sacīt, ka sāku kārpīties pa masīvā akmens malu. Laikazobs bija nogludinājis bluķa virsmu, un uz tās nebija neviena ciļņa, pie kā turēties. Plaukstām nevarīgi taustoties, es nošļūcu atpakaļ zemē.
Aizskrēju lielās arkas otrā pusē, uzrāpos uz viena no zemākajiem akmeņiem un mēģināju lēkt.
Ar visu augumu spēji atsitos pret akmeni, palikdams bez elpas. Celi caururba skaudras sāpes. Iekrampējos arkas augšmalā, taču nespēju atrast nevienu atbalsta punktu…
Man palīdzēja Denna. Ja šī būtu heroiska balāde, es stāstītu, kā viņa stingrā tvērienā saņēma manu plaukstu un uzvilka mani drošā vietā. Taču īstenībā viņa ar vienu roku ieķērās man kreklā, bet ar otru cieši sagrāba dūrē manus matus. Tā viņa turēja mani un neļāva krist līdz brīdim, līdz man izdevās atsperties un uztrausties viņai blakus akmens virsotnē.
Elsodami gulējām blakus un lūkojāmies pāri akmens malai. Tumšais plankums netālu no kalna virsotnes sāka virzīties uz mūsu ugunskura pusi, tuvodamies gaismas lokam. Melnu ēnu ieskauts, tas izskatījās lielāks par jebkādu dzīvnieku, ko man bija gadījies redzēt, un atgādināja piekrautu vezumu. Tas bija melns, ar masīvu augumu kā bullim. Radījums tuvojās, dīvaini šļūkdams, kustēdamies pavisam citādi nekā bullis vai zirgs. Ugunskuram pārskrēja vēja brāzma, uzpūšot jaunas liesmas, un es redzēju, ka druknais ķermenis atrodas tuvu pie zemes un tā kājas stiepjas uz sāniem kā ķirzakai.
Kad tas bija nokļuvis pietiekami gaišā vietā, redzēju, ka ar salīdzinājumu neesmu maldījies. Tā bija milzu ķirzaka. Nevis garena kā čūska, bet drukna un masīva kā ķieģelis; resnais kakls saplūda ar galvu, atgādinot plakanu milzu ķīli.